IV.
1 Kū tad lai sokom? Kū panōce myusu mīseigais tāvs Abraams? 2 Jo Abraams tyka attaisnōts dorbu deļ, tad jys var lepnōtīs, bet na Dīva prīškā. 3 Kū tad soka Roksti? — Abraams īticēja Dīvam un tys jam tyka īskaiteits taisneigumā. 4 Kas uzrōda dorbus, tam atmoksa teik aprēkinōta na nu žēlesteibas, bet pēc nūpeļneitō. 5 Turpretim tam, kas dorbu nauzrōda, bet gon tic Tam, kas grēcinīkus padora taisneigus, tam attaisnōšonā teik īskaiteita jō ticeiba (saskaņā ar Dīva žēlesteibas lāmumu). 6 Davids arī sauc par svēteigu tū cylvāku, kū Dīvs attaisnoj bez dorbim: 7 Svēteigi, kam nataisneibas ir pīdūtas un grāki ir aizklōti. 8 Svēteigs ir cylvāks, kam Kungs jō grāku naīskaita.
9 Vai šei svēteiba atsateic tikai uz apgraizeitajim, vai arī uz naapgraizeitajim? Mes sokam: Abraamam taisneigumā tyka īskaiteita ticeiba. 10 Bet kai jam tyka īskaiteita? Vai tys nūtyka pyrms apgraizeišonas, vai arī pēc apgraizeišonas? — Na pēc apgraizeišonas, bet pyrms apgraizeišonas. 11 Apgraizeišonas zeimi jys sajēme attaisnōšonas apzeimūgōšonai, kura jam beja caur ticeibu jau pyrms apgraizeišonas. Tai jam vajadzēja byut par vysu naapgraizeitūs ticeigūs tāvu, lai ari tim attaisnōšona tyktu īskaiteita. 12 Jam vajadzēja byut par tāvu arī tim apgraizeitajim, kuri na tik vin beja apgraizeiti, bet arī gōja pa tōs ticeibas stygu, kura beja myusu tāvam Abraamam pyrms apgraizeišonas.
13 Na caur lykumu Abraamam un jō pēcnōcējim beja apsūleits, ka jī byus pasauļa mantinīki, bet gon caur attaisnōšonu nu ticeibas. 14 Jo mantinīki byutu tī, kas pīdar pi lykuma, tad ticeiba byutu bezvērteiga un apsūleišona nīceiga. 15 Lykums sakrōj dusmi; kur nav lykuma, tur arī nav pōrkōpuma. 16 Tōpēc „nu ticeibas,“ tys ir „nu žēlesteibas,“ lai ar tū apsūlejums byutu nūdrūšynōts vysim pēcnōcējim, na tik vin tim, kas pīdar pi lykuma, bet arī tim, kas atzeist Abraama ticeibu, kurs ir myusu vysu tāvs, 17 kai stōv raksteits: Es asmu izredzējis tevi par daudzejūs ciļšu tāvu, jo ticēji Dīvam, kas myrušūs padora dzeivus un naasūšū izsauc asameibā.
18 Pret cereibu jys cerēja tycādams, ka byus par daudzejūs tautu tāvu, kai ir saceits: Taids byus tovu pēcnōcēju (skaits). 19 Ticeibā jys napagura, lai gon, pats ap symts godim vacs byudams, redzēja, ka jō poša mīsa un Saras mōtes mīsa jau beja pamyrušas. 20 Par Dīva apsūlejumu jys bezticeigi nasašaubeja, bet styprynōjōs ticeibā, gūdynōja Dīvu 21 un piļneigi beja pōrlīcynōts, ka Dīvs ir vareigs izpiļdeit apsūlejumus. 22 Tōpēc arī beja jam īskaiteits taisneigumā.
23 Bet na jō vin dēļ stōv raksteits: jam beja īskaiteits taisneigumā, 24 bet arī myusu dēļ. Tai tad, arī mums ir jōīskaita, jo mes tycam Tam, kas myusu Kungu Jezu pīcēle nu myrūnim. 25 Myusu nūzīgumu dēļ Jys tyka nūdūts un myusu attaisnōšonas dēļ augšamcēlēs.
Ābrahāma piemērs
1 Ko lai mēs sakām par Ābrahāmu, par mūsu cilts tēvu pēc miesas? Ko tad viņš ir panācis? 2 Ja Ābrahāms ir attaisnots ar saviem darbiem, viņš var lepoties, bet tikai ne Dieva priekšā. 3 Un ko saka Raksti? Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. 4 Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. 5 Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību. 6 Arī Dāvids par laimīgu sauc tādu cilvēku, kam Dievs taisnību pieskaita neatkarīgi no darbiem:
7 laimīgi tie, kam pārkāpumi piedoti
un grēki apklāti,
8 laimīgs tas vīrs,
kam Kungs nepieskaita viņa grēkus.
9 Vai šī svētība ir domāta vien apgraizītajiem vai neapgraizītajiem arī? Jo ir sacīts: Ābrahāmam ticība tika pieskaitīta par taisnību. 10 Un kad ticība viņam tika pieskaitīta – kad viņš bija apgraizīts vai kad vēl nebija? Jau tad, kad viņš vēl nebija apgraizīts, nevis kad bija. 11 Un apgraizīšanas zīmi viņš saņēma kā apstiprinājuma zīmogu ticības taisnībai, kas viņam jau bija pirms apgraizīšanas, lai viņš kļūtu par tēvu visiem, kas tic, būdami neapgraizīti, un lai taisnība tiktu pieskaitīta arī viņiem, 12 un lai viņš kļūtu par tēvu arī tiem apgraizītajiem, kas ne tikai ir apgraizīti, bet arī staigā tās ticības pēdās, kas mūsu tēvam Ābrahāmam bija pirms apgraizīšanas.
Apsolījums piepildās ticībā
13 Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. 14 Ja mantinieki ir tie, kas paļaujas uz bauslību, tad ticība nedod neko un apsolījums ir atcelts. 15 Bauslība rosina dusmas, bet, kur nav bauslības, nav arī pārkāpuma. 16 Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs 17 tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām. 18 Viņš ticēja cerībai, kad cerības nebija, ka viņš varētu kļūt par tēvu daudzām tautām, pēc tā, kas sacīts: tā būs ar taviem pēcnācējiem. 19 Viņš nekļuva ticībā vājš, kad gandrīz vai simt gadu vecumā apzinājās savu miesu jau mirušu un arī Sāras klēpi bez dzīvības. 20 Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā, dodams Dievam godu, 21 un bija pilnīgi pārliecināts, ka to, ko viņš ir apsolījis, viņš ir varens arī izdarīt. 22 Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. 23 Bet ne jau tikai viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam pieskaitīts, 24 arī mūsu dēļ, kuriem tas tiks pieskaitīts mūsu ticības dēļ, ja ticam uz Dievu, kas no mirušajiem uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu, 25 kas mūsu pārkāpumu dēļ tika nodots nāvē un mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcelts.
