Jēkabs iegūst Īzaka svētību
1 Kad Īzaks bija palicis vecs un viņa acis duļķainas, un viņš vairs neredzēja, viņš pasauca savu vecāko dēlu Ēsavu un viņam teica: “Mans dēls!” Tas atbildēja: “Es te!” 2 Un viņš teica: “Redzi, es esmu vecs un nezinu, kad miršu. 3 Tad nu ņem savus ieročus, bultu maku un loku, ej uz lauka, nomedī man medījumu 4 un pagatavo man gardumu, kāds man tīk, atnes man, un es ēdīšu, lai varu tevi svētīt, pirms mirstu!” 5 Un Rebeka klausījās, ko Īzaks runāja ar savu dēlu Ēsavu, bet Ēsavs aizgāja uz lauku, lai medītu un pārnestu medījumu. 6 Un Rebeka teica savam dēlam Jēkabam: “Klau, es dzirdēju tavu tēvu runājam ar tavu brāli, viņš sacīja: 7 atnes man medījumu un pagatavo man gardumu, un es ēdīšu un tevi svētīšu Kunga priekšā, pirms es mirstu! 8 Tad nu, mans dēls, klausi, ko saku, ko es tev pavēlu: 9 ej nu pie ganāmpulka, paņem divus labus kazlēnus, un es sagatavošu tos par gardumu tēvam, kā viņam tīk. 10 Aiznes tos savam tēvam, lai viņš ēd un svētī tevi pirms nāves!” 11 Bet Jēkabs teica savai mātei Rebekai: “Re, mans brālis Ēsavs ir spalvains, bet es esmu gluds! 12 Ka mans tēvs neaptausta mani un nenodomā, ka es ņirgājos – tā es sev tik lāstu uzkraušu, nevis svētību!” 13 Bet viņa māte teica: “Lai pār mani nāk tavs lāsts, mans dēls! Klausi taču, ej un atnes man!” 14 Un viņš gāja, ņēma un atnesa savai mātei, un viņa māte pagatavoja tādu gardumu, kāds viņa tēvam tīk. 15 Tad Rebeka paņēma sava vecākā dēla Ēsava labākās drānas, kādas viņai mājā bija, un viņa saģērba savu jaunāko dēlu Jēkabu. 16 Viņa rokām un gludajam kaklam viņa aplika kazlēnu ādas. 17 Un viņa iedeva savam dēlam Jēkabam gardumus, ko bija sagatavojusi, un maizi.
18 Viņš gāja pie sava tēva un teica: “Mans tēvs,” un viņš atbildēja: “Es te, kurš no maniem dēliem tu esi?” 19 Un Jēkabs teica savam tēvam: “Es esmu Ēsavs, tavs pirmdzimtais, es izdarīju, ko tu man teici! Celies, sēdi un ēd manu medījumu, lai tu vari mani svētīt!” 20 Un Īzaks teica savam dēlam: “Kā tu tik ātri dabūji, mans dēls?” Un viņš teica: “Man panācās pretī Kungs, tavs Dievs!” 21 Un Īzaks teica Jēkabam: “Panāc nu šurp, mans dēls, lai es varu tevi aptaustīt, vai tu esi mans dēls Ēsavs vai ne!” 22 Jēkabs panācās tuvāk savam tēvam Īzakam, viņš aptaustīja viņu un teica: “Balss – Jēkaba balss, bet rokas – Ēsava rokas!” 23 Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas kā viņa brālim Ēsavam, un viņš to svētīja. 24 Viņš pārvaicāja: “Tas esi tu – mans dēls Ēsavs?” Un tas teica: “Es!” 25 Un viņš teica: “Padod man šurp, un es ēdīšu sava dēla medījumu, lai es pats tevi svētītu!” – un tas viņam deva, un viņš ēda, un tas viņam atnesa vīnu, un viņš dzēra. 26 Un viņa tēvs Īzaks tam teica: “Panāc jel šurp un noskūpsti mani, mans dēls!” 27 Tas pienāca tuvāk, un viņš to noskūpstīja un saoda tā drēbju smaržu, un viņš svētīja to:
“Skat, mana dēla smarža
kā lauka smarža, ko svētījis Kungs!
28 Lai Dievs tev dod no debesu rasas
un zemes leknuma
un daudz maizes un vīna!
29 Tev vergos tautas,
un tev klanīsies ciltis!
Tu būsi valdnieks saviem brāļiem,
un tev klanīsies tavas mātes dēli!
Kas tevi nolād – tas nolādēts,
kas tevi svētī – tas svētīts!”
Zaudētā svētība
(Ebr 12:17)30 Kad Īzaks bija svētījis Jēkabu un Jēkabs jau bija aizgājis no sava tēva, no medībām pārnāca viņa brālis Ēsavs. 31 Un arī viņš pagatavoja gardumu, atnesa savam tēvam un teica: “Lai mans tēvs ceļas un ēd sava dēla medījumu, lai tu vari mani svētīt!” 32 Un viņa tēvs Īzaks viņam jautāja: “Kas tu esi?!” Viņš teica: “Es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais, Ēsavs!” 33 Un Īzaks trīcēja drebēdams un teica: “Kurš bija tas, kas nomedīja medījumu un atnesa man, un es apēdu to visu, pirms tu atnāci, un es viņu svētīju, un viņš arī paliks svētīts!?” 34 Kad Ēsavs dzirdēja sava tēva vārdus, viņš brēca jo rūgti un teica savam tēvam: “Svētī arī mani, mans tēvs!” 35 Bet viņš teica: “Tavs brālis atnāca ar viltu un paņēma tavu svētību!” 36 Un tas sacīja: “Vai ne tāpēc viņu sauc par Jēkabu, ka abas šīs reizes viņš ir piekrāpis mani – viņš paņēma manu pirmdzimtību, un, re, tagad viņš paņēma arī manu svētību!” Viņš teica: “Vai tev nav palikusi man kāda svētība?” 37 Īzaks atbildēja Ēsavam: “Redzi, es viņu esmu licis tev par valdnieku un visus viņa brāļus esmu viņam atdevis par vergiem, un ar maizi un vīnu esmu viņu nodrošinājis! Un ko lai es dodu tev, mans dēls?” 38 Ēsavs teica savam tēvam: “Vai tev ir viena svētība, mans tēvs? Svētī arī mani, mans tēvs!” 39 Un viņa tēvs Īzaks atbildēja tam:
“Bez zemes leknuma būs tavs miteklis
un bez debesu rasas no augšienes!
40 No sava zobena tu dzīvosi,
un savam brālim tu kalposi,
bet, kad tu sadumposies,
tu norausi viņa jūgu no sava kakla!”
Jēkabs bēg no Ēsava dusmām
41 Un Ēsavs ienīda Jēkabu tās svētības dēļ, ar ko tēvs viņu bija svētījis. Ēsavs teica savā sirdī: “Tuvojas mana tēva sēru dienas, tad es nokaušu savu brāli Jēkabu.” 42 Kad Rebekai pastāstīja, ko teicis viņas vecākais dēls, viņa sūtīja pasaukt savu jaunāko dēlu Jēkabu un viņam teica: “Redzi, tavs brālis Ēsavs tev atriebsies un nokaus tevi! 43 Tagad, mans dēls, klausi mani, celies un bēdz uz Hārānu pie mana brāļa Lābana. 44 Paliec pie viņa kādas dienas, līdz tava brāļa dusmas pāriet, 45 līdz no tevis novēršas tava brāļa niknums un viņš aizmirst, ko tu viņam esi darījis, – tad es sūtīšu tevi atvest no turienes! Kādēļ man vienā dienā jāpaliek bez jums abiem?”
46 Un Rebeka teica Īzakam: “Man riebj dzīvot Hēta meitu dēļ – ja Jēkabs ņems sievu no Hēta meitām, no šīs zemes meitām, tad kādēļ man dzīvot?”
