XIV.
Jārs un jō leidzgōjēji.
1 Es skatejūs un raug, uz Siona kolna stōvēja jārs un pi jō stōvēja symts četrudesmit četras tyukstūšas tūs, kam uz pīres beja uzraksteits jō vōrds un jō tāva vōrds. 2 Un nu dabasim es dzērdēju bolsu, kas beja leidzeigs lelu yudiņu trūkšņam un stypra pārkyuņa graudīnim. Bolss, kuru es dzērdēju, skanēja kai citaru spālātōju, kas spēlēja uz citarom. 3 Jī gūda krāsla prīškā, četru dzeivūs byutņu prīškā un vacōkūs prīškā dzīdōja jaunu dzīsmi. Un nikas tōs dzīsmes navarēja īgaumēt, kai tik tī symts četrudesmit četri tyukstūši, kas nu zemes beja atpērkti. 4 Jī ir tī, kas ar sīvītem nav sasatraipejuši; jī ir jaunaveigi un jī sekoj pakaļ jāram, kur vīn tys vastu. Jī ir atpērkti nu cylvākim Dīvam un Jāram kai pirmī. 5 Mali jūs mutē nav atrosti; jī (Dīva gūda krāsla prīškā) ir bez traipa.
Engeļi tīsas sludynōtōji.
6 Es redzēju arī ūtru engeli, kas lidōja pa dabasu vydu. Jam beja jōsludynoj zemes īdzeivōtōjim: vysom tautom, ciltim, volūdom un kōrtom myužeibas Evangelijs. 7 Jys lelā bolsā sauce: Beistitēs Dīva un Jū slavejit, jo Jō tisas stunde jau ir atnōkuse. Pīlyudzit Tū, kas ir radejis dabasus un zemi, jyuru un yudiņa olūtus. 8 Jam sekōja ūtrs engeļs saukdams: Lelō Babilona ir krytuse, ir krytuse, kas ar sovu naceisteibas veinu apreibynōja vysas tautas.
9 Un jim sekōja trešs engeļs, kas lelā bolsā sauce: Kas pīlyugs dzeivinīku, vai jō tālu, un jō zeimi nosōs uz pīres vai uz rūkas, 10 tam jōdzer Dīva dusmes veins, kas ir naatškaideits salīts jō dūsmes kausā. Svātūs engeļu un Jāra prīškā jam byus jōcīš mūkas gunī un sārā. 11 Tūs, kas dzeivinīku un jō tālu pīlyugs un jō vōrda zeimi pījims, mūku dyumi kyupēs vysu myužu un jim nybyus mīra ni dīn ni nakt. 12 Šeit jōpasarōda svātūs patstōveibai, kuri pīsatur pi Dīva bausleibom un pi ticeibas ikš Jezus.
13 Un es dzērdēju nu dabasim bolsu, kas man saceja: Roksti: Svēteigi nūmyrušī, kas nu šō laika mērst ikš Kunga. Patīši, soka Gors, jim nu nōves vōrgim ir jōatsapyuš, jo jūs dorbi īt jim leidza.
14 Es redzēju un raug, bolts mōkūņs un uz mōkūņa sēdēja vīns cylvāka dālam leidzeigs; uz golvas jam beja zalta krūņs un rūkā oss sērps. 15 Un ūtrs engeļs īdams ōrā nu svētneicas lelā bolsā sauce sēžūšajam uz mōkūņa: Izstīp sovu sērpi un sōc pļaut, jo pļaušonas stunde jau ir atnōkuse un vērszemes labeiba jau ir nūkōrsuse. 16 Tad uz mōkūņa sēžūšais aplīce sovu sērpi ap zemi un zemes labeiba beja nūpļauta.
17 Un nu dabasu svētneicas gōja ōrā cyts engeļs, arī jam beja oss sērps. 18 Vēļ cyts engeļs izgōja nu oltora; jam beja vara par guni un jys lelā bolsā sauce tam, kam beja sērps, saceidams: Izstīp sovu sērpi un nūgrīz veinūgas nu zemes veina dōrzim, jo veinūgas jau ir gotovas. 19 Tad engeļs sovu sērpi aplyka ap zemi, nūjēme zemes veina dōrzu un veinūgas samete Dīva dusmes lelajā traukā. 20 Trauku myna ōrpus piļsātas un asnis nu traukim plyuda zyrgim leidz īmovim tyukstūša seši simti stadiju tōlumā.
Jērs un simt četrdesmit četri tūkstoši
1 Un tad es ieraudzīju, un redzi – Jērs stāv uz Ciānas kalna un ar viņu simt četrdesmit četri tūkstoši, kam viņa vārds un viņa Tēva vārds rakstīts uz pieres. 2 Es dzirdēju no debesīm tādu kā bangainu ūdeņu balsi un kā liela pērkona grāvienu, un es dzirdēju skaņu, itin kā cītaristi spēlētu uz savām cītarām. 3 Un viņi dziedāja kādu jaunu dziesmu troņa priekšā un četru dzīvo būtņu un vecajo priekšā, un neviens nevarēja saprast šo dziesmu kā tikai šie simt četrdesmit četri tūkstoši, kas bija atpirkti no zemes. 4 Tie, kas nav aptraipījušies ar sievietēm, kas ir šķīsti. Viņi seko Jēram, kurp vien tas iet. Viņi tika atpirkti no cilvēku vidus būt par pirmo augli Dievam un Jēram. 5 Viņu mutē nav atrasti meli, viņi ir bez vainas.
Trīs eņģeļu vēstis
6 Un es ieraudzīju citu eņģeli lidojam augstu debesīs. Viņam bija dots sludināt mūžīgo evaņģēliju zemes iedzīvotājiem – ikvienai tautai, ciltij, valodai un ļaudīm. Viņš runāja varenā balsī: 7 bīstieties Dieva un slavējiet viņu, jo viņa tiesas stunda ir klāt, pielūdziet to, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus! 8 Un tam sekoja vēl otrs eņģelis, saukdams: ir kritusi, ir kritusi varenā Bābele, kas ar savas netiklības kaismes vīnu ir apdzirdījusi visas tautas. 9 Un vēl cits – trešais eņģelis viņiem sekoja, skaļā balsī saukdams: ja kāds pielūgs zvēru un viņa tēlu un pieņems zīmi uz savas pieres vai uz savas rokas, 10 tas dzers Dieva dusmu kvēles vīnu, kas neatšķaidīts ir ieliets viņa dusmu traukā; tas tiks mocīts ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā. 11 Un mūžu mūžos kāpj augšup šo cilvēku mocību dūmi. Ne dienu, ne nakti nav miera tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu, un tiem, kas pieņem zīmi ar viņa vārdu. 12 Šeit vajag izturību svētajiem, kuri turas pie Dieva baušļiem un Jēzus ticības. 13 Tad es dzirdēju balsi no debesīm man sakām: “Raksti: laimīgi ir tie, kas no šā brīža mirst Kungā. Un Gars saka: patiesi, lai viņi atpūšas no savām pūlēm, jo viņu veiktie darbi tos pavada.”
Pļaujamais nobriedis pļaujai
14 Un tad es ieraudzīju, un redzi – balts mākonis, un uz mākoņa sēž kāds Cilvēka Dēlam līdzīgs, viņam galvā ir zelta vainags un rokā ass sirpis. 15 Tad vēl kāds cits eņģelis iznāca no tempļa un sauca varenā balsī tam, kas sēdēja uz mākoņa: laid savu sirpi un sāc pļaut, jo pļaujas stunda ir klāt un pļaujamais uz zemes ir nogatavojies. 16 Un tas, kas sēdēja uz mākoņa, laida savu sirpi uz zemi un sāka pļaut, un zeme tika nopļauta. 17 Tad kāds cits eņģelis iznāca no tempļa debesīs, tam arī rokā bija ass sirpis. 18 Un vēl kāds cits eņģelis, kam bija vara pār uguni, iznāca no altāra, un viņš sauca varenā balsī uz to, kam rokā bija asais sirpis: “Laid savu aso sirpi un ievāc vīnogu ķekarus no zemes vīnakoka, jo vīnogas jau ir nobriedušas.” 19 Un eņģelis laida savu sirpi uz zemes un ievāca vīnogas no zemes vīnakoka, un sameta tās Dieva lielās dusmu kvēles vīnspaidā. 20 Tās tika mīdītas vīnspaidā ārpus pilsētas, un no vīnspaida izplūda asinis līdz pat zirgu iemauktiem tūkstoš seši simti stadiju attālumā visapkārt.
