II.
K. Jezus pīdzimšona.
1 Tamā laikā izgōja nu keizara Augusta pavēle saraksteit vysu kēnesti. 2 Šei beja pyrmō saraksteišona, un jei nūtyka, kad Cyrins pōrvaļdeja Syriju. 3 Raksteitūs gōja visi, kotrs uz sovu dzimts mīstu.
4 Ari Jezups laidēs īt nu Galilejas, nu Nazaretes mīsta uz Judeju, uz Davida mīstu, vōrdā Betleemu, jo jys beja nu Davida noma un ciļts, 5 lai pīsaraksteitu reizē ar Mariju, sovu sadarynōtū leigovu, kura beja mōtes cereibōs. 6 Jim tur asūt, jai nōce dzemdeišonas laiks. 7 Jei dzemdeja sovu pyrmdzymtū Dālu, ītyna Jū drēbeitēs un paguļdeja silē; — jo naktsmōjā dēļ jim nabeja vītas.
Goni pi siles.
8 Tamā pat apvydā uz teiruma beja goni, kas naktī apsorgōja sovus gonomūs pulkus. 9 Te jim pasarōdeja Kunga eņgeļs, un Kunga slave jūs apgaismōja. Jī ļūti nūsabeida, 10 bet eņgeļs jim saceja: Nasabeistit! Raug, es sludynoju jums lelu prīcu, kura byus visim ļaudim: 11 Šudiņ Davida mīstā jums pīdzyma Pesteitōjs. Jys ir Kristus, Kungs. 12 Un, kai zeime, lai jums byus šys: Jyus atrassit drēbeitēs īteitu bārnu guļūt silē. 13 Umai, reizē ar eņgeli pasarōdeja dabasu karapulki. Jī slavēja Dīvu saceidami:
14 Gūds Dīvam augstumā un vērs zemes,
mīrs labvēleibas ļaudim.
15 Un nūtyka, kad eņgeļs pasacēle atpakaļ uz dabasim, goni vīns ūtram saceja: Īsim uz Betleemu un apskateisim tōs lītas, kas tur ir nūtykušas, kai Kungs mums ir pasludynōjis. 16 Tad jī steidzeigi nūgōja un atroda Jezupu, Mariju un, silē paguļdeitu, Jaunpīdzymušū. 17 Apsavāruši pastōsteja, kas jim par šytū bārnu beja sludynōts. 18 Visi, kas tik tū ziņu dzērdēja, kū goni atnese, breinōjōs.
19 Bet Marija vysus tūs vōrdus uzglobōja un sovā sirdī pōrdūmōja.
20 Goni atsagrīze atpakaļ, teikdami un slaveidami Dīvu tō vysa dēļ, kū beja dzērdējuši un redzējuši tai, kai jim beja sludynōts.
Jezus bārns svētneicā.
21 Kad atgōja ostoitō dīna, Bārns beja jōapgraiza: Jam deve vōrdu Jezus, kai Jū beja nūsaucis eņgeļs pyrmōk, kai mōtes mīsā beja ījimts.
22 Un kad škeisteišonas dīnas, kuras Moizeša lykums nūteic, beja pagōjušas, jī atnese Jū uz Jeruzalemu, lai upurātu Kungam. 23 Kunga lykumā ir nūrōdeits: Ikvīns veirīšu kōrtas pyrmdzymušais jōupurej Kungam 24 un jōnūdūd upurā, kai Kunga lykums pīsoka: yubeļu pōri, vai divi jaunus bolūžus.
25 Jeruzalemā dzeivōja vīns cylvāks, Seimaņs vōrdā. Jys beja taisneigs un dīvbejeigs cylvāks. Jys gaideja Izraeļa īprīcynōšonas; jamā beja Svātais Gors. 26 Svātais Gors jam beja pasludynōjis, ka jys, naīraudzejis pyrmōk Kunga Apsvaideitō, nōves naredzēs. 27 Jys, Svāta Gora pamūdynōts, nūgōja uz svētneicu. Kad dzymdynōtōji īnese bārnu Jezus, lai izpiļdeitu tū, kū lykums pīsaceja, 28 tad jys pajēme Jū uz sovom rūkom, slavēja Dīvu un saceja:
29 Palaid tagad, Kungs, sovu kolpu,
kai esi sacejis, aizīt mīrā;
30 jo munas acis redzēja tovu Pesteišonu,
31 kuru sagatavōji vysu tautu prīškā:
32 Pogōnu apgaismōšonai Gaismu,
tovai Izraeļa tautai slavu.
33 Jō tāvs un mōte breinōjōs nu tō, kas par Jū tyka saceits. 34 Seimaņs ari jim svēteja un Marijai, Jō mōtei, saceja:
Raug, šytys ir Izraelī daudzejim kai krisšona,
un — augšamceļšonōs, un kai zeime, kurai pretōsīs,
35 un tovu pošas dvēseli pōrdūrs zūbyns,
lai ītu klajā daudzeju siržu nūdūmi.
36 Tur beja pravīte Anna, Fanueļa meita, nu Asera ciļts. Jei beja ļūti vaca; pēc sovom jaunom dīnom jei dzeivōja ar veiru septeni godi, 37 tad kai atraitne nūdzeivōja ap ostoņdesmit četrim godim. Jei nagōja nu svētneicas ōrā nikod, bet gavēnī un lyugšonā kolpōja Dīvam dīn un nakt. 38 Ari jei, atgōjuse tamā pat stuņdē, slavēja Dīvu un stōsteja par Jū visim tim, kas gaideja Jeruzalemas atpērkšonas.
39 Izpiļdejuši vysu pēc Kunga lykuma, jī atsagrīze atpakaļ uz Galileju, uz sovu mīstu Nazaretu.
40 Bārns auga un styprynōjōs pylns gudreibas, un Dīva žēlesteiba beja ar Jū.
Jezus svētneicā.
41 Jō dzymdynōtōji gods godā gōja uz Jeruzalemu Leldines svineibōs. 42 Kad Jam beja jau divpadsmit godu, jī, saskaņā ar svātku īrodumu, nūgōja (uz Jeruzalemu). 43 Svineibom beidzūtīs, jī laidēs atpakaļ uz mōjom, bet bārns Jezus, dzymdynōtōjim nazynūt, palyka Jeruzalemā. 44 Pōrlīceibā, ka Jys ir storp ceļōtōjim, jī gōja vysu dīnu un Jō meklēja storp radinīkim un pazeistamim, 45 bet naatroduši, grīzēs atpakaļ un meklēja Jeruzalemā.
46 Pēc trejom dīnom atroda Jū svētneicā, sēžūt storp mōceitōjim, klausūt jūs un vaicojūt. 47 Visi, kas Jū dzērdēja, apbreinōja Jō prōtu un atbiļdes. 48 Īraudzejuši Jū, jī breinōjōs. Jō mōte Jam saceja: Dāls, kōpēc šytū mums padareji? Raug, Tovs tāvs un es, skum’u pōrjimti, tevis meklējom.
49 Bet Jys atbiļdēja: Kōpēc manis meklējot? Vai nazynōjot, ka maņ muna Tāva (lītōs) jōjam daleiba? 50 Bet jī nasaprota tō, kū Jys gribēja teikt.
51 Jys reizē laidēs ceļā, nūgōja uz Nazareti un beja jim paklauseigs. Un Jō mōte paturēja vysus šūs nūtykumus sovā sirdī. 52 Jezus auga gudreibā, godūs un žēlesteibā pi Dīva un pi ļaudim.
Jēzus piedzimšana
(Mt 1:18–25)1 Tajās dienās nāca cēzara Augusta pavēle pierakstīt iedzīvotājus visā zemē. 2 Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs. 3 Un visi devās ceļā, lai tiktu pierakstīti, katrs uz savu pilsētu. 4 Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme, tādēļ ka viņš bija no Dāvida nama un dzimtas, 5 lai tiktu pierakstīts kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu, kas bija grūta. 6 Viņiem tur esot, tai pienāca laiks dzemdēt. 7 Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā.
Eņģeļu vēsts ganiem
8 Tajā pašā apvidū gani nomodā zem klajas debess sargāja savus ganāmpulkus. 9 Un Kunga eņģelis tiem piestājās, Kunga godība viņus apmirdzēja, un tie ļoti izbijās. 10 Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, 11 jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. 12 Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” 13 Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: 14 “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.” 15 Kad eņģeļi aizgāja no tiem debesīs, gani savā starpā runāja: “Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums ir pavēstījis.” 16 Un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. 17 Kad viņi to redzēja, tie pavēstīja, kas viņiem par šo bērniņu bija sacīts. 18 Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem bija sacījuši. 19 Un Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama. 20 Un gani griezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, kā viņiem tas bija sacīts. 21 Un, kad pienāca astotā diena, kurā bērniņu vajadzēja apgraizīt, viņam deva vārdu Jēzus, kā viņu eņģelis bija nosaucis, pirms viņš vēl bija ieņemts mātes miesās.
Jēzus tiek nests Kunga priekšā
22 Kad viņu šķīstīšanās dienas pēc Mozus bauslības bija pagājušas, tie viņu aizveda uz Jeruzālemi, lai nestu Kunga priekšā, 23 kā Kunga bauslībā ir rakstīts: katrs puisēns, kas pirmais paver mātes klēpi, lai tiek svētīts Kungam , – 24 un lai pienestu upuri, kā ir noteikts Kunga bauslībā: vienu pāri dūju vai divus jaunus baložus. 25 Un, redzi, Jeruzālemē bija kāds vīrs, vārdā Simeons, un šis vīrs bija krietns un dievbijīgs, viņš ilgojās pēc iepriecinājuma Israēlam, un Svētais Gars bija pār viņu. 26 Viņam Svētais Gars bija atklājis, ka viņš nāvi neredzēs, pirms nebūs redzējis Kunga Svaidīto. 27 Gara vadīts, viņš nāca templī, un, kad vecāki ienesa bērniņu Jēzu, lai izpildītu pie viņa bauslības paražu, 28 tad viņš ņēma to savās rokās un, slavēdams Dievu, sacīja: 29 “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā tu esi sacījis, 30 jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, 31 ko tu esi sataisījis visu tautu priekšā, 32 gaismu, kas atklāsies pagāniem, un godību Israēlam, tavai tautai.” 33 Bērna tēvs un māte brīnījās par to, kas tika sacīts par viņu. 34 Un Simeons viņus svētīja un sacīja Marijai, viņa mātei: “Redzi, viņš ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos, un par zīmi, kam runās pretī, – 35 un tev pašai cauri dvēselei zobens dursies, – tā ka atklāsies daudzu siržu domas.” 36 Tur bija praviete Anna, Penuēla meita no Ašēra cilts. Tā bija jau krietni gados, un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi ar vīru septiņus gadus, 37 nu viņa bija atraitne, kādus astoņdesmit četrus gadus veca, un nešķīrās no tempļa, ar gavēšanu un lūgšanām kalpodama dienu un nakti. 38 Arī viņa tajā pašā stundā pienāca klāt un pateicībā slavēja Dievu, un stāstīja par bērniņu visiem, kas gaidīja Jeruzālemes atbrīvošanu.
Atgriešanās Nācaretē
39 Izpildījuši visu pēc Kunga bauslības, tie griezās atpakaļ uz Galileju, uz savu pilsētu Nācareti. 40 Bērniņš auga un pieņēmās spēkā, tapa pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar viņu.
Jēzus bērnība
41 Viņa vecāki ik gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzālemi. 42 Kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, viņi pēc svētku paražas devās uz Jeruzālemi. 43 Kad svētku dienas bija beigušās un viņa vecāki jau devās mājup, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, bet viņi to nezināja. 44 Domādami, ka viņš ir atceļā kopā ar citiem, tie, vienas dienas gājumu nostaigājuši, meklēja viņu pie radiem un paziņām. 45 Neatraduši tie atgriezās Jeruzālemē, lai viņu uzmeklētu. 46 Pēc trim dienām tie atrada viņu sēžam templī mācītāju vidū, tos klausoties un izjautājot. 47 Un visi, kas viņu dzirdēja, bija ļoti pārsteigti par viņa saprašanu un atbildēm. 48 Un, viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un māte viņam sacīja: “Bērns, kādēļ tu mums tā darīji? Redzi, tavs tēvs un es ar sirdssāpēm tevi meklējām.” 49 Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” 50 Bet tie nesaprata viņa teiktos vārdus. 51 Tad viņš gāja tiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija tiem paklausīgs. Un viņa māte visus šos vārdus glabāja savā sirdī. 52 Un Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.
