XV.
Īroduma dēļ nadreikst lauzt Dīva bausleibas.
1 Tad farizeji un Rokstim mōceitī atgōjuši nu Jeruzalema pi Jezus saceja: 2 Kōpēc Tovi mōcekli pōrkōp senču īrodumus? — Namozgōtom rūkom ād maizi?
3 Jys tim atbyldādams saceja: Kōpēc tad jyus sovu īrodumu dēļ pōrkōpat Dīva bausleibas? 4 Dīvs tadei pīsaceja: Tev byus sovu tāvu un mōti gūdā turēt, kai ari: Tī, kas tāvu un mōti nīvōtu, ir nūdūdami nōvei, 5 bet jyus sokat: Jo kurs sovam tāvam vai mōtei teiktu: „Upuram ir (pazeimōts) tys, kas tev nu manis kai atbolsts pīkreit“, tam nav pīnōkuma sova tāva un mōtes gūdynōt. 6 Un ar šytū jyus, sovu īrodumu dēļ, laužat Dīva lykumu. 7 Līkuli! Pareizi par jums ir pravītōjis Izajas, saceidams:
8 Šytei tauta gūdynoj Mani tikai ar lyupom,
Bet jōs sirds ir tōli nu Manis.
9 Bet par veļti jim ir Mani gūdynōt,
mōcūt tikai ļaužu lykumus un īstōdejumus.
10 Tad, pasaucis pi Sevis ļaudis, jim saceja: Klausitēs un īgaumejit: 11 Na tys, kas mutē nōk, traipa cylvāku, bet gon tys, kas izīt nu mutes, tys traipa cylvāku.
12 Pēc tō pīgōjuši pi Jō mōcekli saceja: Vai Tu zini, ka farizeji dzēržūt šūs vōrdus īsaļaunōja? 13 Bet Jys atbiļdēja: Ikvīns stōds, kas nav nu muna dabasu Tāva dēsteits, tops ar saknem izrauts. 14 Licit jim mīru, jī ir okli, oklūs vodūni. Bet, jo oklū vad okls, obeji kreit dūbē.
15 Tad Pīters atbyldādams Jam saceja: Izskaidroj mums šū pīleidzeibu! 16 Jezus atbiļdēja: Vai tad vēļ ari jyus naapzineigi asot? 17 Vai tad jyus nazynot, ka vyss, kas nōk mūtē, īt mogā un tad teik izmasts ōrā? 18 Bet kas nu mutes īt, tys nōk nu sirds, un tys padora cylvāku nateiru. 19 Nu sirds tadei nōk ļaunas dūmas, slapkaveibas, lauleibas lauzšonas, palaidneibas, zagšonas, napatīsas līceibas, zaimōšonas, 20 — un šytys vyss traipa cylvāku. Bet ēsšona ar namozgōtom rūkom cylvāka natraipa.
Kananejītes izveseļōšona.
21 Tad izgōjis nu turīnes, Jezus aizgōja atpakaļ uz Tyra un Sydona molu. 22 Un raug, te pīgōja nu tō apgobola vīna kananejīte un sauce: Apsažāloj par mani, Kungs, Davida Dāls! Muna meita cīš brīsmeigu valna vōrdzynōšonu. 23 Bet Jys naatbiļdēja tai ni vōrda. Tad, pīgōjuši pi Jō, mōcekli lyudze: Atlaid jū, jo jei sauc mums pakaļ. 24 Bet Jys atbiļdēja: Es naasmu syuteits, kai tikai uz pagaisušajom Izraeļa mōjas vuškom.
25 Bet tei, pigōjuse klōt, pagudynōja Jū un saceja: Kungs, paleidz maņ! 26 Bet Jys atbyldādams teice: Nav labi jemt bārnu maizi un mest jū sunānim. 27 Bet tei atbiļdēja: Tai Kungs, bet ari sunāni ād druponas, kas kreit nu jūs kungu golda. 28 Tad Jezus jai saceja: Ak sīvīt, tova ticeiba ir lela. Lai nūteik tev tai, kai tu gribi. Un tamā pat stuņdē jōs meita palyka vasala.
Maizes pavairōšonas breinums.
29 Īdams nu turīnes tōļōk, Jezus gōja Galilejas jyurai garum, un, uzkōpis kolnā, atsasāda. 30 Pi Jō sasalaseja leli ļaužu bori, vasdami sev leidza klibus, krūpļus, oklus, māmus un daudz citus slymūs. Jī nūlyka tūs pi Jezus kōjom, un Jys padareja jūs vasalus. 31 Ļaudis, radzādami, ka māmī runoj, krūpli teik vasali, klibī staigoj, oklī redz, ļūti breinōjōs un slavēja Izraeļa Dīvu.
32 Bet Jezus, saaicynōjis pi sevis sovus mōceklus, tim saceja: Maņ žāļ šūs ļaužu. Tadei jau trejs dīnas, kai jī pi Manis, un jim nav kō ēst. Un Es nagrybu jūs olkonus laist prūjom, ka jī ceļā napagurtu. 33 Bet mōcekli Jam atbiļdēja: Kur gon mums te tuksnesī jemt pīteikūši maizes, lai taidu ļaužu pulku pabarōtu? 34 Cik kukuļu maizes jums ir? vaicōja Jezus. Tī atbiļdēja: Septeni un dažas zivteņas.
35 Jys pavēlēja ļaudim nūsasēst uz zemes. 36 Tad, pajēmis tūs septeņus maizes kukuļus un zivis, izteicis pateiceibu, lauze un deve sovim mōceklim, un mōcekli — ļaudim. 37 Visi ēde un topa seiti, nu pōri palykušajim gobolim tyka pylnas septeņas peitines. 38 Bet ādōju beja četras tyukstūšas veiru, sīvīšu un bārnu naskaitūt.
39 Palaidis ļaudis, Jys īkōpe laivā un pōrsacēle uz Magedana apgobolu.
Vecajo likumi un Dieva bauslība
(Mk 7:1–23)1 Tad pie Jēzus atnāca farizeji un rakstu mācītāji no Jeruzālemes un sacīja: 2 “Kādēļ tavi mācekļi pārkāpj vecajo paražas? Tie nemazgā rokas pirms maizes ēšanas.” 3 Bet viņš atbildēja: “Un kādēļ jūs pārkāpjat Dieva bausli paražu dēļ? 4 Dievs taču ir sacījis: godā savu tēvu un māti , – un: kas rupji izrunājas pret tēvu un māti, lai mirdams mirst. 5 Bet jūs sakāt: ja kāds saka savam tēvam vai mātei: es ziedošu Dievam to, kas jums pienākas no manis, – 6 tad tas negodā savu tēvu. Tā jūs atceļat Dieva vārdu savu paražu dēļ. 7 Liekuļi! Jesaja ir labi par jums pravietojis: 8 šī tauta godā mani ar mēli, bet viņu sirds ir tālu no manis. 9 Tie man velti izrāda godbijību, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles.” 10 Un, pieaicinājis ļaudis, Jēzus tiem sacīja: “Klausieties un saprotiet! 11 Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.” 12 Tad pie viņa pienāca mācekļi un teica: “Vai tu zini, ka farizeji, kas dzirdēja šos vārdus, tika apgrēcināti?” 13 Jēzus atbildēja: “Ikviens dēsts, ko mans debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauts ar saknēm. 14 Atstājiet tos, tie ir akli aklo vadoņi; ja aklais ved aklo, abi iekritīs bedrē.” 15 Pēteris Jēzum sacīja: “Izskaidro mums šo līdzību.” 16 Bet viņš jautāja: “Vai arī jūs vēl nesaprotat? 17 Vai jūs neapjēdzat, ka viss, kas mutē ieiet, noiet vēderā un tiek izmests bedrē, 18 bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds un sagāna cilvēku. 19 No sirds iziet ļauni nodomi, slepkavība, laulības pārkāpšana, izvirtība, zagšana, apmelošana, zaimi; 20 tas sagāna cilvēku. Bet ēst maizi ar nemazgātām rokām – tas cilvēku nesagāna.”
Kanaāniešu sievietes ticība
(Mk 7:24–30)21 Jēzus tos atstāja un devās atpakaļ uz Tīras un Sidonas apvidu. 22 Un, redzi, kāda kanaāniešu sieviete, kas tur dzīvoja, nāca pie viņa, saukdama: “Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu dēmons briesmīgi moka!” 23 Bet viņš tai neatbildēja ne vārda. Tad viņa mācekļi pienāca un lūdza: “Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.” 24 Jēzus tiem atbildēja: “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” 25 Bet sieviete, pienākusi klāt, nometās ceļos viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!” 26 Viņš atbildēja: “Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem.” – 27 “Jā, Kungs,” viņa sacīja, “bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.” 28 Tad Jēzus viņai atbildēja: “Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela.
Daudzu slimo dziedināšana
29 Jēzus devās projām un nonāca Galilejas jūras krastā. Viņš uzkāpa kādā kalnā un tur apsēdās. 30 Un liels ļaužu pūlis nāca pie viņa un kopā ar tiem kropli, akli, tizli, mēmi un vēl daudzi citi. Viņi nolika tos pie Jēzus kājām, un viņš dziedināja tos. 31 Ļaudis brīnījās, redzēdami mēmos runājam, tizlos veselus, kroplos staigājam un aklos redzīgus. Un tie slavēja Israēla Dievu.
Četru tūkstošu paēdināšana
(Mk 8:1–10)32 Tad Jēzus, pieaicinājis savus mācekļus, sacīja: “Man ļoti žēl šo ļaužu, jo tie jau trīs dienas ir pie manis un tiem nav ko ēst, bet es negribu neēdušus tos atlaist, ka tie ceļā nenovārgst.” 33 Mācekļi viņam sacīja: “Kur mēs ņemsim šajā nomaļajā vietā tik daudz maizes, lai paēdinātu tādu ļaužu pūli?” 34 Jēzus tiem jautāja: “Cik maizes jums ir?” Tie atbildēja: “Septiņas un arī nedaudz zivtiņu.” 35 Pavēlējis ļaužu pūlim apsēsties zemē, 36 viņš ņēma šīs septiņas maizes un arī zivtiņas, pateicās, lauza un deva saviem mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm. 37 Un visi ēda un bija sāti, un tie salasīja ar pārpalikušajiem maizes gabaliem septiņus lielus grozus. 38 Bet to, kas ēda, bija četri tūkstoši vīru, neskaitot sievietes un bērnus. 39 Atlaidis ļaudis, Jēzus iekāpa laivā un devās uz Magadanas apvidu.
