Mozus dziesma
1 “Klausieties, debesis, un es runāšu!
Sadzirdi, zeme, ko es teikšu!
2 Lai pil kā lietus mana pamācība,
lai lās kā rasa mana runa –
kā lietus pār mauru,
kā lītavas pār zāli,
3 jo Kunga vārdu es piesaucu!
Slavējiet mūsu Dieva lielumu!
4 Viņa darbs – vienlaidus klints!
Visi viņa ceļi ir patiesi!
Patiesības Dievs, kam nav vainas,
taisns un taisnīgs viņš ir!
5 Viņa priekšā tie apgānījušies, ne viņa dēli –
nešķīsti tie, šķība un greiza paaudze!
6 Vai to jūs nodarāt Kungam?!
Tauta dumjā un neldzīgā!
Vai ne viņš ir tavs tēvs, kas izpircis tevi?
Viņš tevi radīja un audzināja!
7 Atceries vissenās dienas,
apjēdz audžaudžu gadus,
jautā savam tēvam, un viņš tev teiks,
saviem vecajiem, un tie tev pastāstīs!
8 Kad Visuaugstais deva tautām mantojumu,
kad viņš nošķīra cilvēka dēlus,
viņš nolika robežas tautām
pēc Israēla dēlu skaita!
9 Kunga daļa ir viņa tauta,
Jēkabs – viņa mantojuma tiesa!
10 Viņš to atrada tuksneša zemē,
tukšumā, svelmē, kailatnē,
par viņu gādāja, to aprūpēja,
sargāja kā savu acuraugu!
11 Kā ērglis nomodā par savu ligzdu,
pār saviem ērglēniem plīv,
izpleš spārnus, tos segdams,
gulda tos savās dūnās, –
12 tā Kungs viens veda viņus,
kopā ar viņu nebija cita dieva!
13 Kā seglos viņš nolika tos savas zemes augstienēs,
lauka labumiem ēdināja,
viņš zīdīja tos ar medu no klints
un ar eļļu no krama,
14 ar govju sviestu un kazu pienu,
ar jēru treknumu,
ar Bāšānas auniem un kazām,
ar visleknākajiem kviešiem, –
un tu dzēri sarkanās vīnogu asinis!
15 Mans mīlulis aptaukojās un sāka spārdīties –
tu aptaukojies, apvēlies, pietūki! –
un atmeta Dievu, kas viņu radījis,
noniecināja savas pestīšanas klinti!
16 Darīja viņu greizsirdīgu ar svešiem dieviem,
ar preteklībām viņu kaitināja!
17 Kāva upurus dievekļiem, kas pat nav dievi,
pie tādiem dieviem, ko nepazina,
pie jauniem un tāliem gāja,
par tiem tavi tēvi pat nenojauta!
18 Klinti, kas tevi dzemdināja, pret citiem tu iemainīji,
tu aizmirsi Dievu, kas tevi dzemdēja sāpēs!
19 To redzēja Kungs un nicināja,
noskaitās uz saviem dēliem un meitām,
20 viņš teica: es paslēpšu savu vaigu no tiem,
es viņu galu vēl ieraudzīšu,
jo visa to paaudze sagānījusies,
tie ir dēli, kam ticības nav!
21 Tie darīja mani greizsirdīgu ar tiem, kas pat nav dievi,
ar saviem elkiem mani kaitināja!
Es greizsirdībā tiem uzsūtīšu tādus, kas pat nav tauta,
ar nelgu tautu tos kaitināšu!
22 Manās dusmās iedegsies uguns,
tā degs līdz šeola dzīlēm,
aprīs zemi un tās augļus
un aizdegs kalnu pamatus!
23 Es tiem ļaunumu nesīšu,
savas bultas pret viņiem sūtīšu!
24 Bads tos vārdzinās,
karsonis aprīs un rūgtais mēris!
Un zvēru zobus tiem uzsūtīšu
un odzes, kas pīšļos rāpo!
25 No ārpuses kaus zobens
un no iekšpuses šaušalas –
gan jaunekli, gan jaunavu,
gan zīdaini, gan sirmgalvi!
26 Tad es teiktu: es tos izkaisīšu,
cilvēkos viņu piemiņu izdeldēšu, –
27 ja vien no ienaidnieku dusmības es nevairītos,
ka viņa ienaidnieki lepni neiedomājas,
ka nesaka: mēs esam stiprāki,
ne Kungs to visu darīja!
28 Jo tie ir ļaudis, kam padoms zudis
un kam nav saprašanas!
29 Kaut tie taptu gudrāki un reiz saprastu,
nojēgtu savu galu!
30 Kā lai viens vajā tūkstoti
un divi liek ļaunumam bēgt?! –
ja Klints tos viņiem nebūtu nodevusi,
ja Kungs tos tiem nebūtu atdevis!
31 Jo viņu klints nav tāda kā mūsu Klints!
Mūsu ienaidnieki paši sev tiesu sprieduši!
32 Jo no Sodomas vīnakokiem ir viņu vīnogas
un no Gomoras laukiem!
Viņu vīnogas ir indes vīnogas,
un tām rūgti ķekari!
33 Viņu vīns – nezvēru inde
un drausms odžu nāveklis!
34 Vai tas pie manis nav noglabāts?
Vai nav manās krātuvēs aizzīmogots?
35 Es atriebšu un atdarīšu,
kad tiem paslīdēs kāja,
tuvu ir viņu posta diena,
jau steidz tas, kas tiem nospriests!
36 Kungs tiesās savu tautu,
bet savus kalpus viņš žēlos,
kad redzēs, ka tiem nolaižas rokas
un ka tiem gals klāt!
37 Viņš teiks: kur viņu dievi,
klintis, aiz kurām tie slēpās,
38 kas viņu upuru taukus rija
un lejamo upuru vīnu tempa?!
Lai tie nāk un jums palīdz!
Lai tie jums ir patvērums!
39 Tagad jūs redzat, ka es – tas!
Nav cita dieva, vien es!
Es nāvēju, un es daru dzīvu!
Es ievainoju, un es sadziedēju!
Neviens nevar glābt no manas rokas!
40 Līdz debesīm es savu roku pacēlu,
teicu: es dzīvs uz mūžiem!
41 Ja es notrīšu sava zobena asmeni
un mana roka sāks tiesāt,
tad es atriebšu saviem ienaidniekiem,
tiem, kas nīst mani, es atmaksāšu!
42 Savas bultas es dzirdīšu asinīm,
un mans zobens rīs miesu –
nokauto asinis un gūstekņus
un ienaidnieka matainās galvas!
43 Līksmojiet, tautas, par viņa tautu,
jo viņš atriebj savu kalpu asinis,
atmaksā saviem ienaidniekiem,
šķīsta savu zemi un tautu!”
44 Mozus nāca un sacīja visus šīs dziesmas vārdus kopā ar Jozuu, Nūna dēlu, lai dzird visa tauta. 45 Kad Mozus bija beidzis runāt uz Israēlu, 46 viņš tiem sacīja: “Ņemiet šos vārdus, ko es jums šodien pavēlēju, pie sirds, lai jūs tos varētu mācīt saviem dēliem, ka tie ievēro un pilda visus šīs bauslības vārdus, 47 jo tā jums nav nekāda nieka lieta, bet gan jūsu dzīvība – tā jūs sev paildzināsiet dienas tajā zemē, kuru iemantot jūs dodaties pāri Jardānai.”
Mozum jāmirst Nebo kalnā
48 Un tajā pašā dienā Kungs sacīja Mozum: 49 “Kāp Abārīma kalnos, Nebo kalnā, kas iepretī Jērikai, un skaties uz Kanaāna zemi, ko es dodu Israēla dēliem par īpašumu! 50 Un mirsti tajā kalnā, kur tu būsi uzkāpis, un tiec piepulcināts savai tautai, – tāpat kā tavs brālis Ārons nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai, – 51 tādēļ ka tu mani pievīli Israēla dēlu priekšā pie Kādēšas Merības ūdeņiem, Cīna tuksnesī, jo tu mani tur nesvētīji Israēla dēlu vidū! 52 Iztālēm tu redzēsi to zemi, bet tu neiesi uz to zemi, ko es dodu Israēla dēliem!”
