XXVIII.
1 Izaglōbuši mes izzynōjom, ka tei sola saucās Malta. 2 Turīnes idzeivōtōji uzrōdeja mums ļūti lelu ciļvēciskumu. Leita un soltuma dēļ jī, sakyuruši guni, myusus vysus pījēme. 3 Un kad Pōvuls, daudzi sausu zoru pīlasejis, lyka tūs gunī, čyuska, korstuma dzeita, īsakūde jam rūkā. 4 Vītejī īdzeivōtōji, radzūt pi jō rūkas karinejam tōrpu, storp sevim saceja: Šytys cylvāks, bez šaubom, ir slapkova. Nu jyuras gon jys izaglōbe, bet atrībeiba taipat jam dzeivōt naļaun. 5 Jys, nikō ļauna nacīsdams, tōrpu nūkrateja gunī. 6 Ļaudis dūmōja, ka jys aptyukss vai ari pēški nūkriss nadzeivs. Tad jī, iļgi gaideidami, redzēja, ka jam nikas ļauns nanūteik, un nōce pi cytaidas pōrlīceibas dūmōdami, ka jys ir kaids dīvs.
7 Tamā apgobolā solas vacōkajam, vōrdā Publijam, beja īpašums. Jys myusus pījēme un trejs dīnas uzturēja. 8 Un nūtyka, kad Publija tāvs slymōja ar karstīni un ašņa sārgu, Pōvuls, pīgōjis pi jō klōtu, lyudzēs un, uzlicis uz jō rūkas, padareja jū vasalu. 9 Pēc šytō nūtykuma ari pōrejī solas īdzeivōtōji, kas beja slimi, gōja pi jō un palyka vasali.
10 Jī mums taipat izrōdeja gūdbejeibu un izbraucūt apgōdōja ar napīcīšamū.
11 Pēc trejim mēnešim mes aizbraucem tōļōk ar aleksandrīšu kugi, kurs zīmu pōrbeja uz solas un saucēs Dioskurs. 12 Ībraukuši Syrakuzā, mes palykom tur trejs dīnas. 13 Nu turīnes apkōrt ap krostim mes aizbraucem uz Regiju. Un ka nōkūšajā dīnā cēlēs dīnavydu vēji, vīnas dīnas laikā mes aizbraucem leidz Puteoli. 14 Tur mes atrodom brōļus, kuri myusus lyudze palikt pi jim septeņas dīnas. Un tai mes nūklivom Romā. 15 Turīnes brōli, izdzērduši par mums, izgōja myusus satikt leidz Appija Forumam un Tres Taberne. Jūs radzūt, Pōvuls pateice Dīvam un smēle jaunus spākus. 16 Īsarūnūt Romā, Pōvulam atļōve vīna karaveira uzraudzeibā dzeivōt atseviški.
Pōvuls Romā.
17 Pēc trejom dīnom jys īaicynōja pi sevis īvārojamōkūs jūdus. Kad tī beja sagōjuši, jys tim saceja: Veiri, brōli, lai gon es nikō ļauna pret tautu un pret tāvu parašom naizdareju, tūmār Jeruzalemā mani kai cītumnīku nūdeve romīšu rūkōs. 18 Tī pēc nūpratynōšonas gribēja mani palaist vaļā, jo nikaida ar nōvi sūdama nūzīguma nabeja. 19 Bet jūdi tam beja pretim, un tai es beju spīsts atsasaukt uz keizari, bet na tōdēļ, ka sovu tautu apsyudzātu. 20 Šytō dēļ es jyusus aicynōju, lai jyusus radzātu un ar jums parunōtu. Tadei Izraeļa cereibas dēļ šytōs važas es nasu.
21 Tī jam atbiļdēja: Mes gon nu Judeas par tevi vēstules sajāmuši naasam; ari nivīns nu brōlim navā atgōjis, kurs par tevi kaut kū ļaunu paziņōtu vai runōtu. 22 Bet mes tovus īskotus grybātu pazeit tyvōk, jo mums par šytū sektu ir zynoms tik vīn daudz, ka jai vysur uzastōj pretim. 23 Nūteiktā tad dīnā jī kuplā skaitā īsaroda jō dzeivūklī. Jys nu reita leidz vokoram jim runōja līcynōdams par Dīva vaļsteibu, un nu Moizeša lykuma un pravīšim pōrlīcynōdams par Jezu. 24 Daži jō vōrdim īticēja, bet daži naticēja. 25 Navarādami sovstarpeigi sasaprast, jī aizgōja prūjom, seviški, kad Pōvuls izsaceja vīnu teikumu: Par jums labi myusu tāvim pasaceja Svātais Gors caur pravīti Izaju saceidams:
26 Ej pi šytōs tautas un jai pasoki:
Dzērdēt dzērdēsit, bet nasaprassit,
redzēt redzēsit, bet naīraudzeisit.
27 Šōs tautas sirds ir aizcītynōta,
jūs auss ir pus kūrlas,
jūs acis aizvārtas,
ka ar acim naīraudzeitu,
ar ausim nadzērdātu,
ar sirdi nasaprostu un naatsagrīztu,
ka Es jūs naizpesteitu.
28 Tai tad lai jums ir zynoms, ka Dīva pesteišona tiks nasta pogōnim un jī klauseis. 29 (Pēc šitim vōrdim jūdi, korsti streidādamīs, aizgōja prūjom)
30 Sovā nūīrātajā dzeivūklī jys uzaturēja vasali divi godi un vysus, kas pi jō nōce, pījēme. 31 Bez kaidim traucējumim jys drūšsirdeigi sludynōja Dīva vaļsteibu un mōceibu par Kungu Jezu Kristu.
Pāvils Maltas salā
1 Izglābušies mēs uzzinājām, ka šo salu sauc Malta. 2 Iezemieši izrādīja mums neparastu viesmīlību. Viņi iekūra uguni, jo lija lietus un bija vēsi, un mūs visus uzņēma. 3 Pāvils bija savācis sausu žagaru klēpi, un, liekot to uz uguns, kāda čūska, no karstuma mukdama, aptinās viņam ap roku. 4 Iezemieši, ieraudzījuši čūsku karājamies pie Pāvila rokas, savā starpā runāja: “Patiesi šis cilvēks ir slepkava; lai gan no jūras viņš ir izglābies, taisnības dieve viņam neļauj dzīvot.” 5 Bet viņš nokratīja rāpuli no rokas ugunī, necietis nekādu ļaunumu. 6 Iezemieši gaidīja, ka viņš uztūks vai nokritīs zemē beigts. Ilgāku laiku gaidīdami un redzēdami, ka nekas slikts ar viņu nenotiek, tie savas domas mainīja un sacīja cits citam, ka viņš ir dievs. 7 Šajā vietā bija zemes īpašums Publijam, salas ietekmīgākajam vīram. Viņš uzņēma mūs savā namā un trīs dienas viesmīlīgi izmitināja. 8 Publija tēvs gulēja drudzī, slims ar dizentēriju. Pāvils iegāja pie viņa un, pielūdzis Dievu, uzlika viņam rokas un to dziedināja. 9 Pēc tam arī citi salinieki, kuriem bija kādas slimības, nāca un tika dziedināti. 10 Viņi izrādīja mums lielu godu un, kad mēs bijām gatavi doties ceļā, deva mums līdzi visu nepieciešamo.
Pāvils nonāk Romā
11 Pēc trim mēnešiem mēs kuģojām tālāk ar kādu Aleksandrijas kuģi, kas bija pārziemojis uz šīs salas. Kuģim bija dioskūru zīme. 12 Nonākuši Sirakūzās, mēs uzkavējāmies tur trīs dienas. 13 Tad, pacēluši enkuru, mēs no šejienes aizbraucām līdz Rēgijai, un, kad dienu vēlāk sāka pūst dienvidu vējš, mēs jau nākamajā dienā nonācām Puteolās. 14 Tur mēs sastapām dažus brāļus, kas mūs aicināja septiņas dienas uzkavēties pie viņiem. Un tad mēs nonācām Romā. 15 Brāļi, par mums dzirdēdami, bija atnākuši pretī līdz pat Apija laukumam un Trīs tavernām, lai mūs satiktu. Brāļus ieraudzījis, Pāvils pateicās Dievam un jutās stiprināts. 16 Kad ieradāmies Romā, Pāvilam atļāva dzīvot atsevišķi kareivja uzraudzībā.
Pāvils sludina Romā
17 Pēc trim dienām viņš saaicināja jūdu ievērojamākos vīrus un, kad tie bija sapulcējušies, sacīja: “Brāļi, es kā gūsteknis esmu atvests no Jeruzālemes. Es neko neesmu nodarījis pret tautu vai tēvu paradumiem un esmu nodots romiešu rokās, 18 kuri, šo lietu izmeklējuši, gribēja mani jau atlaist, jo tie neatrada nekādu vainu, ka mani būtu jātiesā ar nāvi. 19 Bet, tā kā jūdi tam pretojās, biju spiests piesaukt cēzaru, taču ne ar nolūku apsūdzēt savu tautu. 20 Tādēļ es jūs esmu aicinājis, lai jūs redzētu un aprunātos, jo es šajās važās esmu kalts Israēla cerības dēļ.” 21 Tie viņam sacīja: “Mēs neesam saņēmuši no Jūdejas nekādas vēstules par tevi, nedz arī kāds brālis ir ziņojis vai runājis par tevi ko ļaunu. 22 Mēs tikai vēlētos dzirdēt tavas domas, jo par šo sektu mums zināms vienīgi tas, ka visur pret to ceļas daudz iebildumu.” 23 Tad, noteikuši dienu, tie sapulcējās viņa apmešanās vietā vēl lielākā skaitā. No agra rīta līdz vakaram viņš tiem liecināja un skaidroja Dieva valstību. Gan no Mozus bauslības, gan no praviešiem viņš centās tos pārliecināt par Jēzu. 24 Daži viņa stāstījumam ticēja, bet citi ne. 25 Nevarēdami savstarpēji saprasties, viņi izklīda pēc tam, kad Pāvils viņiem bija sacījis šādus vārdus: “Svētais Gars ir pareizi sacījis caur pravieti Jesaju uz tēviem:
26 dodies pie šīs tautas un saki:
klausīdamies jūs klausīsieties, bet nesapratīsiet
un skatīdamies jūs skatīsieties, bet nesaskatīsiet,
27 jo raupjas kļuvušas šo ļaužu sirdis
un viņu ausis ar grūtībām sadzird,
un savas acis viņi ir aizdarījuši:
ka tik ar acīm neredzētu
un ar ausīm nedzirdētu,
nedz ar sirdi saprastu, nedz atgrieztos,
lai es varētu viņus dziedināt. –
28 Un nu – lai jums ir zināms – šo pestīšanu Dievs ir sūtījis pagāniem; viņi to arī dzirdēs.” 30 Pilnus divus gadus viņš pavadīja savā īrētajā mājoklī un uzņēma visus, kas pie viņa nāca, 31 sludinādams Dieva valstību un drosmīgi un netraucēti mācīdams par Kungu Jēzu Kristu.
