XX.
Pīters un Jōņs, apostoli, pi kopa.
1 Pyrmajā nedeļas dīnā, agri reitā, koleidz vēļ timseņš, Marija Magdalena atgōja uz kopu un īraudzeja, ka nu kopa ir atvalts akmiņs. 2 Tad jei ōtri aizasteidze pi Seimaņa Pītera un pi tō mōcekļa, kuru Jezus mīļōja, un jim saceja: Kungs nu kopa ir pajimts, un mes nazynom, kur Jys ir nūlykts.
3 Tad Pīters un tys ūtrais mōceklis devēs ceļā un atgōja uz kopu. 4 Jī skrēja obi reizē, bet tys ūtrais mōceklis Pīteri apdzyna un pīgōja pi kopa pyrmais. 5 Jys pīsalīce un īraudzeja atstōtūs autus, bet īškā nagōja.
6 Tad pēc jō atgōja Seimaņs Pīters un, īgōjis kopā, apsavēre guļūšūs autus 7 ari dvīli, kas Jam beja uz golvas; tūmār tys nabeja klōt pi cytu lynu autu, bet gon sevim salūceits. 8 Tad ari tys mōceklis, kas pyrmōk beja atgōjis, īgōja īškā, jūs apskateja un īticēja. 9 Jī tadei vēļ nasaprota Rokstu, ka Jam vajadzēja nu myrūnim ceļtīs. 10 Tad mōcekli aizgōja uz sātu.
K. Jezus pasarōda Marijai Magdalenai.
11 Marija tam laikam stōvēja ōrpusē pi kopa un raudōja. Raudōs jei pīsalīce un pasavēre kopā. 12 Tur jei īraudzeja divejus eņgeļus, speidūši boltōs drēbēs gārbtus, sēžam tur, kur Jezus mīsa beja nūlykta: vīnu golvas golā un ūtrū kōju golā. 13 Tī jai saceja: Sīvīt, kōpēc tu raudi? 14 Jei atbiļdēja: Muns kungs ir pajimts, un es nazynu, kur ir nūlykts. Pēc šitim vōrdim jei atsagrīze atpakaļ un īraudzeja stōvam Jezu, bet jei napazyna, ka tys ir Jezus. 15 Jezus jōs vaicōja: Sīvīt, kō tu raudi? Kō tu meklej? Jei, dūmōdama, ka tys ir dōrznīks, jam atbiļdēja: Kungs, jo tu Jū esi aiznesis, tad pasoki maņ, kur Jū nūliki, lai es Jū pajimtu. 16 Tad Jezus jai saceja: Marija! Jei atsagrīzuse Jam saceja ebreju volūdā: Rabbuni, tys ir Mōceitōj! 17 Jezus jai saceja: Naaizskar Manis, jo Es vēļ naasmu bejis pi sova Tāva. Ej lobōk pi munim brōlim un jim pasoki, ka Es eju uz sovu Tāvu un jyusu Tāvu, uz munu Dīvu un jyusu Dīvu.
18 Tad Marija Magdalena aizgōja un pastōsteja mōceklim: Es redzēju Kungu un Jys man šytū pasaceja.
K. Jezus pasarōda apostolim.
19 Tōs pat pyrmōs pēc sabata dīnas vokorā mōcekli beja sasalasejuši kūpā un, beidamīs nu jūdim, beja aizdarejuši durovas. Te atgōja Jezus un, īgōjis jūs vydā, jim saceja: Mīrs jums!
20 Un šytū pasacejis, Jys parōdeja jim rūkas un sōnu. Mōcekli, radzādami Kungu, prīcōjōs.
21 Tad Jezus jim otkon saceja: Mīrs jums! Kai Tāvs syuteja Mani, tai Es syutu jyusus. 22 Pēc šytūs vōrdu Jys dvēse (uz jim) un saceja: Sajemit Svātū Goru. 23 Kam jyus grākus atlaissit, tam ir atlaisti; kam aizturēsit, tam ir aizturāti.
24 Vīns nu tim divpadsmit, Tomass, par Dydymasu sauktais, tūlaik, kad Jezus atgōja, ar jim reizē nabeja. 25 Citi mōcekli jam stōsteja: Mes redzējom Kungu. Bet jys tim atbiļdēja: Jo es uz Jō rūkom naīraudzeišu noglu vītu, un sova pērsta naīlikšu noglu vītōs un munas rūkas naīlikšu Jō sōnā, es naticēšu.
26 Pēc ostoņom dīnom mōcekli otkon beja sasalasejuši mōjā, un ar jim reizē beja Tomass. Jezus, īgōjis caur aizslāgtom durovom mōjā un nūstōjis jūs vydā, saceja: Mīrs jums! 27 Tad Jys saceja Tomasam: Lic šur sovu pērstu un apskot munas rūkas; paceļ sovu rūku un īlic jū munā sonā, un naesi naticeigs, bet gon ticeigs.
28 Tomass atbiļdēja un Jam saceja: Muns Divs un muns Kungs. 29 Jezus jam saceja: Tu īticēji, jo Mani īraudzeji. Svēteigi tī, kas naredz, bet tic.
30 Vēļ daudzi cytu breinumu padareja Jezus sovu mōcekļu acīs, kas šytamā grōmotā navā īraksteiti. 31 Šitī ir pīraksteiti, lai jyus tycātu, ka Jezus ir Kristus, Dīva Dāls, un lai tycādami Jō vōrdā dzeivōtu.
Jēzus augšāmcelšanās
(Mt 28:1–10Mk 16:1–8Lk 24:1–12)
1 Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu. 2 Viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un tiem sacīja: “Viņi ir paņēmuši no kapa Kungu, un mēs nezinām, kur tie viņu likuši.” 3 Tad Pēteris un tas otrs māceklis devās uz kapu. 4 Abi skrēja kopā, bet otrais māceklis aizskrēja ātrāk par Pēteri un pie kapa nonāca pirmais. 5 Viņš pieliecās un ieraudzīja linu autu noliktu, bet pats iekšā negāja. 6 Tad, sekodams viņam, atnāca arī Sīmanis Pēteris un, iegājis kapā, ieraudzīja nolikto linu autu, 7 bet sviedrautu, ar ko bija apklāta Jēzus galva, noliktu nevis kopā ar linu autu, bet atsevišķi satītu citā vietā. 8 Tad kapā iegāja arī otrs māceklis, kurš tur bija nonācis pirmais; un viņš redzēja un ticēja. 9 Tie gan vēl nesaprata, ka pēc Rakstiem viņam būs augšāmcelties no mirušajiem. 10 Tad mācekļi atkal aizgāja uz savām mājām.
Jēzus parādās Marijai Magdalēnai
(Mk 16:9–11)
11 Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Raudādama viņa noliecās kapā 12 un redzēja divus eņģeļus baltās drēbēs sēžam, kur Jēzus miesas bija gulējušas, vienu galvgalī un otru kājgalī. 13 Tie viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi?” Viņa tiem atbildēja: “Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.” 14 To sacījusi, viņa pagriezās atpakaļ un redzēja Jēzu stāvam, bet viņa nezināja, ka tas ir Jēzus. 15 Jēzus viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, viņam sacīja: “Kungs, ja tu viņu esi aiznesis, saki man, kur tu viņu esi licis, es viņu paņemšu.” 16 Jēzus viņai sacīja: “Marija!” Pagriezusies tā viņam ebrejiski saka: “Rabuni” (tas ir: Skolotāj)! 17 Jēzus sacīja: “Nepieskaries man, es vēl neesmu uzkāpis pie Tēva; bet dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.” 18 Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis.
Jēzus parādās mācekļiem
(Mt 28:16–20Mk 16:14–18Lk 24:36–49)
19 Šīs nedēļas pirmās dienas vakarā, kad mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, atnāca Jēzus un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” 20 To sacījis, viņš rādīja tiem savas rokas un sānus. Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, kļuva līksmi. 21 Jēzus viņiem atkal sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” 22 To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! 23 Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.”
Toma neticība
24 Kad Jēzus atnāca, Toms, saukts Dvīnis, viens no tiem divpadsmit, nebija ar viņiem. 25 Citi mācekļi viņam sacīja: “Mēs redzējām Kungu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” 26 Pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija tur kopā, un Toms bija ar viņiem. Durvis bija aizslēgtas, bet Jēzus nāca un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” 27 Pēc tam viņš sacīja Tomam: “Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” 28 Toms viņam atbildēja: “Mans Kungs un mans Dievs!” 29 Jēzus viņam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.”
Evaņģēlija uzrakstīšanas nolūks
30 Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. 31 Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā.