IV.
1 Bet es soku: Koleidz mantinīks veļ ir mozgadeigs, jys nikamā naatsaškir nu vērga, lai gon jys ir vysa kō Kungs. 2 Jys ir padūts aizbiļdnim un pōrvaļdnīkim leidz tam laikam, kuru Tāvs ir nūlicis. 3 Tai ir arī ar mums. Koleidz mes veļ bejom mozgadeigi, myusus kalpynōja šō pasauļa elementi. 4 Bet kad nōce laika pīsapiļdejums, Dīvs atsyuteja sovu Dālu, kas pīdzimis nu sīvītes beja padūts lykumam, 5 lai tūs, kas lykumam beja padūti, atpērktu un lai mes byutu pījimti kai bārni. 6 Un tai, kai jyus tagad asot bārni, Dīvs myusu sirdīs atsyuteja sova Dāla Goru, kurs te sauc: Abba, Tāvs! 7 Tai tad, tu vairs naesi vērgs, bet gon dāls; un jo dāls, tad caur Dīvu arī mantinīks.
Dažaidi pōrsorgōjumi.
8 Tūlaik gon, kad Dīva vēļ napazynot, jyus kai vērgi kolpōjot dīvaklim, kuru patīseibā nimoz nava. 9 Bet tagad jyus Dīvu pazeistat, pat vairōk, — nu Dīva asot atzeiti. Kai tad jyus otkon grīžatēs atpakaļ pi tim bezspēceigajim un nūžālojamajim elementim un nu jauna gribit tim vērdziski kolpōt? 10 Jyus īvārojat nuteikti dīnas, mēnešus, laikus un godus, 11 un es beistūs, ka munas pyules par jums nabyutu veļteigas.
12 Esit taidi kai es, jo es asmu taids kai jyus. Brōli, es jyusus lyudzu.
Jyus gon man naasot nikaidas pōresteibas darejuši. 13 Jyus vel atcerit, kai es pyrmū reizi jums sludynōju Evangeliju byudams mīseigi vōjs; 14 bet munas mīsas stōvūkļa, kas jums beja kai pōrbaudejums, jyus napasmōdējot un nanycynōjot; nē, bet gon mani pījēmet kai Dīva, kai Jezus Kristus syuteitū. 15 Un kur tad tagad palyka jyusu svēteigums? Es varu jums golvōt, ka jyus, jo tys byutu īspējams, byutu izlaupejuši sev acis un jōs atdavuši man. 16 Vai tad caur tū asmu palicis jyusu īnaidnīks, ka es jums sludynōju patīseibu?
17 Tī par jums ryupejās, bet na lobā nūdūmā, — nē, tī grib jyusus īslēgt, lai tad jyus ryupātūs par jim. 18 Ryupētīs par lobu ir labi vysod, un na tik vin tod, kod es pi jums asmu. 19 Muni bārni, es otkon par jums cīšu dzemdēšonas sōpes, koleidz jyusūs atsatālōs Kristus tāls. 20 Es gon grybātu tagad byut pi jums un sovu bolsu maineit, jo es par jums asmu nasaprasšonā.
21 Sokat man jyus, kas grybat lykumam byut padūti, vai tad jyus lykuma nadzēržat? 22 Stōv raksteits: Abraamam beja divi dāli: vins nu kolpyunes un vins nu breivōs. 23 Tys, kas beja nu kolpyunes, pīdzyma. pēc mīsas, bet tys, kas nu breivōs — saskaņā ar apsūleišonu. 24 Šytys ir pasaceits allegorijā. Tōs divejas nūzeimoj obejus īstōdejumus: Tys vins nu Siona kolna, kas dzemdej vērdzeibai, tei ir Agar. 25 Un vōrds Agar nūzeimoj Siona kolnu Arabijā; tys stōv uz vīnas pakōpes ar tagadeju Jeruzalemu, kurs kūpā ar sovim bārnim dzeivoj vērdzeibā, 26 bet tei debeseigō Jeruzalema, myusu mōte, ir breiva, 27 kai stōv raksteits: Prīcojīs tu, kas esi naaugleiga, kas nadzemdej, prīcojīs un līgsmoj, kas napazeisti sōpes. Un lelōks pulks bārnu byus vintuleigajai, na kai salaulōtajai ar veiru.
28 Un jyus, brōli, asot apsūleišonas bārni tai pat, kai Izaaks. 29 Un kai tūreiz mīseigi dzymušais vojōja tū, kas dzimis pēc gora, tai arī tagad. 30 Tūmār, kū soka Roksti? — Atlaid kolpyuni kūpā ar jōs dālu, jo kolpyunes dālam napīkreit byut mantinīkam reizē ar breivōs dālu. 31 Tai tad, brōļi, mes naasom kolpyunes, bet gon breivōs bārni.
1 Es jums saku: kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, viņš neatšķiras no verga, kaut arī viņš ir kungs pār visiem. 2 Viņš ir pakļauts aizbildņiem un pārvaldniekiem līdz tēva noteiktajam laikam. 3 Tāpat arī mēs, kamēr vēl nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku paverdzināti. 4 Bet, kad pienāca laiku beigas, Dievs sūtīja savu Dēlu, kas piedzima no sievietes, piedzima pakļauts bauslībai, 5 lai izpirktu tos, kas pakļauti bauslībai, un lai mēs tiktu pieņemti par Dieva dēliem. 6 Tā kā jūs esat dēli, Dievs sava Dēla Garu ir sūtījis jūsu sirdīs, kas sauc: Aba! Tēvs! 7 Tātad tu vairs neesi vergs, bet gan dēls un, ja dēls, tad caur Dievu arī mantinieks.
Pāvila pārmetumi galatiešiem
8 Tolaik, kad Dievu vēl nepazināt, jūs vergojāt tiem, kas patiesībā nebija dievi. 9 Bet tagad, kad jūs esat atzinuši Dievu; pareizāk gan, kad Dievs jūs ir atzinis, – kā tad jūs atkal pievēršaties nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un no jauna gribat ļaut tiem sevi paverdzināt? 10 Jūs cītīgi ievērojat dienas un mēnešus, noteiktus laikus un gadus; 11 man ir bažas par jums, vai nebūšu veltīgi jūsu labā pūlējies. 12 Brāļi, es jūs lūdzu, topiet tādi kā es, jo es esmu kā viens no jums! Jūs man neko ļaunu neesat nodarījuši. 13 Jūs arī zināt, ka, pirmoreiz pasludinot jums evaņģēliju, es biju miesas nespēkā, 14 un, lai gan mana slimība jums bija par pārbaudījumu, jūs mani neuzņēmāt ar nicināšanu vai riebumu, bet uzņēmāt kā Dieva eņģeli, kā pašu Jēzu Kristu. 15 Kur tagad ir palikusi jūsu svētlaime? To es jums apliecinu, ka toreiz, ja vien būtu bijis iespējams, jūs pat savas acis būtu izrāvuši un atdevuši tās man! 16 Vai tagad, jums patiesību sacīdams, esmu kļuvis par jūsu ienaidnieku? 17 Bet to dedzība, kas jūs grib šķirt no mums, tā nav laba, jo viņi grib, lai jūs degtu dedzībā uz viņiem. 18 Būt dedzīgiem uz labu vienmēr ir labi, ne tikai tad, kad esmu pie jums. 19 Mani bērni, kuru dēļ es atkal ciešu dzemdību sāpes, lai Kristus beidzot izveidojas jūsos, 20 es gribētu tagad būt pie jums un runāt pavisam citādi, jo es esmu pilnīgā neziņā par jums.
Hāgare un Sāra
21 Jūs, kas gribat būt zem bauslības, sakiet man – vai jūs nedzirdat, ko saka bauslība? 22 Ir taču rakstīts: Ābrahāmam bija divi dēli – viens no verdzenes, otrs no brīvās. 23 Tas, kas bija no verdzenes, bija dzimis no miesas, turpretī tas, kas no brīvās, – caur apsolījumu. 24 Šis notikums izsaka līdzību: ir divas derības – viena nāk no Sīnaja kalna un dzemdē verdzībai, tā ir Hāgare – 25 Hāgare ir Sīnaja kalns Arābijā – un tāda ir tagadējā Jeruzāleme, kas līdz ar saviem bērniem ir verdzībā. 26 Taču debesu Jeruzāleme ir brīva, viņa ir mūsu māte, 27 jo ir rakstīts:
priecājies, neauglīgā, kas neesi dzemdējusi,
ļauj vaļu gavilēm un sauc, tu, kas neesi cietusi dzemdību sāpes,
jo daudz bērnu ir vientuļajai, vairāk nekā tai, kam ir vīrs.
28 Bet jūs, brāļi, esat apsolījuma bērni tāpat kā Īzaks. 29 Un, tāpat kā toreiz no miesas dzimušais vajāja dzimušo no gara, tā arī tagad. 30 Ko tad saka Raksti? – Padzen verdzeni un viņas dēlu, jo verdzenes dēls nemantos kopā ar brīvās dēlu. 31 Tātad, brāļi, mēs neesam vis verdzenes bērni, bet gan brīvās.
