VI.
Diakonata īstateišona.
1 Bet tamōs, dīnōs mōcekļu skaitam pīaugūt, elenisti sōce kūrnēt pret ebrejim, ka jūs atraitnes nateikūt īvārōtas pi ikdīniškūs dōvonu izdaleišonas. 2 Tōpēc tī divpadsmit sasauce mōcekļu sapuļci un paskaidrōja: Tys nabyutu pareizi, jo mes, atstōjuši Dīva vōrda sludynōšonu, kolpōtu pi golda. 3 Tōpēc, brōli, izlosit nu sova vyds septeņus veirus, kurim ir loba slava, kuri ir piļni (Svātō) Gora un gudreibas, un mes jim šytū omotu uzticēsim. 4 Mums tadei jōnūsadūd lyugšonai un Dīva vōrda sludynōšonai. 5 Šytys prīkšlykums patyka vysai sapuļcei. Jī izlaseja Stepōnu, pylnu ticeibas un Svātō Gora veiru, tad Filipu, Prochoru, Nikanoru, Timonu, Parmenasu un vīnu Antiochijas prozelitu Meikulu, 6 un atvede jūs apostolu prīškā. Tī lyugšonā uzlyka uz jim rūkas. 7 Tam laikam Dīva vōrds izaplateja arvīnu vairōk, un mōcekļu skaits Jeruzalemā stipri pasalelynōja. Ari lels skaits goreidznīku pījēme ticeibu.
Pyrmais mūceklis.
8 Stepōns beja pylns žēlesteibas un spāka un dareja tautā lelus breinumus un zeimes. 9 Bet daži nu tai saucamōs libertinu, cyreneju un aleksandrīšu synagogas un tūs, kas beja nu Cilicijas un Azijas, uzastōja runā Stepōnam pretim. 10 Tūmār jī pret gudreibu un Goru, kurā tys runōja, nūsaturēt navarēja. 11 Tad jī pīrunōja cylvākus, ka saceitu: Mes dzērdējom zaimōšonas vōrdus pret Dīvu un Moizešu. 12 Tai jī uzbūdynōja pret jū ļaudis, tautas vacōkūs un Rokstim mōceitūs. Un tī jam uzbruka, apcītynōja jū un aizvede augstōs padūmes prīškā. 13 Jī uzstōdeja nataisneigus līcinīkus, kas līcynōja: Šytys cylvāks napōrstoj runōt pret svātajom vītom un pret lykumu. 14 Mes dzērdējom jū runojam: Jezus nu Nazaretes izjauks šytū vītu un pōrmejs tūs īrodumus, kurus mums deve Moizešs.
15 Visi augstōs padūmes daleibnīki pagrīze uz jū sovas acis un redzēja jō vaigu, kurs beja kai eņgeļa vaigs.
Pirmo diakonu izraudzīšana
1 Tajās dienās, pieaugot mācekļu skaitam, grieķiski runājošie jūdi sāka kurnēt pret ebrejiem, tādēļ ka viņu atraitnes pie ikdienas aprūpes paliekot neievērotas. 2 Pieaicinājuši mācekļu pulku, tie divpadsmit sacīja: “Nepiedien, ja mēs atstājam novārtā Dieva vārdu un kalpojam pie galda. 3 Tādēļ, brāļi, izraugieties no sava vidus septiņus vīrus, par kuriem zināms, ka tie ir Gara un gudrības pilni, un iecelsim tos šo pienākumu veikšanai. 4 Bet mēs pastāvīgi paliksim lūgšanās un kalpošanā ar vārdu.” 5 Šie vārdi iepriecināja visu ļaužu pulku. Viņi izraudzījās Stefanu, ticības un Svētā Gara pilnu vīru, Filipu un Prohoru, un Nikanoru, un Timonu, un Parmenu, un Nikolaju, Antiohijas prosēlītu, 6 un nostādīja tos apustuļu priekšā, un tie, Dievu pielūguši, uzlika viņiem rokas. 7 Dieva vārds auga, un mācekļu skaits Jeruzālemē strauji pieauga, arī daudzi priesteri pieņēma ticību.
Stefana apcietināšana
8 Bet Stefans, Dieva žēlastības un spēka pilns, darīja lielus brīnumus un zīmes tautā. 9 Tad cēlās daži no tā sauktās libertīnu sinagogas – kirēnieši un aleksandrieši, kā arī Kilikijas un Āzijas jūdi un sāka strīdēties ar Stefanu. 10 Bet tie nespēja turēties pretī gudrībai un Garam, ar kādu viņš runāja. 11 Tad viņi pierunāja kādus vīrus, lai tie saka: “Mēs esam dzirdējuši, ka viņš par Mozu un Dievu runā zaimojošus vārdus.” 12 Un viņi sakūdīja tautu un vecajos, un rakstu mācītājus. Tie metās viņam virsū un sagrāba viņu, un aizveda uz sinedriju. 13 Viņi atveda viltus lieciniekus, kuri sacīja: “Šis cilvēks nemitas runāt zaimus pret šo svēto vietu un bauslību. 14 Mēs paši dzirdējām viņu sakām, ka Jēzus, Nācarietis, nopostīšot šo vietu un mainīšot ieražas, ko mums mantojumā devis Mozus.” 15 Visi sinedrijā sēdošie uzlūkoja Stefanu un redzēja viņa vaigu itin kā eņģeļa vaigu.
