I.
Prologs.
1 Īsōkumā beja Vōrds,
un Vōrds beja pi Dīva,
un Dīvs beja Vōrds.
2 Jys īsōkumā beja pi Dīva.
3 Caur Jū tyka dareits vyss,
un bez Jō nikas natyka padareits,
kas vīn tyka dareits.
4 Jamā beja dzeiveiba,
un dzeiveiba beja cylvāku gaisma,
5 un gaisma speid tymsumā,
un tymsums jōs naapjēme.
6 Vīns cylvāks beja Dīva syuteits,
jam vōrds beja Jōņs.
7 Jys atgōja līceibas dēļ:
lai līcynōtu par gaismu,
lai visi caur jū tycātu.

8 Jys pats nabeja gaisma,
bet gon jam beja par gaismu jōlīcynoj.
9 Beja eistō Gaisma,
kas apgaismoj ikvīnu cylvāku,
kas atīt uz pasauli.
10 Jei pasaulī beja;
pasauļs caur Jū ir radeits;
bet pasauļs Jōs napazyna.
11 Atgōja uz sovejim,
bet sovejī Jōs napījēme.
12 Ikvīnam, kas Jū pījēme,
deve varu palikt par Dīva bārnu:
tim, kas Jō vōrdam tic,
13 kas na nu ašņa,
na nu mīsas kōreibas,
na nu veira kōreibas,
bet nu Dīva ir dzymuši.
14 Un Vōrds kliva Mīsa
un storp mums dzeivōja,
un mes redzējom Jō gūdu.
Vīnpīdzymušō nu Tāva gūdeibu
pylnu žēlesteibas un patīseibas.
15 Jōņs līcynōja par Jū un sauce saceidams:
Šytys ir Tys, par kuru es saceju:
Tys, kas pēc manis nōks, par mani ir augstōks,
jo Jys beja pyrmōk, kai es.
16 Nu Jō piļneibas tadei mes sajēmem vysu:
žēlesteibu pēc žēlesteibas.
17 Caur Moizešu ir dūts lykums,
caur Jezu Kristu nōce žēlesteiba un patīseiba.
18 Dīva nivīns nikod nav redzējis;
Vīnpīdzymušais, kurs pats ir Dīvs,
Tāva klēpī byudams, —
Jys par Jū mums paskaidrōja.
Jōņa Kristeitōja līceiba.
19 Un šytei ir Jōņa līceiba, kad jūdi nu Jeruzalema syuteja goreidznīkus un levitus, lai Jō pavaicōtu: Kas tu esi? 20 Jys atzyna un naaizalīdze. Un jys izzyna: Es naasmu Kristus. 21 Tad jī vaicōja: Kas tu esi Eliass? Jys atbiļdēja: Naasmu. Vai tu esi Tys Pravīts? Jys atbiļdēja: Nē. 22 Kas tad tu esi? jī vaicōja tōļōk. Mums tadei ir jōdūd atbiļde tim, kas myusus syuteja. Kū tu pats par sevi soki? 23 Jys atbiļdēja: Es asmu tuksnesī saucēja bolss: Sagatavojit Kungam ceļu, kai pravīts Izaja ir sacejis.
24 Syuteitī pīdarēja pi farizejim. 25 Tōdēļ ari lyka jam prīškā jautōjumu: Kōpēc tad kristi, jo naesi ni Kristus, ni Eliass, ni Tys Pravīts? 26 Jōņs tim atbiļdēja saceidams: Es kristu ar yudini, bet jyusu vydā ir Tys, kurō jyus nazynat. 27 Tys ir, kas pēc manis nōks, (kas jau pyrms manis ir), un es naasmu cīneigs atraiseit Jō kūrpem saites.
28 Šytys nūtyka Betanijā, viņpus Jordana, kur Jōņs kristeja. 29 Dīnu vālōk jys īraudzeja Jezus atejam un saceja: Raug, Dīva Jārs, kurs nūceļ pasauļa grākus. 30 Šytys ir tys, par kuru runōju: Pēc manis atīs veirs, kas par mani ir augstōks, jo Jys beja agrōk na kai es. 31 Es gon Jō napazynu. Bet tōpēc atgōju ar yudini kristeitu, lai Jys Izraeļam tyktu atklōts. 32 Tai pat Jōņs līcynōja tōļōk saceidams: Es redzēju Goru, kai bolūdi nu dabasim nūejam un uz Jō nūsalaižam. 33 Es gon Jō napazynu, bet Tys, kas mani syuteja kristeitu ar yudini, maņ pasludynōja: Vērs kō īraudzeisi nūsalaižam un palīkam Goru, tys ir Tys, kas kristeis ar Svātū Goru. 34 Un es pats tū redzēju un asmu par līcinīku, ka tys ir Dīva Dāls.
Pirmī K. Jezus mōcekli.
35 Nōkušā dīnā Jōņs reizē ar sovim divejim mōceklim vēļ tur pat beja, 36 un, īraudzejis Jezu ejam, saceja: Raug, Dīva Jārs!
37 Izdzērduši tūs vōrdus, tī divi mōcekli gōja Jezum pakaļ. 38 Jezus, atsagrīzis un tūs pakaļ ejūt īraudzejis, saceja: Kō jyus meklejat? Tī Jam atbiļdēja: Rabbi, tys ir Mōceitōj, kur Tu pīmōjoj? 39 Jys tim saceja: Ejte un apskotit. Jī aizgōja un redzēja, kur pīmōjoj, un tū dīnu pi Jō palyka; tys nūtyka apmāram dasmytā stuņdē.
40 Vīns nu tim, kas dzērdēja Jōņa vōrdus un aizgōja Jezum pakaļ, beja Seimaņa Pītera brōļs Andrivs. 41 Jys, pyrmū saticis sovu brōli Seimani, jam saceja: Mes atrodom Mesiasu, tys ir Kristus. 42 Tad jys atvede jū pi Jezus. Un Jezus, vārdamīs uz jō, saceja: Tu esi Jōņa dāls Seimaņs; tevi sauks Kefas, tys ir Pīters ( — Kliņts).
43 Nōkūšā dīnā Jezus gribēja īt uz Galileju. Te Jys satyka Filipu, un Jezus jam saceja: Ej Maņ pakaļ. 44 Filips beja nu Betsaidas, Andriva un Pītera mīsta. 45 Filips, saticis Natanieli, jam saceja: Mes atrodom Tū, par kuru Moizešs lykumā raksteja un pravīši: Jezu nu Nazaretes, Jezupa dālu. 46 Bet Natanieļs jam atbiļdēja: Vai tad var kas lobs nu Nazaretes ceļtīs? Filips tam saceja: Ej un apskot. 47 Jezus, īraudzejis klōtejūšū Natanieli, jam saceja: Raug, eistais izraelīts, kurā nav viļteibas. 48 Natanieļs Jam saceja: Kai Tu mani pazeisti? Jezus jam atbiļdēja: Agrōk na Filips tevi paaicynōja, Es tevi redzēju zam figu kūka. 49 Natanieļs atsasauce un Jam saceja: Mōceitōj, Tu esi Dīva Dāls; Tu esi Izraeļa kēneņš. 50 Jezus jam atbiļdēja saceidams: Tu tici, ka Es tev saceju, ka tevi redzēju zam figu kūka? Tu īraudzeisi vēļ lelōkas lītas. 51 Un tōļōk jam saceja: Patīši, patīši, Es jums soku: Jyus redzēsit atvārtus dabasus un Dīva eņgeļus pasaceļam un nūsalaižam vērs Cylvāka Dāla.
Kristus – dievišķais Vārds
1 Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. 2 Viņš bija iesākumā pie Dieva. 3 Viss ir radies caur viņu, un nekas, kas ir radies, nav radīts bez viņa. 4 Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. 5 Gaisma spīd tumsā, un tumsa to nespēja satvert. 6 Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. 7 Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi caur viņu ticētu. 8 Viņš pats nebija gaisma, bet viņš nāca, lai liecinātu par gaismu. 9 Viņš bija patiesā gaisma, kas nāca pasaulē un spīd visiem cilvēkiem. 10 Viņš, gaisma, bija pasaulē, un pasaule caur viņu radās, bet pasaule viņu nepazina. 11 Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. 12 Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, 13 kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva. 14 Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. 15 Jānis liecina par viņu, saukdams: “Viņš bija tas, par kuru es sacīju: tas, kas nāk aiz manis, tagad iet man pa priekšu, jo viņš bija pirmāk nekā es!” 16 Mēs visi esam guvuši no viņa pilnības – žēlastību un vēl žēlastību, 17 jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi caur Jēzu Kristu. 18 Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis.
Jāņa Kristītāja liecība
(Mt 3:1–12Mk 1:2–8Lk 3:1–9, Lk 15–17)
19 Un šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” 20 Viņš stingri apliecināja: “Es neesmu Kristus.” 21 Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Elija?” Bet viņš sacīja: “Es tas neesmu.” – “Vai tu esi pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.” 22 Tad tie viņam jautāja: “Kas tu esi? – lai varam atbildēt tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” 23 Viņš teica: “Es esmu saucēja balss tuksnesī: dariet līdzenu ceļu Kungam , kā pravietis Jesaja sacījis.” 24 Bija atsūtīti arī farizeji, 25 un tie jautāja viņam: “Kādēļ tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Elija, ne pravietis?” 26 Jānis viņiem atbildēja: “Es kristīju ūdenī, bet jūsu vidū stāv kāds, ko jūs nepazīstat, 27 viņš, kas ir pirms manis, nāk pēc manis. Viņam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas.” 28 Tas notika Bētanijā, viņpus Jardānas, kur Jānis kristīja.
Dieva Jērs
29 Nākamajā dienā Jānis redzēja Jēzu nākam pie viņa un sacīja: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. 30 Šis ir tas, par kuru es teicu: pēc manis nāk vīrs, kurš ir pirms manis, jo viņš bija pirmāk nekā es. 31 Un es viņu nepazinu, bet tādēļ es nācu, kristīdams ūdenī, lai viņš tiktu atklāts Israēlam.” 32 Un Jānis liecināja: “Es skatīju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa. 33 Es viņu nepazinu, bet tas, kurš mani sūtījis kristīt ūdenī, man sacīja: uz ko tu redzēsi Garu nonākam un paliekam, ir tas, kas kristī Svētajā Garā. 34 Es esmu redzējis un liecinājis, ka šis ir Dieva Dēls.”
Pirmie mācekļi
35 Nākamajā dienā Jānis atkal stāvēja un arī divi viņa mācekļi. 36 Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš sacīja: “Redzi, Dieva Jērs!” 37 Abi mācekļi dzirdēja viņu tā runājam un sekoja Jēzum. 38 Bet Jēzus, apgriezies un ieraudzījis viņus sekojam, tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Tie viņam sacīja: “Rabi (tulkojumā: Skolotāj), kur tu mājo?” 39 Viņš tiem sacīja: “Nāciet un redzēsiet!” Tad tie aizgāja un redzēja, kur viņš mājo, un palika to dienu pie viņa. Tas bija ap desmito stundu. 40 Bet Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viens no tiem diviem, kas Jāni bija dzirdējuši un sekojuši Jēzum, 41 vispirms atrada savu brāli Sīmani un viņam sacīja: “Mēs esam atraduši Mesiju” (tulkojumā: Kristus ). 42 Viņš to aizveda pie Jēzus. Uzlūkojis viņu, Jēzus sacīja: “Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tevi sauks Kēfa” (tulkojumā: Pēteris ).
Jēzus aicina Filipu un Natanaēlu
43 Nākamajā dienā Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš atrada Filipu un tam sacīja: “Seko man!” 44 Bet Filips bija no Bētsaīdas, Andreja un Pētera pilsētas. 45 Filips atrada Natanaēlu un viņam sacīja: “Mēs esam atraduši to, par kuru Mozus rakstījis bauslībā un par kuru rakstījuši arī pravieši, – Jēzu, Jāzepa dēlu, no Nācaretes.” 46 Bet Natanaēls viņam jautāja: “Vai no Nācaretes var būt kas labs?” Filips tam atbildēja: “Nāc un paskaties!” 47 Jēzus redzēja Natanaēlu nākam un sacīja par viņu: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības.” 48 Natanaēls viņam jautāja: “Kā tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja: “Pirms Filips tevi sauca, es redzēju tevi zem vīģes koka.” 49 Natanaēls atbildēja viņam: “Rabi, tu esi Dieva Dēls, tu esi Israēla Ķēniņš!” 50 Jēzus tam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka es tev teicu, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi vēl lielākas lietas par šīm.” 51 Un viņš tam sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.”