Jēzus saruna ar Nikodēmu
1 Bija kāds cilvēks starp farizejiem, vārdā Nikodēms, viens no jūdu varasvīriem. 2 Tas atnāca naktī pie Jēzus un viņam sacīja: “Rabi, mēs zinām, ka tu esi Skolotājs, no Dieva nācis. Jo tādas zīmes, kā tu dari, nevar darīt neviens, ja vien Dievs nav ar to.” 3 Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas nepiedzimst no jauna , tas nespēj redzēt Dieva valstību.” 4 Nikodēms viņam sacīja: “Kā var cilvēks piedzimt, vecs būdams? Vai tad var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” 5 Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi es tev saku: tas, kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā! 6 Kas piedzimis no miesas, ir miesa, un, kas piedzimis no Gara, ir gars. 7 Nebrīnies, ka es tev sacīju: “Jums jāpiedzimst no jauna!” 8 Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.” 9 Nikodēms viņam jautāja: “Kā tas var notikt?” 10 Jēzus viņam atbildēja: “Tu esi Israēla skolotājs, un tu to nezini? 11 Patiesi, patiesi es tev saku: mēs runājam to, ko zinām, un liecinām to, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. 12 Ja es jums runāju par zemes lietām un jūs neticat – kā jūs ticēsiet tad, kad es runāšu par debess lietām? 13 Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi tas, kas no debesīm nokāpis – Cilvēka Dēls. 14 Un, kā Mozus čūsku ir paaugstinājis tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, 15 lai ikvienam, kas viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība. 16 Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība. 17 Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta. 18 Kas tic viņam, tas netiek tiesāts, bet, kas netic, tas jau ir notiesāts, jo tas nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla vārdam. 19 Tiesas spriedums ir tāds, ka gaisma ir nākusi pasaulē. Bet cilvēki bija iemīlējuši tumsu vairāk nekā gaismu, tādēļ ka viņu darbi bija ļauni. 20 Ikviens, kurš dara ļaunu, nīst gaismu un nenāk gaismā, lai viņa darbi netiktu nosodīti. 21 Bet, kas patiesību dara, tas nāk pie gaismas, lai viņa darbi kļūtu atklāti, ka tie darīti Dievā.”
Jānis Kristītājs par Jēzu
22 Pēc tam Jēzus un viņa mācekļi nāca jūdu zemē, un tur viņš pavadīja laiku ar tiem un kristīja. 23 Bet arī Jānis kristīja Ainonā netālu no Salīmas; ūdens tur bija daudz, un ļaudis nāca un tika kristīti. 24 Tad Jānis vēl nebija iemests cietumā. 25 Starp Jāņa mācekļiem un kādu jūdu notika strīds par šķīstīšanos. 26 Tie nāca pie Jāņa un sacīja: “Rabi, tas, kurš bija ar tevi viņpus Jardānas, par kuru tu esi liecinājis, redzi, viņš kristī, un visi nāk pie viņa.” 27 Jānis atbildēja: “Cilvēks pats nespēj ņemt neko, ja vien tas viņam nav dots no debesīm. 28 Jūs paši esat mani liecinieki, ka es esmu sacījis: es neesmu Kristus, bet esmu sūtīts viņa priekšā. 29 Tas, kam ir līgava, ir līgavainis, bet līgavaiņa draugs, stāvēdams klāt un viņu dzirdēdams, ar lielu prieku priecājas par līgavaiņa balsi. Nu šis mans prieks ir piepildījies. 30 Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.”
Kas nāk no debesīm, tas ir augstāks par visiem
31 Kas nāk no augšienes, tas ir augstāks par visiem. Kas ir no zemes, tas ir no zemes, un viņa runa ir no zemes. Kas nāk no debesīm, tas liecina, 32 ko ir redzējis un dzirdējis, bet neviens nepieņem viņa liecību. 33 Kas šo viņa liecību ir pieņēmis, tas ir apstiprinājis, ka Dievs ir patiess. 34 Ko Dievs ir sūtījis, tas runā Dieva vārdus, jo Dievs savu Garu dod bez mēra. 35 Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis viņa rokā. 36 Tam, kas tic Dēlam, ir mūžīgā dzīvība, bet, kas Dēlu neklausa, tas dzīvību neredzēs, un Dieva dusmas paliek uz viņa.
III.
Nikodems pi K. Jezus.
1 Storp farizejim beja vīns cylvāks, augstōs padūmes lūceklis, vōrdā Nikodems. 2 Tys atgōja pi Jō naktī, un Jam saceja: Mōceitōj, mes zynom, ka Tu kai skūlōtōjs atgōji nu Dīva; nivīns tadei navar dareit taidu breinumu, kaidus Tu dori, jo ar jū nabyutu Dīvs. 3 Jezus atbiļdēja un jam saceja: Patīši, patīši, Es tev soku, jo kas naatdzims nu jauna, tys Dīva vaļsteibas naredzēs. 4 Nikodems vaicōja: Kai gon cylvāks, byudams vacs, var atdzimt? Vai tad jys otkon var īīt sovas mōtes mīsā un pīdzimt? 5 Jezus atbiļdēja: Patīši, patīši, Es tev soku, kas naatdzims nu yudiņa un (Svātō) Gora, tys Dīva vaļsteibā īīt navar. 6 Kas paīt un mīsas, tys ir mīsa, kas nu Gora paīt, tys ir Gors. 7 Nasabreinoj, ka Es tev saceju: Jums ir nu jauna jōpīdzymst. 8 Vējs pyuš, kur grib; tu dzērdi jō šaļkšonu, bet nazini, nu kurīnes ceļās un uz kurīni traucās. Tai pat nūteik ar ikvīnu, kas pīdzymst nu Gora.
9 Nikodems atbyldādams Jam saceja: Kai tys var nūtikt? 10 Jezus atbiļdēja un jam saceja: Tu esi Izraeļa mōceitōjs un šytō nazini? 11 Patīši, patīši, Es tev soku, — mes runojam tū, kū zynom, un kū asam redzējuši, par tū līcynojam; bet jyus myusu līceibas nagrybat pījimt. 12 Jo jyus naticit tam, kū Es jums par vērszemes lītom stōstu, kai tad jyus ticēsit, ka Es jums par dabasu nūslāpumim runōšu?
13 Nivīns tadei nav uzkōpis dabasūs, izjamūt Tū, kas nu dabasim nūkōpe: Cylvāka Dāls (kurs ir dabasūs). 14 Kai Moizešs tuksnesī paaugstynōja čyusku, tai pat jōbyun paaugstynōtam Cylvāka Dālam, 15 lai ikvīns, kas Jam tic, (napazustu, bet) turātu myužeigū dzeivi.
16 Tadei Dīvs tai nūmīļōja pasauli, ka atdeve sovu vīnpīdzymušū Dālu, lai ikvīns, kas Jam tic, nazustu, bet turātu myužeigu dzeivi. 17 Tadei Dīvs sova Dāla nasyuteja uz pasauli, lai pasauli tīsōtu, bet gon, lai caur Jū pasauli izglōbtu. 18 Kas Jam tic, tys tīsōts natiks; bet kas natic, tys ir jau nūtīsōts, ka natic vīnpīdzymušō Dīva Dāla vōrdam. 19 Tys sprīdums pastōv tamā: uz pasauli atgōja gaisma, bet ļaudis vairōk nūmīļōja tymseibu na kai gaismu, jo ļauni beja jūs dorbi. 20 Tadei ikvīns, kas ļaunu dora, gaismas naīredz un pi gaismas naīt, lai natyktu palti jō dorbi. 21 Kas taisneigi dora, tys uz gaismu steidzās, ka jō dorbi toptu radzami, jo tī ikš Dīva padareiti.
K. Jezus Judeā.
22 Pēc tam Jezus ar sovim mōceklim aizgōja uz Judeas apgobolu, un tur, pi jim palīkūt, kristeja. 23 Ari Jōņs Enonā, Salima tyvumā, kristeja, jo tur beja daudz yudiņa, un ļaudis gōja un pījēme kristeibu. 24 Tūreiz Jōņs vēļ nabeja īslūdzeits cītumā.
25 Storp Jōņa mōceklim un jūdim izacēle streidi par škeisteišonu. 26 Jī atgōja pi Jōņa un jam saceja: Mōceitōj, Tys, kas pi tevis beja viņpus Jordana, kuram tu devi līceibu, raug, Tys ari krista, un visi īt uz Jū.
27 Jōņs atbiļdēja: Cylvāks nikō navar sasnēgt, jo jam nu dabasim nabyus dūts. 28 Jyus tadei poši varit aplīcynōt, ka es saceju: Es Kristus naasmu; es asmu tikai pyrms Jō syuteits. 29 Kam ir leigova, tys ir leigovaiņs. Leigovaiņa draugs, kas ir ar jū un klausōs, ļūti prīcojās par leigovaiņa bolsu. Taidu prīcu es atrodu vysā pylnumā. 30 Jam jōaug lelōkam, maņ jōsōc palikt mozokam.
31 Kas nu augstīnes nōk, tys ir par visim lelōks; bet kas paīt nu zemes, tys ir zemisks un zemiski runoj. Kas nu dabasim nōk, tys ir pōrōks par visim, 32 un kū ir dzērdējis un redzējis, tū līcynoj; bet tūmār jō līceibas nikas napījam. 33 Bet kas Jō līceibu pījam, tys aplīcynoj, ka Dīvs runoj taisneibu. 34 Kū Dīvs ir syutejis, Tys sludynoj Dīva vōrdus, jo Dīvs Goru dūd bez māra. 35 Tāvs mīļoj sovu Dālu un Jō rūkōs vysu ir atdevis. 36 Kas tic Dālam, tam ir myužeiga dzeivōšona; bet kas Dālam natic, tys dzeivōšonas naredzēs, bet gon Dīva dusme vērs jō paliks.
