XII.
Ļauni dōrzkūpi.
1 Tad Jys sōce jim runōt pīleidzeibōs: Vīns cylvāks pīstōdeja veina dōrzu, aptaiseja jū ar sātmali, izroka veina mīgtuvi un izbyuvēja tūrni. Tad, atdevis jū veinkūpim uz rentes, aizceļōja kur cytur. 2 Sovā laikā jys nūsyuteja pi veinkūpim kolpu, lai sajimtu sovu daļu nu veina dōrza auglim. 3 Bet tī, pajāmuši, jū sasyta un padzyna prūjom tukšā. 4 Tad jys nūsyuteja uz jim cytu kolpu, bet ari tū jī sadrogōja un izlomōja. 5 Tad jys nūsyuteja vēļ cytu. Tū jī nūnōvēja; ari daudz cytus jī gon sasyta, gon nūnōvēja. 6 Jam palyka tik vīns vīneigais nūmīļōtais dāls. Golā nūsyuteja uz jim ari tū, dūmōdams: Munu dālu jī īcīnēs. 7 Bet tī veinkūpi cyts cytam saceja: Šytys ir mantinīks. Īsim un nūnōvēsim jū, un jō montōjums paliks mums! 8 Jī, sagyvuši jū, nūsyta un izmete nu veina dōrza ōrā.
9 Kū tagad dareis veina dōrza kungs? — Jys atīs, nūbeigs tūs veinkūpus un veina dōrzu atdūs citim. 10 Vai jyus naasat lasejuši Rokstūs:
Tys akmiņs, kuru byuvātōji atsvīde,
ir palicis styura pamatakmiņs;
11 tū padareja Kungs,
myusu acīs breinumu.
12 Jī gribēja Jū sajimt cīši, jo jī nūprota, ka tei pīleidzeiba atsateic uz jim. Bet pasabeida ļaužu un, pamatuši Jū, nūgōja prūjom.
Nūdūkļu jautōjums.
13 Pēc tam jī nūsyuteja uz Jū dažus farizejus un Eroda pīkritējus, lai Jū sagyutu runā. 14 Tī pīgōjuši vaicōja: Mōceitōj, mes zynom, ka Tu esi taisneigs un nivīnam nagribi ītikt, jo Tu nasaskot uz cylvāka personas, bet mōci patīseibā Dīva ceļu. Vai ir atļauts moksōt keizaram nūdūkļus, vai nā? Ir jōmoksoj, vai nav jōmoksoj?
15 Radzādams jūs viļteibu, Jys saceja: Kōpēc Mani kārdynojat? Atnesit Maņ denaru, lai Es jū apskotu. 16 Tī atnese. Tad Jys vaicōja nu tim: Kō ir šytei biļde un uzroksts? — Keizara, — tī atbiļdēja. 17 Tad Jezus jim saceja: Atdūdit tū, kas ir keizara, keizaram, un tū, kas ir Dīva, Dīvam. Un tī Jū apbreinōja.
Augšamceļšonōs jautōjums.
18 Atgōja pi Jō sadduceji, kuri nūlīdz augšamceļšonūs, un vaicōja: 19 Mōceitōj, Moizešs mums pavēlēja: Jo vīns brōļs nūmērdams pamat sīvu, bet bārnu napamat, tad tei sīva ir jōprecej brōļam, lai izmūdynōtu sovam brōļam pēcnōcējus. 20 Beja septeni brōli. Pyrmais, pajēmis sīvu, nūmyra un napamete pēcnōcēju. 21 Tad jū precēja ūtrais un nūmyra bez pēcnōcējim. Ari ar trešū taipat nūtyka. 22 Un visi septeni (jū precēja), bet pēcnōcēju jim nabeja. Golugolā nūmyra ari tei sīvīte; 23 kuram tad augšamceļšonā jei byus sīva? Jei taču visim septenim beja sīva.
24 Jezus jim atbiļdēja: Vai jyus nasamoldat, Rokstu un Dīva vareibas nazynōdami? 25 Taču pīsacāluši nu myrūnim ni vairs precejās, ni ari pi veira īt, bet dzeivoj dabasūs, kai eņgeli. 26 Bet kas atsateic uz pošu myrušūs augšamceļšonūs, tad vai nikod naasat lasejuši Moizeša grōmotā par ēršku kryumu, kur Dīvs jam saceja: Es asmu Abraama Dīvs, Izaaka Dīvs un Jākuba Dīvs? 27 Jys taču nava myrušūs, bet dzeivūs Dīvs. Tai tad jyus ļūti moldatēs.
Vyssvareigōkō bausleiba.
28 Tad pīgōja pi Jō klōt vīns Rokstim mōceitais, kas beja nūsaklausejis jūs sarunā un dzērdējis, cik labi Jys tim atbiļdēja, un vaicōja: Kura ir vyssvareigōkō bausleiba?
29 Jezus atbiļdēja: Vyssvareigōkō bausleiba ir: Klausīs, Izraeļ, myusu Kungs Dīvs ir vīns vīneigs Kungs! 30 Mīļoj tad Kungu sovu Dīvu nu vysas sovas sirds un vysas sovas dvēseles, nu vysa prōta un nu vysa sova spāka. 31 Ūtra ir: Mīļoj sovu tyvōkū, kai pats sevi. Par šytom svareigōku bausleibu nava.
32 Rokstim mōceitais Jam atbiļdēja: Labi, Mōceitōj! Tu pareizi teici, ka ir tik vīns vīneigs (Dīvs) un, izjamūt Jū, cyta nava. 33 Jō mīļōšona nu vysas sirds, (nu vysas dvēseles) nu vysa prōta un nu vysa spāka, un tyvōkō mīļōšona, kai sevis paša, ir daudz, daudz vērteigōka par visim dadzynojamim un ašneigim upurim.
34 Jezus, dzērdādams jō prōteigū atbiļdi, tam saceja: Tu naesi vairs tōli nu Dīva vaļsteibas. Nu tō laika nivīns naīsadrūšynōja nu Jō kaut kū vaicōt.
Davida Dāls.
35 Jezus, mōceidams svētneicā, saceja: Kai tad Rokstim mōceitī stōsta, ka Kristus ir Davida Dāls? 36 Taču pats Davids soka Svātajā Gorā:
Kungs saceja munam Kungam:
Sēstīs pa munai lobajai rūkai,
Koleidz es nūlikšu tovus īnaidnīkus
tovom kōjom par pamēsli.
37 Davids pats jū sauc par Kungu, kai tad Jys var byut jō dāls?
Un ļaužu daudzums ar patikšonu Jō klausejōs.
Pōrsorgōjums.
38 Sovā mōceibā Jys saceja: Sorgojitēs nu Rokstim mōceitim, kuri mīļ staigōt garōs drēbēs, grib, ka jūs uz atklōtim laukumim sveicynōtu, 39 un grib ījimt pyrmōs vītas synagogōs un pi vīsu golda; 40 jī aprej atraitņu mōjas, itkai atskaiteidami garas lyugšonas; jī sajims ļūti borgu tīsas sprīdumu.
Atraitnes upurs.
41 Tad atsasēdis pret dōvonu skreini, skatejōs, kai ļaudis mete dōvonu skreinē naudu. 42 Daudzeji bogōtnīki īmete daudz. Pīgōjuse vīna nabadzeiga atraitne īmete divi lepti, tys ir vīnu kvadrantu.
43 Tad Jys atsauce klōt sovus mōcekļus un jim saceja: Patīši, Es jums soku: šytei nabadzeigō atraitne īmete dōvonu skreinē vairōk par visim citim metējim. 44 Tōpēc ka visi mete tū, kas jim palīk pōri, bet jei īmete nu sovas nabadzeibas vysu, kas jai beja:— vysu sovu uzturu.
Līdzība par ļaunajiem vīnkopjiem
(Mt 21:33–46Lk 20:9–19)
1 Viņš sāka uz tiem runāt līdzībās: “Kāds cilvēks iestādīja vīnadārzu, to iežogoja, ierīkoja vīnspaidu, uzcēla torni un izdeva dārzu vīnkopjiem, bet pats devās svešumā. 2 Kad nāca laiks, viņš sūtīja pie vīnkopjiem kalpu, lai tas saņemtu daļu no vīnadārza augļiem. 3 Bet viņi to sagūstīja un sasita, un sūtīja prom tukšā. 4 Tad viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; arī viņu tie piekāva un pazemoja. 5 Un viņš sūtīja vēl citu, un to viņi nonāvēja. Un vēl daudzus citus – dažus tie piekāva, bet citus nonāvēja. 6 Viņam vēl bija palicis mīļotais dēls; to viņš sūtīja pēdējo, sacīdams: no mana dēla tie taču kaunēsies. 7 Bet vīnkopji sacīja cits uz citu: šis ir mantinieks! Ejam, nonāvējam viņu, tad mantojums piederēs mums. 8 Un tie viņu sagrāba un nonāvēja, un izmeta ārā no vīnadārza. 9 Ko nu vīnadārza saimnieks darīs? Viņš nāks un nonāvēs vīnkopjus un izdos vīnadārzu citiem. 10 Vai tad jūs neesat lasījuši Rakstos? – Akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni; 11 tas ir Kunga darbs un brīnums mūsu acīs.” 12 Tie gribēja viņu sagūstīt, bet baidījās no ļaudīm. Tie noprata, ka viņš šo līdzību bija stāstījis par viņiem. Un, viņu atstājuši, tie aizgāja.
Par nodevu maksāšanu cēzaram
(Mt 22:15–22Lk 20:20–26)
13 Un tie sūtīja pie viņa dažus farizejus un Hēroda piekritējus, lai tie viņu pieķertu kādā vārdā. 14 Tie nāca un viņam sacīja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess un negribi nevienam izdabāt, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni, bet māci patiesi Dieva ceļu. Vai ir atļauts cēzaram dot nodevas vai ne? Vai lai dodam vai nedodam?” 15 Zinādams, ka tie izliekas, viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani izaicināt? Dodiet man vienu denāriju, es gribu to redzēt.” 16 Tie to pasniedza. Un viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un kā uzraksts?” Un tie atbildēja: “Cēzara.” 17 Tad Jēzus tiem sacīja: “Dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un tie brīnījās par viņu.
Saduķeji izjautā Jēzu par augšāmcelšanos
(Mt 22:23–33Lk 20:27–40)
18 Un saduķeji, kas noliedza augšāmcelšanos, nāca pie viņa un viņu izjautāja: 19 “Skolotāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kādam mirst brālis un atstāj sievu bez bērna, tad lai viņa brālis apņem šo sievu un dod pēcnācējus savam brālim. 20 Bija septiņi brāļi; pirmais apņēma sievu un mirstot neatstāja pēcnācējus. 21 Otrais viņu apņēma un nomira, arī neatstādams pēcnācējus; un tāpat trešais. 22 Neviens no tiem septiņiem neatstāja pēcnācējus. Beigās nomira arī sieva. 23 Tad nu augšāmcelšanās dienā, kad tie celsies augšā, kuram no tiem šī sieva piederēs? Jo visiem septiņiem tā bijusi sieva.” 24 Un Jēzus tiem atbildēja: “Vai ne tādēļ jūs maldāties, ka nepazīstat ne Rakstus, ne Dieva spēku? 25 Kad tie celsies augšām no mirušajiem, tie nedz precēs, nedz tiks precēti, bet būs kā eņģeļi debesīs. 26 Bet par mirušajiem, ka tie taps uzmodināti, vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, kā Dievs pie ērkšķu krūma viņu uzrunāja: es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs, un Jēkaba Dievs? 27 Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Jūs stipri maldāties.”
Augstākais bauslis
(Mt 22:34–40Lk 10:25–28)
28 Kāds rakstu mācītājs pienācis klausījās viņus strīdamies. Dzirdēdams, cik viņš tiem labi atbild, tas jautāja viņam: “Kurš bauslis ir augstākais?” 29 Jēzus atbildēja: “Augstākais ir: klausies, Israēl, Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs . 30 Un mīli Kungu, savu Dievu, no visas sirds un no visas dvēseles, un ar visu prātu, un ar visu spēku. 31 Otrs ir šis: mīli savu tuvāko kā sevi pašu . – Par šiem augstāka baušļa nav.” 32 Rakstu mācītājs viņam sacīja: “Pareizi, Skolotāj, tas ir tiesa, ko tu sacīji: viņš ir vienīgais, un cita nav kā vien viņš; 33 un: to mīlēt no visas sirds un ar visu prātu, un ar visu spēku un savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu – tas ir vairāk nekā visi sadedzināmie un citi upuri.” 34 Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, viņam sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens vairs neuzdrošinājās viņu izjautāt.
Par Kristu – Dāvida dēlu un Kungu
(Mt 22:41–46Lk 20:41–44)
35 Mācīdams templī, Jēzus runāja: “Kādēļ rakstu mācītāji saka, ka Kristus ir Dāvida dēls? 36 Pats Dāvids ir sacījis Svētā Gara spēkā:
Kungs sacīja manam Kungam:
sēdies pie manas labās rokas,
līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu.
37 Pats Dāvids sauc viņu par Kungu; kā viņš var būt Dāvida dēls?” Un lielais ļaužu pūlis viņā labprāt klausījās.
Jēzus par rakstu mācītājiem
(Mt 23:1–36Lk 20:45–47)
38 Un viņš mācīdams runāja: “Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk garos tērpos staigāt un tirgus laukumos tikt sveicinātiem, 39 un sinagogās un mielastos ieņemt goda vietas. 40 Tie aprij atraitņu namus un, lai izrādītos, ilgi lūdz Dievu – tie saņems bargāku sodu!”
Nabadzīgās atraitnes ziedojums
(Lk 21:1–4)
41 Un Jēzus, sēdēdams iepretim ziedojumu traukam, vēroja, kā ļaudis met naudu traukā. Daudzi bagātie meta daudz. 42 Bet nāca nabadzīga atraitne un iemeta divas artavas – tas ir viens kvadrants. 43 Un, pieaicinājis savus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: šī nabadzīgā atraitne ir ziedojusi vairāk nekā visi pārējie, kas meta ziedojumu traukā. 44 Jo tie visi ir ziedojuši no savas pārpilnības, bet viņa no savas trūcības ziedoja visu, kas tai bija, – visu savu iztiku.”