XVI.
1 Tad Jys saceja sovim mōceklim: Kaidam bogōtam cylvākam beja pōrvaļdnīks. Tū apsyudzēja jō prīškā, ka tys izškēržūt jō montu. 2 Atsaucis pi sevis, tam saceja: Kū es par tevi dzēržu? Nūdūd rēkinu par sovu pōrvaļdeišonu, jo tu vairs navari byut par pōrvaļdnīku. 3 Bet pōrvaļdnīks dūmōja pats sevī: Kū gon tūlaik lai es doru, kad muns kungs atjims nu manis pōrvaļdeišonu? Rakt es naspēju, ubogōt maņ ir kauns. 4 Zynu, kas doroms, lai ļaudis pījimtu mani sovōs mōjōs, kad byušu atstateits nu pōrvaļdeišonas. 5 Sasauce tad pi sevis vīnu pēc ūtra sova kunga porōdnīkus. Jys vaicōja nu pyrmō: Cik tu esi munam kungam porōdā? 6 Tys atbiļdēja: Symtu skrūžu eleja. Jys saceja: Pajem tyuleņ sovu porōda zeimi un atsasēdis pīroksti pīcdesmit. 7 Jys vacōja nu ūtrō: Cik tu esi porōdā? Tys atbiļdēja: Symtu māru kvīšu. Jys saceja: Pajem sovu porōda zeimi un pīroksti ostoņdesmit. 8 Kungs līleja nauzticeigū pōrvaļdnīku par tū, ka tys apkēreigi padareja. Tadei šō pasauļa bārni sovstarpejōs atteiceibōs ir apkēreigōki, na kai gaismas bārni.
9 Un Es jums, soku: Dorit sev draugus nu vyltu maņteibas, lai tī, kad jums tyvōsīs gols, jyusus pījimtu myužeigajōs nūmetnēs.
10 Kas ir uzticeigs mozōs lītōs, tys byus uzticeigs ari lelōs; bet kas ir nauzticeigs mozōs lītōs, tys byus nauzticeigs ari lelōs. 11 Un jo jyus nabejot uzticeigi vyltu maņteibā, kas tad jums uzticēs eistū? 12 Un jo jyus naasat uzticeigi pi sveša (monta), kas tad jums dūs jyusu īpašū? 13 Nivīns kolps divejim kungim kolpōt navar; vai nyu vīnu naīredzēs un ūtrū mīļōs, vai pi vīna pīsakers un ūtrū atmess. Jyus navarit kolpōt Dīvam un mamonai.
Farizeju līkuleiba.
14 Montkōreigī farizeji šytū vysu dzērdēja un Jū izsmēja. 15 Tad Jys tim saceja: Jyus izalīkat pret ļaudim taisneigi, bet Dīvs gon zyna jyusu sirdi; kas ļaudim redzīs augsts, Dīva prīškā ir rībeigs.
16 Lykums un pravīši beja leidz Jōņam. Nu tō laika teik sludynōta Dīva vaļsteiba, un ikvīns jamā izlītoj pōrspāku. 17 Vīgļōk ir debesim un zemei pazust, na kai kaut vīnai lykuma streipeņai. 18 Kas atstōj sovu sīvu un ar cytu precejās, tys lauž lauleibu; un kas nu veira atstōtū precej, tys lauž lauleibu.
Pīleidzeibas.
19 Beja kaids bogōts cylvāks, kas gērbēs purpurā un dōrgā lynu drēbē un ikdīnas prīceigi un jauki dzeivōja. 20 Pi jō durovom gulēja vīns nabogs, Lazars vōrdā. Jys beja vōtim apklōts 21 un labprōt gribēja sevi paseitynōt (ar druponom), kas kryta zemē nu bogōtnīka golda, (bet nikas jam tūs nadeve). Suni gōja un laizeja jō vōtis. 22 Un nūtyka, ka nūmyra nabadzeigais, un eņgeli aiznese jū uz Abraama klēpi; nūmyra ari bogōtnīks, un jū paglobōja (eļnē). 23 Cīsdams (eļnē) mūkas, jys pacēle acis un īraudzeja Abraamu un jō klēpī Lazaru. 24 Tad jys sauce saceidams: Tāvs, Abraam! Apsažāloj par mani un pasyut Lazaru, lai jys, pamērcējis yudinī sova pērsta golu, apslapynoj munu mēli; jo es šamā guņs līsmā cīšu mūkas. 25 Bet Abraams jam atbiļdēja: Padūmoj, dāls, tev dzeivē klōjōs labi, Lazaram — nalabi; bet tagad jys bauda īprīcynōšonu, un tu — mūkas. 26 Klōt pi tō storp mums ir lels bezdibiņs, tai ka nivīns, kas ari grybātu, navar nu šenīnes aizīt pi jums, ni ari nu jyusu pi mums atīt.
27 Tad jys saceja: Lyudzu tad tevi, tāvs, pasyu jū uz muna tāva mōju. 28 Maņ tadei ir pīci brōli. Lai jys tūs pōrsorgoj, ka ari jī natyktu šamā mūku vītā. 29 Bet Abraams atbiļdēja: Jim tadei ir Moizešs un pravīši, lai klausa tūs.
30 Bet jys saceja: Nē, tāvs, Abraam, jo kas nu myrūnim pi jūs īsarostu, tad gon jī atsagrīztu nu grākim. 31 Bet jys atbiļdēja: Jo jī naklausa ni Moizeša, ni pravīšu, tod jī naklauseis ari tūlaik, kad kaids nu myrūnim pīsacaltu.
Līdzība par negodīgo pārvaldnieku
1 Bet mācekļiem Jēzus stāstīja: “Kādam bagātam cilvēkam bija nama pārvaldnieks, kas bija apsūdzēts par to, ka ir iztērējis viņa mantu. 2 Un, atsaucis to, viņš tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu vairs nepārvaldīsi namu. 3 Bet nama pārvaldnieks pie sevis jautāja: ko lai es daru? Mans kungs atņem man namturību. Rakt man nav spēka, un ubagot es kaunos. 4 Es zinu, ko darīšu, lai pēc tam, kad būšu atcelts no namturības, būtu kādi, kas mani uzņemtu savos namos. 5 Un, pasaucis vienu pēc otra sava kunga parādniekus, viņš vaicāja pirmajam: cik tu esi parādā manam kungam? 6 Tas atbildēja: simts muciņu eļļas. Viņš tam sacīja: ņem savu parāda zīmi, sēdies un tūlīt raksti – piecdesmit. 7 Tad viņš jautāja citam: cik tu esi parādā? Tas atbildēja: simts maisus kviešu. Viņš tam sacīja: ņem savu parāda zīmi un raksti – astoņdesmit. 8 Nama kungs uzslavēja negodīgo nama pārvaldnieku, ka tas bija rīkojies saprātīgi, tādēļ ka šī laika dēli pret savu cilti ir saprātīgāki nekā gaismas dēli. 9 Es jums saku: iegūstiet sev draugus ar netaisnības mamonu , lai, kad tas zūd, viņi jūs uzņemtu mūžīgajos mājokļos. 10 Kas vismazākajās lietās uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākajās lietās netaisnīgs, tas arī lielās lietās ir netaisnīgs. 11 Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnības mamona lietās, kas jums uzticēs patieso. 12 Ja jūs neesat bijuši uzticami citu lietās, kas jums dos jūsu pašu? 13 Neviens kalps nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam.”
Bauslība un Dieva valstība
14 Visu to dzirdēja farizeji, kas bija mantkārīgi, un tie vīpsnāja par viņu. 15 Viņš tiem sacīja: “Jūs sevi taisnojat cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis. Kas cilvēku acīs augsts, Dieva priekšā ir negantība. 16 Bauslība un pravieši ir līdz Jānim, bet no tā brīža tiek sludināta Dieva valstība, un ikviens ar spēku laužas tajā iekšā. 17 Vieglāk ir debesīm un zemei zust, nekā no bauslības krist vienai vismazākajai rakstu zīmei. 18 Katrs, kas atlaiž savu sievu un apprec citu, pārkāpj laulību, un katrs, kas prec šķirtu no cita vīra, arī pārkāpj laulību.
Bagātais vīrs un Lācars
19 Bija kāds bagāts vīrs, kas tērpās purpurā un smalka lina drānās un lepni dzīroja ik dienas. 20 Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds ar vātīm klāts nabags, vārdā Lācars. 21 Tas kāroja ēst to, kas krita no bagātnieka galda, bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis. 22 Un notika, ka nabagais nomira un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātais nomira un tika apglabāts. 23 Ellē, ciezdams mocības, viņš pacēla acis un no tālienes redzēja Ābrahāmu un viņa klēpī Lācaru. 24 Un viņš sauca: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un atsūti Lācaru, lai viņš iemērc pirksta galu ūdenī un atvēsina manu mēli, jo es ciešu mokas šajās liesmās. 25 Bet Ābrahāms sacīja: dēls, atceries, ka tu visu labo saņēmi savā dzīvē, tāpat kā Lācars visu slikto; tagad viņš šeit gūst iepriecinājumu, bet tu ciet mokas. 26 Turklāt starp mums un jums ir nolikts liels bezdibenis, lai tie, kas gribētu pāriet no šejienes pie jums, to nevarētu, nedz arī no turienes pie mums. 27 Tad tas sacīja: es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu, 28 jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī viņi nenonāk šajā mocību vietā. 29 Bet Ābrahāms atbildēja: viņiem ir Mozus un pravieši – lai viņi tiem klausa. 30 Tad viņš teica: nē, tēvs Ābrahām! Ja vien kāds no mirušajiem dotos pie viņiem, tie atgrieztos no grēkiem. 31 Bet Ābrahāms sacīja: ja viņi neklausa Mozu un praviešus, viņi neticēs, pat ja kāds no mirušajiem augšāmceltos.”
