V.
1 Un es redzēju grōmotu Tō lobajā kas sēdēja gūda krāslā. Tei beja pīraksteita īkšpusē un ōrpusē un ar septeņim zeimūgim aizzeimūgōta. 2 Un es redzēju arī spēceigu engeli, kas styprā bolsā sludynōja: Kas ir cīneigs atdareit grōmotu un atraiseit jōs zeimūgus? 3 Tūmār nivīns ni dabasūs ni vērs zemes, ni zam zemes navarēja grōmotas atvērt un pasavērt īškā. 4 Te es gauži raudōju, ka nabeja nivīna cīneiga atvērt grōmotu un pasavērt īškā. 5 Tad vīns nu vacōkajim man saceja: Naraudi! Raug, ļauva nu Juda ciļts, Davida pēcnōcējs ir uzvarējis, jys atvērs grōmotu un jōs septeņus zeimūgus.
6 Tad es redzēju gūda krāsla un četru dzeivūs byutņu prīškā pa vydu storp vacōkajim jāru, un tys beja kai nūkauts. Jam beja septeni rogi un septeņas acis: Tī beja septeņi Dīva gori, kas pa vysu pasauli beja izsyuteiti. 7 Jys pīgōja klōtu un pajēme grōmotu, kas beja lobajā Tō, kas sēdēja gūda krāslā. 8 Un kai tik jys pajēme grōmotu, tōs četras dzeivōs byutnes un tī divdesmit četri vacōkī pakryta pret jāru (pi zemes).
Ikvīnam beja cytara un zalta trauceņš pylns kyupynojamō, tōs ir svātūs lyugšonas. 9 Un jī dzidōja jaunu dzīsmi: (Kungs), tu esi cīneigs pajimt grōmotu un atdareit jōs zeimūgus. Tu beji nūnōvāts un caur sovu asni esi īmontōjis Dīvam cylvākus nu vysom ciļtim un volūdom, tautom un tauteibom. 10 Un nu jim tu sagatavōji myusu Dīvam kēnesti un presbiterus un jī vaļdeis vērs zemes. 11 Un kad pasavēru, es izdzērdu apkōrt gūda krāslam, dzeivajom byutnem un vacōkajim daudzūs engeļu bolsus; tūs skaits beja tyukstūšas tyukstūšu un desmit tyukstūšas desmit tyukstūšu. 12 Jī styprā bolsā dzīdōja: Jārs, kas beja nūkauts, ir cīneigs sajimt varu, bogōteibu, gudreibu, spāku, gūdu, pateiceibu un slavu. 13 Un vysu radeibu dabasūs, vērs zemes, zam zemes un jyurā, vysu, kas ir, es dzērdēju dzīžūt: Tam, kas sēd gūda krāslā un Jāram lai ir teikšona, gūds, slava un vara myužeigi myužam. 14 Un četras dzeivōs byutnes saceja: Amen, un tī (divdesmit četri) vacōkī pakryta (pi zemes) un pīlyudze (Tū, kas dzeivoj myužeigi myužam.)
Grāmata un Jērs
1 Labajā rokā tam, kas sēd tronī, es ieraudzīju rakstu rulli, aprakstītu no abām pusēm un aizzīmogotu septiņiem zīmogiem. 2 Un es redzēju varenu eņģeli skaļā balsī saucam: kas ir cienīgs atvērt rakstu rulli un salauzt tā zīmogus? 3 Neviens nedz debesīs, nedz uz zemes, nedz zem zemes nevarēja atvērt rakstu rulli un tajā ielūkoties; 4 un es gauži raudāju, ka nav neviena cienīga, kas varētu atritināt rakstu rulli un tajā ielūkoties. 5 Tad viens no vecajiem man saka: neraudi, redzi, lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, ir uzvarējis, viņš atvērs rakstu rulli un salauzīs tā septiņus zīmogus. 6 Un es ieraudzīju troņa vidū un četru dzīvo būtņu un vecajo vidū stāvam Jēru, itin kā nokautu. Tam ir septiņi ragi un septiņas acis – tie ir septiņi Dieva gari, kas izsūtīti pa visu zemi. 7 Viņš nāca un paņēma rakstu rulli no tā labās rokas, kas sēd tronī. 8 Kad viņš paņēma rakstu rulli, četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecajie nokrita Jēra priekšā, tiem katram rokā bija cītara un zelta trauki ar kvēpināmām smaržzālēm – kas ir svēto lūgšanas. 9 Viņi dziedāja jaunu dziesmu:
tu esi cienīgs ņemt rakstu rulli
un atvērt tā zīmogus, jo tu tiki nokauts
un esi izpircis Dievam ar savām asinīm ļaudis
no katras cilts un valodas un tautas un tautības,
10 un esi viņus darījis mūsu Dievam par valstību un par priesteriem,
un viņi valdīs pār zemi.
11 Es ieraudzīju un dzirdēju daudzu eņģeļu balsis visapkārt tronim un dzīvajām būtnēm, un vecajiem, un to skaits bija tūkstošu tūkstoši un miriādu miriādes, 12 un viņi sauca varenā balsī:
nokautais Jērs ir cienīgs saņemt
varenību, bagātību, gudrību un spēku,
godu un slavu, un cildinājumu.
13 Un es dzirdēju ikvienu radību debesīs un virs zemes un zem zemes un jūrā un visu, kas vien tur ir, sakām:
lai augstu teikts,
lai gods un godība, un vara
tam, kas sēž tronī, un Jēram mūžu mūžos!
14 Un četras dzīvās būtnes teica: āmen! – un vecajie krita pie zemes un pielūdza.
