Ticība
1 Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. 2 Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību. 3 Ticībā mēs saprotam, ka visa pasaule ir veidota ar Dieva vārdu, tā ka no neredzamā ir cēlies redzamais. 4 Ticībā Ābels pienesa Dievam pilnīgāku upuri nekā Kains, ticības dēļ viņš ir saņēmis Dieva atzinību, ka viņš ir taisns – Dievs pats to apliecināja, kad Ābels upurdāvanas pienesa. Ticības dēļ viņš vēl aizvien runā, kaut arī miris. 5 Ticībā Hanohs tika pārcelts prom no šīs pasaules, lai viņam nebūtu jāpieredz nāve: viņš vairs nebija atrodams, jo Dievs viņu bija pārcēlis. Pirms pārcelšanas Dievs liecināja par viņu, ka viņš tam bijis tīkams. 6 Bez ticības nav iespējams Dievam patikt. Tam, kas tuvojas Dievam, ir jātic, ka Dievs ir un ka viņš atalgo tos, kas viņu meklē. 7 Ticībā Noa uzņēma Dieva norādījumu par to, kas tad vēl nebija redzams, un dievbijībā sagatavoja šķirstu sava nama glābšanai. Tādējādi viņš pasludināja spriedumu pasaulei un iemantoja taisnību, kas saņemama ticībā. 8 Ticībā Ābrahāms paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto; viņš gāja, pat nezinādams, kurp dodas. 9 Ticībā viņš mitinājās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem – Īzaku un Jēkabu; 10 viņš gaidīja pilsētu, kurai ir drošs pamats, kuras meistars un veidotājs ir Dievs. 11 Ticībā arī neauglīgā Sāra savā ievērojamā vecumā saņēma spēku, lai varētu kļūt māte, jo viņa uzticējās tam, kas viņai bija devis solījumu. 12 Tā no viena cilvēka, gandrīz jau miruša, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un tik neskaitāmi kā smiltis jūras malā. 13 Tie visi dzīvoja ticībā līdz pat savai nāvei. Viņi nesaņēma apsolīto, bet tikai iztālēm to skatīja un sveica. Tie apliecināja, ka viņi virs zemes ir vienīgi svešinieki un viesi. 14 To apgalvodami, viņi rādīja, ka meklē citu tēviju. 15 Ja vien tie būtu domājuši par to tēviju, no kuras izgājuši, tiem būtu bijis tik daudz laika, lai varētu turp atgriezties. 16 Bet tie ilgojās pēc labākas – pēc debesu tēvijas. Tādēļ arī Dievs nav kaunējies saukt sevi par viņu Dievu; viņš pats taču bija sagatavojis tiem pilsētu. 17 Ticībā Ābrahāms par upuri pienesa Īzaku, savu mīļoto dēlu, kad Dievs viņu pārbaudīja. Lai gan Ābrahāms bija saņēmis apsolījumu, viņš tomēr pienesa upurim savu pirmdzimto – 18 par kuru bija sacīts: par taviem pēcnācējiem tiks saukti tie, kas celsies no Īzaka . 19 Ābrahāms sprieda, ka Dievs spēj uzcelt arī no mirušajiem un tā, līdzībā runājot, saņēma Īzaku atpakaļ no nāves. 20 Ticībā Īzaks svētīja Jēkabu un Ēsavu nākamajiem laikiem. 21 Ticībā Jēkabs pirms savas nāves svētīja abus Jāzepa dēlus un pielūdza Dievu, noliecies pār savu spieķi. 22 Ticībā Jāzeps mūža galā pieminēja Israēla bērnu iziešanu no Ēģiptes un atstāja norādījumus, ko darīt ar viņa kauliem. 23 Ticībā vecāki slēpa Mozu trīs mēnešus pēc dzimšanas, jo redzēja, ka šis bērns ir neparasti jauks; tie nebijās pat no valdnieka pavēles. 24 Ticībā Mozus, kad viņš pieauga, liedzās saukties par faraona meitas dēlu. 25 Viņš izvēlējās labāk paciest ļaunumu kopā ar Dieva tautu nekā iegūt īslaicīgu grēcīgu iepriecinājumu. 26 Negodu Kristus dēļ viņš turēja par lielāku bagātību nekā visu Ēģiptes mantu, jo viņš raudzījās uz atalgojumu. 27 Ticībā viņš pameta Ēģipti un nebijās valdnieka dusmu; viņš bija tik nelokāms, it kā viņš redzētu to, kurš ir neredzams. 28 Ticībā viņš svinēja Pashu un veica apslacīšanu ar asinīm, lai maitātājs neskartu israēliešu pirmdzimušos. 29 Ticībā israēlieši izgāja cauri Sarkanajai jūrai kā pa sausu zemi; kad to mēģināja ēģiptieši, ūdens tos aprija. 30 Ticībā israēlieši septiņas dienas pēc kārtas gāja apkārt Jērikai, un tās mūri sabruka. 31 Ticībā mauka Rāhāba neaizgāja bojā līdz ar nepaklausīgajiem, jo uzņēma ar mieru israēliešu izlūkus. 32 Ko lai vēl saku? Man pietrūks laika runāt par Gideonu, Baraku, Simsonu, Jeftu, Dāvidu, Samuēlu un praviešiem, 33 kas caur ticību ir uzvarējuši valstis, darījuši taisnus darbus, sasnieguši apsolīto, aizdarījuši lauvām mutes, 34 izdzēsuši uguns spēku, izbēguši zobena asmenim, nespēkā tapuši stiprināti, karā kļuvuši vareni, ienaidnieku karaspēkus piespieduši atkāpties. 35 Sievas saņēma savus mirušos caur augšāmcelšanos, bet citi ļāva sevi nomocīt, jo nepieņēma atbrīvošanu, lai gūtu sev labāku augšāmcelšanos. 36 Citi izcietuši izsmieklu un šaustīšanu, važas un cietumu. 37 Tie tika nomētāti akmeņiem, sazāģēti, nokauti ar zobenu, staigāja apkārt avju un kazu ādās, cieta trūkumu, bēdas un ļaundarības. 38 Pasaule nebija viņu cienīga, bet viņiem bija jāmaldās pa tuksnešiem, kalniem, jāmīt alās un aizās. 39 Un šie visi, kuru ticību Dievs ir apliecinājis, nesaņēma apsolīto, 40 jo Dievs mums kaut ko labāku bija iepriekš nolūkojis, lai viņi bez mums nesasniegtu apsolījumu.
XI.
Ticeiba.
1 Ticeiba ir cerejamūs lītu byutyskais ītvārums un vēļ naradzamūs aplīcynōjums. 2 Jamā ir klivuši slovoni senči. 3 Caur ticeibu mes zynom, ka Dīva vōrds ir radejis pasauļus, ka radzamais nav cēlīs nu asūšō. 4 Ticeibas dēļ Abeļa upurātō dōvona Dīvam beja pateikamōka na kai Kaina; jōs dēļ jys sajēme līceibu, ka jys ir attaisnōts, — Dīvs tū aplīcynōja, pi jō dōvonom, — jōs dēļ jys napōrstōj runōt arī pēc sovas nōves. 5 Ticeibas dēļ nu šō pasauļa tyka pajimts Enochs, nabaudūt nōves, un jys te vairs nabeja atrūnams, jo Dīvs jū beja pajēmis. Pyrms pajimšonas jys sajēme līceibu, ka jys ir Dīvam pateikams.
6 Bez ticeibas īpatikt Dīvam nav īspējams, jo ikvīnam, kas Dīvam tyvojās, jōtic, ka Dīvs ir un ka Jys atolgōs tūs, kas Jō meklej.
7 Caur ticeibu Noess sajēme ziņu par tū, kō vēļ naredzēja; sovas saimes glōbšonai jys dīvbejeigi pagatavōja škērstu un caur tū jys nūtīsōja pasauli, un palyka par mantinīku caur ticeibu sajamamōs pesteišonas.
8 Ticeibas dēļ Abraams beja paklauseigs un devēs uz tū zemi, kuru jam vajadzēja sajimt montōjumā un jys izceļōja nazynōdams uz kurīni aizīs. 9 Ticeibas dēļ jys apsamete apsūleitajā zemē kai svešinīks un dzeivōja nūmetnēs kūpā ar Izaaku un Jākubu — tōs pošas apsūleišonas mantinīkim, 10 Jys gaideja stipri nūstyprynōtōs piļsātas, kuras nūdybynōtōjs un izveidōtōjs ir pats Dīvs.
11 Ticeibas dēļ arī (naaugleigō) Sara, nasaskotūt uz sovu lelū vacumu, sajēme spāku byut par mōti, jo jei ticēja, ka Tys, kas jai apsūleja, ir uzticeigs. 12 Un tai tam vīnam izmyrušajam cēles pēcnōcēju tik daudz kai zvaigžņu debesīs un tik nasaskaitami, kai jyurmolas smiļtis.
13 Jī visi nūmyra ticeibā un apsūleitūs lobumu nasasnēdze; jī gon redzēja tūs nu tōlīnes, jūs apsveice un ar tū aplīcynōja, ka jī vērs zemes ir tikai ceļōtōji un vīsi. 14 Un tai runojūt jī apgolvoj, ka meklej tēvijas. 15 Jo jī byutu ilgōjušīs pēc tōs zemes, nu kuras beja izgōjuši, tad jim byutu bejis laiks atsagrīst atpakaļ. 16 Bet jī ilgōjōs pēc lobōkas, tys ir debeseigōs. Tōpēc Dīvs nasakautrej sauktīs par jūs Dīvu, jo Jys ir sagatavōjis piļsātu.
17 Ticeibā Abraams, kad jū pōrbaudeja, upurēja Izaaku. Lai gon jys beja sajēmis apsūlejumu, jys tūmār gribēja upurēt vīneigū dālu, 18 par kuru beja saceits: Nu Izaaka tev byus pēcnōcēji. 19 Jys dūmōja: Dīvam ir spāks arī nu myrūnim pīceļt. Tōpēc jys teik mynāts kai pīmārs.
20 Ticeibā Izaaks svētej Jākubu un Ezau nōkūšim laikim. 21 Ticeibā Jākubs uz nōves gultas byudams svēteja obejus Jezupa dālus un lyudzēs nūsalīkdams uz jō vāzdas augšejō gola.
22 Tycūt mērstūšais Jezups pōrdūmōja Izraeļa bārnu izceļōšonu un deve nūrōdejumus, kū dareit ar jō kaulim.
23 Ticeibas dēļ dzymdynōtōji slēpe Moizešu pēc jō dzimšonas trejs mēneši, jo redzēja, ka bārns ir skaists un nanūsabeida kēneņa pavēles. 24 Ticeibas dēļ Moizešs, kad jau beja izaudzis, pasmōdēja sauktīs par faraona meitas dālu. 25 Jys gribēja lobōk kūpā ar Dīva tautu daleitīs apspīsšonā, na kai nu grāka smeļt eisu baudu. 26 Jys Kristus pazamōšonu īskaita par lelōku bogōteibu, na Egiptes krōjumus, jo jys skatejōs uz atmoksu. 27 Ticeibas dēļ jys atstōja Egipti un nasabeida kēneņa dusmes un beja drūss, jo jam ocu prīškā beja naradzamais. 28 Ticeibas dēļ jys sagatavōja paschu un apsvaideišonu ar asni, lai atrībeibas engeļs naaizskartu jūs pyrmdzymušūs. 29 Ticeibas dēļ jī pōrgōja Sorkonū jyuru kai pa sauszemi; bet egiptīši, raudzeidami dareit tū pošu, nūsleika.
30 Ticeibas dēļ jī septeņas dīnas gōja ap Jericho myurim un tī sabruka. 31 Ticeibas dēļ naaizgōja būjā kūpā ar naticeigajim natykumeigō Rachab, jo jei izsyuteitajim izlyukūs deve drūšu patvērsmi.
32 Un kas man vēļ sokams? Jo es grybātu runōt par Gedeonu, Baraku, Sampsonu, Jeftu, Davidu, Samueli un par pravīšim, man napītyktu laika. 33 Pateicūt ticeibai jī pōrvarēja kēnestes, sprīde tīsu, sajēme apsūlejumus, aizdareja lauvom muti, 34 nūdzēse guņs spāku, izasorgōja nu zūbyna esmiņa, atspērga nu slimeibom, beja stipri kaujā un svešū karaspāku pīspīde atsakōpt. 35 Sīvas sajēme sovus nūmyrušūs pīcaltus nu myrūnim. Daži pat ļōve sevi nūmūceit un atbreivōšonai napīkryta, lai montōtu skaistōku augšamceļšonūs. 36 Citi otkon izcīte pasmōdēšonu un šausteišonu, važōs īkaļšonu un cītumu. 37 Jūs nūmātōja akminim, zōgēja, mūceja, ar zūbynu cērta. 38 Jī, kuru pasauļs nabeja cīneigs, staigōja vušku un kozu ōdōs, nabadzeibā, apmīgšonā un pazamōšonā maļdejōs pa tuksnešim, kolnim, dūbem un zemes olom.
39 Jī visi caur ticeibu sasnēdze slavu, bet apsūleitūs lobumu jī nasajēme, 40 jo Dīvs, paredzējis mums kaut kū lobōku, nagribēja, lai jī bez mums sasnāgtu apsūlejumu.
