XIV.
Jōatsatur nu vīglprōteigas tīsōšonas.
1 Pījemit (labsirdeigi) tū, kas ir nūvōjējis ticeibā, nasakildojūt par īskotu dažaideibu. 2 Vīns ir pōrlīcynōts, ka jam ir atļauts ēst vysu, vōjais, turpretim, ād tikai augļu bareibu. 3 Ādōjs lai napasmōdej tō, kas naād; naādōjs lai natīsoj tō, kas ād vysu, jo Dīvs jū ir pījēmis. 4 Un kas tu taids esi, ka tīsoj sveša kolpu? Jys tok sovam kungam stōv un kreit. Un jys stōvēs, jo kungs ir spējeigs jū taišni nūstōdeit. 5 Jo vīns īvāroj vīnu dīnu vairōk na ūtru, ūtram vysas dīnas ir vīnaidas, tad lai kotrs turīs pi sova īskota. 6 Kas dīnu īvāroj, tys jū īvāroj Kunga dēļ. Un kas ād, tys ād Kunga dēļ un pasateic Dīvam. Kas naād, tys naād Kunga dēļ un arī pasateic Dīvam, 7 jo nivīns nu mums sevis dēļ nadzeivoj un nivīns sevis dēļ namērst. 8 Tai tad, jo mes dzeivojam, tod dzeivojam Kunga dēļ, jo mērstam, tod mes mērstam dēļ Kunga. Vai mes dzeivojam, vai mērstam, mes pīdaram Kungam. 9 Tōpēc arī Kristus nūmyra un otkon ir atsadzeivynōjīs, lai Jys vaļdeitu par dzeivajim un nūmyrušim. 10 Un kōpēc tu tīsoj sovu brōli? Kōpēc tu sovu brōli pasmōdej? Mes vysi kūpā nūsastōsim pret Dīva tīsas krāslu. 11 Stōv arī raksteits: Kai patīši es dzeivoju, soka Kungs, pret mani nūsalīks ikvins ceļs un ikvīna mēle slavēs Dīvu. 12 Tai tad, ikvīnam nu mums byus reizi jōnūdūd Dīvam par sevi nūrēkins.
Jōsasorgoj nu īļaunōšonas.
13 Vīns ūtra lai natīsojam, bet gon sorgojitēs, ka nivīns sovam brōļam nabyutu par pīdauzeibu un īļaunōšonu. 14 Es zynu un ikš Kunga Jezus asmu pōrlīcynōts, ka pats par sevi nikas nav nateirs; tikai tam tys ir nateirs, kas kū par nateiru uzskota. 15 Tai tad, jo tovs brōļs kaida ēdīņa dēļ ir apkaitynōts, tod tu naesi darejis saskaņā ar mīlesteibu. Ar sovu ēdīni naved pazusšonā tō, par kuru ir nūmiris Kristus. 16 Jyusu lobums lai nateik saimōts. 17 Dīva vaļsteiba napastōv ēsšonā un dzeršonā, bet gon taisneigumā, mīrā un Svātō Gora prīkā. 18 Kas tamā kolpoj Kristum, tys Dīvam ir pateikams un cylvākim pījamams. 19 Tai tad, ryupejamēs par tū, kas nūdar mīram un sovstarpejai pamūdynōšonai uz lobu. 20 Vīna ēdīņa dēļ najauc Dīva lītas. Lai gon vyss ir teirs, tūmār cylvākam ir grāks, jo jys caur sovu ēsšonu īļaunoj cytus. 21 Lobōk ir atsaturēt nu gaļas ēsšonas, un veina dzeršonas, vai nu cyta kō, jo cytaiž tovs brōļs tyktu apkaitynōts (un īļaunōts un palyktu vōjs). 22 Pōrlīceibu, kas tev ir, patur sev Dīva prīškā. Svēteigs tys, kam nav sev jōpōrmat par tū, kū jys uzskota par lobu. 23 Bet tys, kas ādūt šaubōs, ir nūtīsōts, jo jys nadora tō nu pōrlīceibas. Vyss, kas napaīt nu pōrlīceibas, ir grāks.
Netiesājiet cits citu!
1 Pieņemiet tādu, kas ticībā vājš, bet neielaidieties strīdos par dažādiem viedokļiem. 2 Dažam pārliecība atļauj ēst visu, bet ticībā vājais ēd tikai dārza augļus. 3 Tas, kas ēd visu, lai nenoniecina to, kas neēd, un tas, kas neēd visu, lai netiesā to, kas ēd. Jo Dievs viņu ir pieņēmis. 4 Kas tu tāds esi, ka tiesā cita kalpu? Tikai viņa kungs var spriest – vai viņš stāv vai krīt; un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu piecelt. 5 Dažs spriež, ka viena diena ir pārāka par otru, cits – ka visas dienas vienādas. Lai ikviens paliek pie sava ieskata. 6 Tas, kas ievēro kādu dienu īpaši, to svin Kungam par godu, arī tas, kas ēd, to dara Kungam par godu, jo viņš pateicas Dievam. Un arī tas, kas visu neēd, atturas Kungam par godu un pateicas Dievam. 7 Neviens no mums nedzīvo sev pašam un neviens nemirst sev pašam. 8 Jo, ja dzīvojam, mēs dzīvojam Kungam, un, ja mirstam, mēs mirstam Kungam. Tātad – vai nu dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Kungam. 9 Tādēļ jau Kristus nomira un tapa dzīvs, lai valdītu pār dzīviem un mirušiem. 10 Kādēļ tu tiesā savu brāli? Un kādēļ tu noniecini savu brāli? Mums visiem būs jāstājas Dieva soģa krēsla priekšā, 11 jo ir rakstīts:
tik tiešām, es dzīvoju, saka Kungs,
manā priekšā visi ceļi locīsies
un visas mēles apliecinās Dievu!
12 Tā nu ikviens no mums dos Dievam norēķinu par sevi.
Neapgrēcini savu brāli!
13 Tādēļ netiesāsim vairs cits citu, bet labāk apņemieties nelikt brālim ceļā šķēršļus vai būt viņam par piedauzību. 14 Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi, vienīgi tam, kas uzskata kaut ko par nešķīstu, tas tāds arī ir. 15 Ja tavs brālis kāda ēdiena dēļ ir apbēdināts, tad tu vairs nedzīvo mīlestībā. Sava ēdiena dēļ nepazudini to, par ko Kristus ir miris. 16 Lai tas, ko esat atzinuši par labu, netiek zaimots! 17 Jo ne ēdiens un dzēriens ir Dieva valstība, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. 18 Kas šajās lietās kalpo Kristum, tas Dievam ir tīkams un pie cilvēkiem cieņā. 19 Tad nu dzīsimies pēc miera un pēc tā, lai varētu celt cits citu. 20 Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ! Viss gan ir šķīsts, bet viss nāk par ļaunu cilvēkam, kas ēd apgrēcinādamies. 21 Labāk ir, ja tu neēd gaļu un nedzer vīnu, nedz dari ko citu, kas apgrēcina tavu brāli. 22 To ticību, kas tev ir, paturi pie sevis – Dieva priekšā; laimīgs, kas sevi netiesā par to, ko atzīst par labu. 23 Bet, ja kāds šaubās un tomēr ēd, tāds jau ir nosodīts, jo nedara to ticībā; viss, kas nav darīts ticībā, ir grēks.
