Septiņdesmit divu izraudzīšana sludināšanai
1 Pēc tam Kungs nozīmēja vēl citus septiņdesmit divus un sūtīja tos pa divi sev pa priekšu uz visām pilsētām un ciemiem, kur viņam bija jāiet. 2 Un viņš tiem sacīja: “Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā. 3 Ejiet! Redzi, es jūs sūtu kā jērus vilku vidū. 4 Nenēsājiet līdzi nedz maku, nedz somu, nedz apavus un ceļā nevienu nesveiciniet. 5 Lai kurā namā jūs ieietu, vispirms sakiet: miers šim namam! 6 Un, ja tur būs kāds miera dēls, tad pār viņu dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tas atgriezīsies pie jums. 7 Tajā pašā namā palieciet, ēdiet un dzeriet, kas viņiem ir, jo strādnieks ir savas algas cienīgs. Un nestaigājiet no mājas uz māju. 8 Lai kurā pilsētā jūs ieietu un jūs tur uzņem, ēdiet, ko jums liek priekšā. 9 Dziediniet tur slimos un viņiem sakiet: Dieva valstība ir tuvu jums. 10 Lai kurā pilsētā jūs ieietu un jūs tur neuzņem, izejiet tās ielās un sakiet: 11 pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs pret jums nokratām, bet to ziniet, ka Dieva valstība ir klāt. 12 Es jums saku, ka sodomiešiem tajā dienā būs vieglāk nekā šai pilsētai.
Jēzus norāj Galilejas pilsētas
(Mt 11:20–24)13 Vai! tev, Horazīna! Vai! tev, Bētsaīda! Ja Tīrā un Sidonā tādi brīnumi būtu notikuši kā pie jums, tie sen jau, maisus apvilkuši un pelnos sēdot, būtu no grēkiem atgriezušies. 14 Tiešām Tīrai un Sidonai tiesas priekšā būs vieglāk nekā jums. 15 Un tu, Kapernauma, – vai tiksi paaugstināta līdz debesīm? Nē, līdz ellei tev būs jānokāpj. 16 Kas jūs klausa, tas klausa mani, un, kas jūs atraida, tas atraida mani; bet, kas mani atraida, tas atraida to, kas mani sūtījis.”
Septiņdesmit divu mācekļu atgriešanās
17 Un tie septiņdesmit divi atgriezās un stāstīja ar lielu prieku: “Kungs, tavā vārdā pat dēmoni mums pakļaujas!” 18 Viņš tiem sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam! 19 Redzi, es jums esmu devis varu staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un katram naidīgam spēkam – un jums nekas nekaitēs. 20 Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļaujas, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”
Jēzus prieks
(Mt 11:25–27Mt 13:16–17)21 Tajā pašā brīdī Jēzus gavilēja Svētajā Garā: “Es tevi slavēju, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un atklājis tās bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! 22 Mans Tēvs visu man ir devis, un neviens nezina, kas Dēls ir, kā vienīgi Tēvs un, kas Tēvs ir, kā vienīgi Dēls un kam Dēls vēlēsies to atklāt.” 23 Un, vērsies pie mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgas tās acis, kas redz, ko jūs redzat. 24 Es jums saku: daudzi pravieši un ķēniņi ir vēlējušies redzēt, ko jūs redzat, bet tie neredzēja, tie ilgojās dzirdēt, ko jūs dzirdat, bet tie nedzirdēja.”
Žēlsirdīgais samarietis
25 Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” 26 Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” 27 Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu .” 28 Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” 29 Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?” 30 Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. 31 Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. 32 Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. 33 Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. 34 Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. 35 Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. 36 Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?” 37 Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat!”
Jēzus pie Martas un Marijas
38 Tālāk iedami, viņi iegāja kādā ciemā. Kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma viņu savā namā. 39 Viņai bija māsa, vārdā Marija. Tā apsēdās pie Kunga kājām un klausījās viņa vārdos. 40 Bet Marta, nopūlējusies, daudz kalpodama, nostājās viņa priekšā un sacīja: “Kungs, vai tev nerūp, ka mana māsa ir pametusi mani vienu, lai es kalpotu? Saki taču viņai, lai viņa man palīdz!” 41 Kungs viņai atbildēja: “Marta, Marta, tu par daudz ko esi norūpējusies un satraukusies, 42 bet ir tikai viena lieta nepieciešama. Marija sev izvēlējusies labāko daļu, tā viņai netiks atņemta.”
X.
72 mōcekļu syuteišona.
1 Pēc tam Kungs pazeimōja cytus vēļ septeņdesmit divejus mōcekļus un pasyuteja jūs īt pa divi īprīkš uz ikvīnu mīstu un vītu, uz kurīni pats gribēja īt. 2 Jys tim saceja: Pļōves lauks gon ir lels, bet strōdnīku moz. Tōdēļ lyudzit pļōves lauka Kungu, lai syuta sovā laukā strōdnīkus. 3 Ejte. Raug, Es jyusus syutu, kai jārus vylku vydā. 4 Najemit leidza ni naudas moka, ni kules, ni kūrpu un ceļā nikō nasveicynojit. 5 Kad īīsit kaidā mōjā, tad pyrmū sokit: Mīrs šai mōjai. 6 Jo tur dzeivōs mīra bārns, tad jyusu mīrs pi jō mitēs, bet jo nē, tad atsagrīzs atpakaļ uz jums. 7 Tamā pat mōjā palicit āsdami un dzardami, kas pi jim ir, strōdnīks tadei ir cīneigs sovas olgas. Nastaigalejit nu vīnas sātas uz ūtru.
8 Kad jyus īīsit kaidā mīstā, un jyusus tur pījims, tad ēdit, kū jums liks prīškā, 9 slymūs, kas tur byutu, dorit vasalus un jim sludynojit: Dīva vaļsteiba pi jums tyvojās. 10 Kad jyus īīsit kaidā mīstā, un jyusu tur napījimtu, tad ejit ōrā īlōs saceidami: 11 Mes pat putekli, kas pīlypa pi myusu kōjom nu jyusu mīsta, nūkrotam uz jums atpakaļ, — tūmār īvārojit, ka Dīva vaļsteiba ir tyvu. 12 Es jums soku, ka Sodomai tamā dīnā byus vīgļōk, na taidam mīstam.
Draudi mīstim.
13 Bāda tev, Korozain, bāda tev, Betsaida! Jo Tyrā un Sydonā byutu nūtykuši tī breinumi, kas pi jums nūtyka, tad jau seņ maisā un palnūs byutu grāku vaidēšonu darejuši. 14 Tyram un Sydonam tīsas dīnā byus vīgļōk, kai jums. 15 Un tu, Kafarnaum, vai tu nabeji leidz debesim paaugstynōts? Tu tiksi nūgryusts leidz eļnei.
16 Kas jyusu klausa, tys Manis klausa, kas jyusus nīvoj, tys Mani nīvoj, bet kas Mani nīvoj, tys nīvoj Tū, kas Mani syuteja.
Mōcekļu atsagrīzšona.
17 Tī septeņdesmit divi grīzēs prīceigi atpakaļ un stōsteja: Kungs, Tovā Vōrdā pat ļaunī gori ir mums padeveigi. 18 Jys atbiļdēja: Es redzēju ļaunū goru, kai zibini nu dabasim kreitam. 19 Raug, Es jums īdevu varu staigōt pōri par čyuskom un skorpionim un par naideigū spāku, nikas jums navarēs kaitēt. 20 Tūmār nasaprīcojit nu tō, ka ļaunī gori jums ir padeveigi, bet gon prīcojitēs nu tō, ka jyusu vōrdi ir dabasūs pīraksteiti.
Pateiceibas lyugšona.
21 Tūlaik Jys prīcōjōs Svātajā Gorā un saceja:
Tāvs, dabasu un zemes Kungs, Es tevi slaveju,
ka Tu šytū paslēpi pret gudrim un saprateigim,
bet pasludynōji mozajim.
22 Jā, Tāvs, tai Tev ir labpaticis!
Muns Tāvs Maņ vysu atdeve.
Nikas nazyna, kas ir Dāls, kai vīneigi Tāvs.
Un nikas nazyna, kas ir Tāvs, kai tikai Dāls
un tys, kam Dāls grib dareit zynomu.
23 Un pasagrīzis uz mōceklim saceja: Svēteigas ir acis, kas redz tū, kū jyus radzat! 24 Es tadei jums soku: Daudz kēneņu un pravīšu gribēja redzēt tū, kū jyus radzat, bet naredzēja, dzērdēt, kū jyus dzēržat, bet nadzērdēja.
Žāļsirdeigais samarīts.
25 Raug, pīsacēle vīns Rokstim mōceitais un, grybādams Jū pōrbaudeit, saceja: Mōceitōj, kas maņ jōdora, lai īmontōtu myužeigū dzeivi? 26 Bet Jys tam atbiļdēja: Kas stōv raksteits lykumā? Kai tur losi? 27 Jys atbiļdēja: Mīļoj Dīvu, sovu Kungu nu vysas sovas sirds, nu vysas sovas dvēseles, nu vysa sova spāka un nu vysa sova prōta un sovu tyvōkū, kai sevi pošu. 28 Tad Jys atbiļdēja: Tu atbiļdēji vysā labi, dori tai un dzeivōsi. 29 Bet tys, grybādams sevi attaisnōt, saceja Jezum: Kas tad ir maņ tyvōkais?
30 Jezus, tōļōk runojūt, jam saceja: Kaids cylvāks, īdams nu Jeruzalema uz Jericho, kryta laupeitōju rūkōs. Tī aplaupejuši gryuši jū īvaiņōja, un pamatuši pusdzeivu guļūt, aizgōja prūjom. 31 Pa tū ceļu gadejōs īt vīnam goreidznīkam; jys tū īraudzeja, bet pagōja garum. 32 Tai pat ari levits, atgōjis uz tū vītu, pasavēre un pagōja garum. 33 Ari kaids samarīts gōja pa tū ceļu Bet, īraudzejis tū, jys apsažālōja, 34 pīgōja klōtu, apsvaideja bryuces ar eleju un veinu un jōs apseja. Tad pajēme jū uz sova lūpa, un nūvede uz mōjas vītu un jū apkūpe. 35 Nōkušā dīnā, izviļcis divi denari, īdeve mōjas saiminīkam saceidams: Apkūp jū un jo vairōk par šytū izdūsi, es, īdams atpakaļ, tev atleidzēšu. 36 Kurs tad nu šitim trejim, pēc tovom dūmom, ir laupeitōju rūkōs īkrytušō tyvōkais? 37 Tad jys atbiļdēja: Tys, kas jam izdareja žāļsirdeibu. Un Jezus tam saceja: Ej un dori taipat.
Marta un Marija.
38 Un nūtyka, ka Jezus, īdams pa ceļu, īgōja kaidā solā. Tur Jū pījēme sovōs mōjōs kaida sīvīte, vōrdā Marta. 39 Jai beja mōsa, vōrdā Marija. Tei nūsāda pi Kunga kōjom un klausejōs Jō mōceibas. 40 Marta, turpretim, pyulējōs, ļūti aizjimta ar dažaidom pakolpōšonom. Jei, pīgōjuse klōt, saceja: Kungs, vai Tev navā nikaidu ryup’u par tū, ka muna mōsa atstōja mani vīnu pošu kolpojam? Pasok, lai jei maņ paleidz. 41 Bet Kungs atbiļdēja: Marta, Marta, tu pyulejīs un ryupejīs par daudz lītom, bet vīna ir vajadzeiga. 42 Marija sev izlaseja lobōkū daļu, kas nu jōs natiks atjimta.
