1 Brāļi, manas sirds labprātība un mana lūgšana Dievam par viņiem ir, lai viņi tiktu glābti. 2 Es viņiem apliecinu, ka viņiem ir dedzība uz Dievu, bet tā ir bez izpratnes. 3 Dieva taisnību nesaprazdami un cenzdamies celt paši savu taisnību, viņi nav pakļāvušies Dieva taisnībai, 4 jo bauslības gals ir Kristus, lai taisnību iegūtu ikviens, kas tic.
Pestīšana ir visiem
5 Bet Mozus raksta par taisnību, kas nāk no bauslības: cilvēks, kas visu to dara, no tā dzīvos. 6 Un taisnība, kas nāk no ticības, saka šādi – netaujā savā sirdī: kas uzkāps debesīs? – tas ir, novest Kristu zemē, 7 ne arī: kas nokāps bezdibenī? – tas ir, uzvest Kristu augšā no mirušajiem. 8 Bet ko tā saka? Tas vārds ir tev tuvu – tavā mutē un tavā sirdī, – un tas ir ticības vārds, ko mēs sludinām. 9 Un, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts, 10 jo ar sirdi tic, lai saņemtu taisnību, bet ar muti liecina, lai gūtu pestīšanu. 11 Tādēļ Raksti saka: ikviens, kas tic uz viņu, nepaliks kaunā. 12 Te nav atšķirības starp jūdu un grieķi, jo viņš ir Kungs pār visiem un atklāj savu bagātību visiem, kas viņu piesauc. 13 Jo ikviens, kas piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts. 14 Bet kā lai piesauc to, kuram nav sākuši ticēt, un kā lai tic tam, par kuru nav dzirdējuši, un kā lai dzird, ja neviens nesludina? 15 Un kā lai sludina, ja nav sūtīti? Kā ir rakstīts: cik brīnišķas ir to kājas, kas sludina labo vēsti! 16 Bet ne visi ir klausījuši evaņģēlijam, jo Jesaja saka: Kungs, kas gan ir ticējis mūsu vēstij? 17 Tātad ticība rodas no pasludinātās vēsts, bet vēsts – no Kristus vārdiem. 18 Tad nu es jautāju: vai tiešām tie nav dzirdējuši? Ir gan –
pa visu zemi ir izgājusi viņu balss
un viņu vārdi līdz pasaules malai.
19 Bet es jautāju: vai Israēls to nav sapratis? Jau Mozus saka:
es darīšu jūs greizsirdīgus pret tiem, kas nav tauta,
es saniknošu jūs pret nesaprātīgu tautu.
20 Un Jesaja iedrošinās teikt:
mani atrada pie tiem, kas mani nemeklēja,
es parādījos tiem, kas pēc manis netaujāja.
21 Bet uz Israēlu viņš saka: augu dienu es stiepu rokas pretim nepaklausīgai un pretestīgai tautai.
X.
1 Brōļi, munas sirds vēlēšonōs un munas lyugšonas īt uz Dīvu par jūs pesteišonu. 2 Es jums aplīcynoju, ka jim ir centeiba uz Dīvu, bet nav saprasšonas. 3 Pōrprozdami taisneibu, kas ir nu Dīva, un grybādami jōs vītā īstateit sovu pošu, jī napasadeve taisneibai, kas nōk nu Dīva. 4 Bet lykuma mērkis ir Kristus, kas ikvīnam ticeigajam nas taisneigumu. 5 Moizešs roksta par taisneigumu, kas nōk caur lykumu: Un kurs cylvāks šytū ir piļdejis, tys jymā dzeivōs. 6 Un par taisneigumu, kas ir caur ticeibu, soka: Nasoki sovā sirdī: Kas kōps dabasūs, tys ir nūjimt zemē Kristu; vai arī: Kas kōps dziļumūs, tys ir, Kristu izvest nu myrūnim. 7-8 Kai arī jys soka: Tys vōrds ir tyvu tovā mutē un tovā sirdī, un tys ir ticeibas vōrds, kuru mes sludynojam. 9 Jo tu ar sovu muti aplīcynoj, ka Jezus ir Kungs un sovā sirdī tici, ka Dīvs Jū pīcēle nu myrūņim, tad tu byusi izpesteits, 10 Jo sirdī tycam, lai sasnāgtu taisneigumu, un ar muti aplīcynojam, lai byutu izpesteiti. 11 Roksti soka: Nivins, kas Jam tic, kaunā napaliks. 12 Te storp jūdim un pogōnim nav nikaidas starpeibas. Vīns un tys pats ir Kungs par vysim, kas sovu bogōteibu dola vysim tim, kas Jū pīsauc. 13 Un ikvins, kas Kunga vōrdu pīsauc, byus izpesteits. 14 Bet kai lai pīsauc tū, kam jī natic. 15 Un kai lai tic tam, par kuru nav dzērdējuši? Un kai lai dzērd bez sludynōtōja? Un kai lai sludynoj, jo nav syuteiti? Kai ir raksteits: Cik cyldonas kōjas ir tūs, kas sludynoj lobu (kas sludynoj mīru).
16 Bet Evangelijam na vysi ir paklauseigi, jo Izajas soka: Kungs, kas myusu sludynōšonai īticēja? 17 Tai tad, ticeiba ir nu sludynōšonas, bet sludynōšona uz Kristus pavēles.
18 Un es vaicoju: Vai tad, laikam, nav dzērdējuši? — Bez šaubom!, Jo jūs bolss izplyuda pa vysu zemi, un jūs vōrds leidz zemes rūbežom. 19 Un es vaicoju tōļōk: Vai tad Izraeļs tō nasaprota? Moizešs jau pyrmais soka: Es jyusūs saceļšu skaudeibu caur tim, kas napīdar pi tautas. Caur nasaprateigū tautu es jyusus sanyknōšu. 20 Un Izajas atklōti soka: Es beju atrūnams tim, kas manis nameklēja, es beju pasarōdejis tim, kas manis navaicōja. 21 Bet Izraeļam saceja: Vysu dīnu es stīpu sovas rūkas uz tautu, kas ir napaklauseiga un speiteiga.