XVII.
K. Jezus pōrsameišona.
1 Sešas dīnas vālōk Jezus, pajēmis ar sevi Pīteri, Jākubu un jō brōli Jōni, nūvede jūs nūmaļ uz augsta kolna. 2 Te Jys jūs prīškā pōrsaveidōja. Jō vaigs spūžōja, kai saule, un Jō drēbes topa boltas, kai gaisma. 3 Un raug, jim pasarōdeja Moizešs un Eliass ar Jū runōjūt. 4 Tad Pīters saceja Jezum: Kungs, mums labi te byut. Jo Tu gribi, pataiseišu te trejs nūmetnes: vīnu Tev, vīnu Moizešam un vīnu Eliasam. 5 Koleidz jys tai runōja, raug, jūs apklōja speidūšs mōkūņs, un, raug, nu mōkūņa atskanēja bolss saceidams: Šytys ir muns nūmīļōtais Dāls, kurs Maņ labpateik; klausit Jō! 6 Tū izdzērduši, mōcekli pakryta uz sova vaiga, un ļūti nūsabeida. 7 Pīgōjis klōt, Jezus pīsadyure pi jim un teice: Celitēs augšā un nasabeistit.
8 Tī, pacāluši sovas acis, nikō cyta vairs naredzēja, kai vīn Jezus vīnu pati. 9 Nūejūt nu kolna, Jezus jim saceja: Nastōstit nikam šōs parōdeibas, koleidz Cylvāka Dāls pīsaceļs nu myrūnim.
Eliasa atnōkšona.
10 Tad mōcekli vaicōja nu Jō saceidami: Kōpēc Rokstim mōceitī soka, ka pyrmōk ir jōatīt Eliasam? 11 Jys atbiļdēja: Eliass gon atīs pyrmōk un vysu nūkōrtōs. 12 Bet Es jums soku, ka Eliass jau ir atgōjis, tik tī jō napazyna un dareja ar jū, kū gribēja. Taipat ari Cylvāka Dālam byus nu jim jōcīš. 13 Tad mōcekli nūprota, ka jim teik runōts par Jōni Kristeitōju.
Mēnešsērdzeigais jaunēklis.
14 Kad jī atgōja pi ļaudim, pīgōja pi Jō vins cylvāks un atsamete ceļūs pret Jū 15 saceidams: Kungs, apsažāloj par munu dālu! Jys ir mēnešsērdzeigs, un jam ļūti jōcīš. Jys vīnaiž kreit vai gunī vai yudinī. 16 Es jū atvežu pi tovim mōceklim, bet jī navarēja jō padareit vasala.
17 Jezus atbiļdēja: Ak, bezticeigō un zvyrtušō ciļts! Cik iļgi vēļ Maņ pi jums jōbyun? Cik iļgi vēļ jyusus jōcīš? Nesit jū šur! 18 Jezus pavēlēja, un ļaunais gors izgōja nu jō ōrā, un jaunēklis tamā pat stuņdē palyka vasals.
19 Tad mōcekli, pīgōjuši pi Jezus, klusom vaicōja: Kōpēc mes navarējom izdzeit? 20 Jys atbiļdēja: Jyusu mozticeibas dēļ! Patīši, Es jums soku, jo jums byutu kaut tik lela ticeiba, kai sinepu gryuds, tad jyus pasaceitu šytam kolnam: Pōrsaceļ nu šenes tur, un jys pōrsacaltu. Jums nikas nabyutu navarams. 21 Šytei suga ir izdzanama tikai ar gavēni un lyugšonu.
Jezus īprīkš pasludynoj sovas cīsšonas.
22 Un kad jī atsaroda Galilejā, Jezus jim saceja: Cylvāka Dālu nūdūs ļaužu rūkōs; 23 jī Tū nūnōvēs, bet trešā dīnā Jys pīsaceļs. Tad jī ļūti nūskuma.
Nūdavu moksōšona.
24 Atejūt jim uz Kafarnaumu, pi Pītera pīgōja nūdūkļu vōcējs un saceja: Vai jyusu Mōceitōjs didrachmu samoksōs? 25 Jys atbiļdēja: Nui!
Kad jys īgōja mōjā, Jezus pōrsteidze jū saceidams: Seimaņ, kai tev līkās, nu kō pīdzan zemes kēneni muitu un nūdūkļus? Nu sovim dālim, vai nu svešinīkim? 26 Jam atbyldūt: Nu svešinīkim! Jezus saceja: Tai tad dāli ir breivi. 27 Bet lai jūs naīļaunōt, ej uz jyuru, īmet makšeri un tū zivi, kura pyrmō īsakers izveļc; paplētis jai muti, atrassi tur stateri. Pajēmis tū, samoksoj par Mani un sevi.
Apskaidrošana kalnā
(Mk 9:2–13Lk 9:28–36)
1 Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņa brāli, un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, 2 un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma. 3 Un, redzi, tiem parādījās Elija un Mozus – tie sarunājās ar Jēzu. 4 Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi, ja tu gribi, es šeit uzcelšu trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” 5 Kad viņš vēl runāja, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!” 6 Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga. 7 Jēzus pienāca tiem klāt un pieskāries teica: “Celieties un nebaidieties!” 8 Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu. 9 Kāpjot no kalna lejā, Jēzus tiem pavēlēja: “Nestāstiet nevienam par šo redzējumu, kamēr Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no mirušajiem.” 10 Tad mācekļi izjautāja viņu: “Kādēļ rakstu mācītāji teic, ka Elijam jānāk papriekš?” 11 Viņš tiem atbildēja: “Elija gan nāk un visu atjaunos, 12 bet es jums saku: Elija jau atnāca, bet tie viņu nepazina un izrīkojās ar viņu, kā gribēja. Tāpat arī Cilvēka Dēlam būs jācieš no tiem.” 13 Tad mācekļi saprata, ka viņš tiem bija runājis par Jāni Kristītāju.
Jēzus atbrīvo zēnu no nešķīstā gara
(Mk 9:14–29; Lk 9:37–43a)
14 Kad viņi aizgāja pie ļaudīm, Jēzum pienāca klāt kāds cilvēks, metās viņa priekšā ceļos 15 un sacīja: “Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņš mokās ar mēnessērdzību un smagi cieš; viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī. 16 Es viņu atvedu pie taviem mācekļiem, bet tie viņu nespēja dziedināt.” 17 Jēzus uz to atbildēja: “Ak tu neticīgā un samaitātā paaudze! Cik ilgi es vēl būšu pie jums? Cik ilgi vēl jūs pacietīšu? Nesiet viņu šurp pie manis!” 18 Jēzus apsauca dēmonu, un tas izgāja no zēna; un viņš kļuva vesels tanī pašā brīdī. 19 Tad mācekļi pienāca pie Jēzus atsevišķi un jautāja: “Kādēļ mēs nespējām to izdzīt?” 20 Viņš tiem atbildēja: “Savas mazticības dēļ; es jums saku: patiesi, ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, jūs sacīsiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies. Un nekas jums nebūs neiespējams.”
Jēzus vēlreiz māca par savu nāvi un augšāmcelšanos
(Mk 9:30–32Lk 9:43b–45)
22 Kad tie sapulcējās Galilejā, Jēzus tiem teica: “Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās; 23 tie viņu nonāvēs, un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.” Un tie ļoti noskuma.
Par tempļa nodevas maksāšanu
24 Kad viņi iegāja Kapernaumā, pie Pētera pienāca nodokļa ievācēji un jautāja: “Vai jūsu Skolotājs nodokli nemaksā?” 25 Viņš atbildēja: “Maksā gan.” Kad Pēteris iegāja namā, Jēzus sagaidīja viņu ar jautājumu: “Pēteri, kā tu domā – no kā zemes valdnieki savāc muitu vai nodevas? Vai no saviem dēliem vai no kādiem citiem?” 26 Tas atbildēja: “No citiem.” Jēzus viņam sacīja: “Tad jau dēli ir brīvi. 27 Bet, lai mēs viņus neapgrēcinātu, aizej uz jūru un izmet makšķeri, un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un, tās muti atvēris, tu atradīsi sudraba monētu ; ņem to un dod viņiem par mani un sevi.”