XXVII.
Pōvuls ceļā uz Romu
1 Kad beja nūlamts braukt uz Italiju, Pōvulu un cytus īslūdzeitūs nūdeve kaidam Augusta nūdaļas simtnīkam, vōrdā Julijam. 2 Mes īkopem vīnā adramitīšu kugī, kuram vajadzēja apbraukt Azijas krostus un laidemēs ceļā. Ar mums reizē beja nu 3 Makedoinjas Tessalonikim Aristarchs. Nōkūšā dīnā mes ībraucem Sidonā. Julijs Pōvulu īvārōja un atļōve jam apcīmōt sovus draugus un vajadzeigū sev īgōdōt. 4 Izbraucūt nu šenīnes, mes pabraucem Cypram garum, jo beja pretejais vējs. 5 Tai mes pi Cilicijas un Pamfilijas pōrbraucem jyuru un ībraucem Myrā, kura ir Lycijā. 6 Tur simtnīks atroda vīnu Aleksandrijas kugi, kurs brauce uz Italiju un pōrvītōja myusus tamā. 7 Ceļōjums uz prīšku gōja lānam, un tikai pēc vairōkom dīnom ar gryuteibom mes nūklivom Knidas apgobolā. Tai kai vējs naļōve mums tur pīstōt, mes aizbraucem Salmones tyvumā uz Kretu. 8 Un ar gryuteibom pabraukuši garum, ībraucem vīnā vītā, kuru sauc Kaloi Limenes, Laseas mīsta tyvumā. 9 Kad daudz laika jau beja nūtecējis, un gavēņs jau beja pagōjis, un kugōšona beja apdraudata, Pōvuls jūs pōrsorgōja saceidams: 10 Veiri, es radzu, ka kugōšona byus saisteita ar draudim un lelim zaudējumim na tikai dēļ precem un kug’a, bet ari dēļ myusu dzeiveibas. 11 Bet simtnīks styurmaņam un kug’a īpašnīkam vairōk ticēja, na kai Pōvula vōrdim. 12 Īvārojūt tū, ka pīstōtne zīmōšonai nabeja izdeveiga, vairōkums nūsprīde braukt tōļōk un, jo byus īspējams, sasnēgt Feniksu un tur palikt par zīmu Kretes pīstōtnē, kura nu dīnvydim un zīmeļvokorim ir aizsorgōta.
13 Vīglam dīnavydu vējam pyušūt, dūmōja, ka nūdūmōtū sasnēgt varēs, un, pacāluši ankari un turūtīs te pat pi Kretas krostim, brauce uz prīšku. 14 Bet pēc nagara laiceņa kug’am vērsum drōzēs auka, sauktō Zīmeļ‐reitumu auka. 15 Tai kai kugis tyka rauts, un aukai pretim nūsaturēt nabeja īspējams, laidemēs pa vējam. 16 Mozajai saleņai, sauktajai Kauda, mes pabraucem garum un ar lelom mūkom saturējom glōbšonas laivu. 17 Pēc tam, kad jū īcēle, nūstōdeja atspaidus un apsēja kugi. Beidamīs, ka natikt Syrtā, satyna zēgeles un ļōve dzeit tōļōk. 18 Vātrai trokojūt, nōkūšā dīnā izsvīde ōrā daļu nu krōvas, 19 un trešā dīnā ar sovom rūkom svīde ōrā kuģ’a pīdarumus. 20 Vairōkas dīnas naredzēja ni saules, ni zvaigžņu. Bet auka bez pōrstōšonas trokōja tōļōk. Mums zuda pādejō izaglōbšonas cereiba. 21 Un jau garōku laiku ļaudis nikō nabeja āduši.
Tad Pōvuls, jūs vydā nūstōjis, saceja: Veiri, vajadzēja paklauseit manis un nu Kretas nūst nabraukt, tad šytūs brīsmu un zaudējumu nabyutu cītuši. 22 Un tagad es jums īteicu dūšas nazaudēt, jo, izjamūt kugi, napazuss nivīns cylvāks. 23 Šūnakt pat maņ pasarōdeja Dīva, kuram pīdaru un kolpoju, eņgeļs 24 un saceja: Nasabeist, Pōvul, tev keizara prīškā byus jōīt; bet raug, Dīvs tev dōvynōja vysus tūs, kuri ar tevi reizē brauc. 25 Tōpēc, veiri, gorā nakreitit. Es Dīvam tycu, ka nūtikstai, kai maņ ir saceits. 26 Mums jōpīstōj pi kaut kaidas solas.
27 Kad myusu vatraiņajā ceļōjumā par Adriju īstōja jau četrupadsmytō nakts, kug’a ļaudis sajuta ap pušnaktim tyvojūšūs kaut kaidu zemi. 28 Īmatūt pasvoru atroda, ka dziļums ir dividesmit ūlekšu. Par nalelu gobolu mēreidami atroda pīcpadsmit ūlekšu dziļuma. 29 Beidamīs, ka natikt uz kliņts, nu kug’a īpakalejō gola jī īmete četrus ankurus un ilgōjōs pēc dīnas atnōkšonas 30 Kug’a ļaudis tad mēginōja nu kug’a izbēgt. Jī pošlaik laide jyurā glōbšonas laivu, itkai grybādami ari nu prīkšgola īmest ankurus.
31 Tad Pōvuls simtnīkam un karaveirim teice: Jo tī kugī napaliks, jums izaglōbt nav īspējams. 32 Tad karaveiri pōrcērta laivas vērvi un palaide jū nūkrist. 33 Dīnai austūt Pōvuls lyudze vysus pasastyprynōt saceidams: Šudiņ tadei jau ir četrupadsmit dīnu, kai jyus gaidot, atsaturūt nu ēdīņa, nikō naāsdami. 34 Tōpēc es jyusus aicynoju jyusu veseleibas dēļ pasastyprynōt. 35 Nivīnam tadei nu jums pat mots nu golvas napazuss. Pēc šytūs vōrdu, pajēmis maizi, jys, visim radzūt, pateice Dīvam un salauzejis sōce ēst. 36 Tad visi palyka drūsi un taipat sōce styprynōtīs. 37 Uz kug’a myusu vysu beja divi simti septeņdesmit sešas personas. 38 Paāduši, lai kugi padareitu vīglōku, sasvīde jyurā labeibu.
39 Dīnai īstōjūt, jī tōs zemes vēļ napazyna, bet, īraudzejuši zamim krostim pīstōtni, nūlēme, jo byus īspējams, vērzeit tur kugi. 40 Pacāluši tad ankurus, palaide jyurā, un, atraisejuši styures saitas un prīškas zēgeli uzstōdejuši vējam, laidēs braukt uz molu. 41 Uzskrīnūt uz sēkļa, kug’a prīkšgols īsagrīze tai, ka pat nakustēja, bet pakalejais gols nu viļņu drūzmes sōce ērt. 42 Tad karaveiri apcītynōtūs gribēja nūnōvēt, ka kaids aizpeļdējis nanūbāgtu. 43 Bet simtnīks, grybādams izglōbt Pōvulu, tūs nūdūmu izjauce un tim, kas mōcēja maut, lyka mestīs jyurā un kai pyrmajim tikt uz sauszemes. 44 Pōrejūs iznese pa daļai uz dēlim, pa daļai uz kug’a atlykumim. Tai un nūtyka, ka visi ļaudis sauszemi sasnēdze.
Pāvils ceļā uz Romu
1 Kad bija nolemts, ka mums jādodas uz Itāliju, Pāvilu un dažus citus cietumniekus nodeva kādam Augusta kohortas centurionam, vārdā Jūlijs. 2 Uzkāpuši uz Adramītēnas kuģa, kas devās uz dažām vietām Āzijas piekrastē, mēs aizkuģojām; ar mums bija Aristarhs, maķedonietis no Tesalonīkes. 3 Nākamajā dienā mēs sasniedzām Sidonu. Jūlijs laipni atļāva Pāvilam aiziet pie draugiem, lai tie viņu varētu aprūpēt. 4 No turienes mēs devāmies tālāk, pretvēja dēļ kuģojot gar Kipru aizvējā. 5 No Kilikijas un Pamfīlijas krastiem pārcēlušies pāri atklātai jūrai, mēs nonācām Mirā, kas atrodas Likijā. 6 Tur centurions atrada kādu Aleksandrijas kuģi, kas bija ceļā uz Itāliju, un lika mums pāriet uz to. 7 Daudzas dienas lēni virzījāmies uz priekšu un ar lielām grūtībām nonācām Knidā. Pretvēja kavēti, mēs kuģojām Krētas aizvējā un nonācām iepretim Salmonei. 8 Braukdami gar krastu, mēs ar grūtībām nonācām kādā vietā, ko sauc par Labo ostu, kuras tuvumā bija Lasejas pilsēta. 9 Tā kā bija pagājis ilgs laiks un kuģošana bija kļuvusi bīstama – arī gavēņa laiks jau bija garām –, Pāvils brīdināja: 10 “Vīri, es redzu, ka, turpinot ceļu, posts un briesmas draud ne tikai kuģim un kravai, bet arī mūsu dzīvībām.” 11 Bet centurions vairāk uzticējās kuģa stūrmaņa un īpašnieka vārdiem, nevis Pāvila brīdinājumam. 12 Tā kā osta nebija ziemošanai piemērota, vairākums nolēma no šejienes doties tālāk, lai, ja iespējams, paspētu nokļūt un varētu pārziemot Foinīkā, Krētas ostā, kas pavērsta pret dienvidrietumu vēju libu un ziemeļrietumu vēju horu.
Vētra uz jūras
13 Kamēr pūta dienvidu vējš, šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkuru, viņi pabrauca tuvu garām Krētai. 14 Bet aiz tās no salas puses tūlīt atbrāzās viesuļvētra – ziemeļaustrumu vējš, ko sauc par eirakilonu. 15 Kuģi sagrāba viesulis, un, nespēdami turēties tam pretī, mēs padevāmies un tikām nesti. 16 Mūs aizrāva garām mazai salai Kaudai, un mēs tik tikko spējām noturēt glābšanas laivu. 17 Vīri to uzvilka uz klāja un ar tauvām apjoza kuģi, tad, baidīdamies, ka kuģis varētu iekļūt sirtē , tie nolaida peldošo enkuru un ļāvās, lai to nes. 18 Nākamajā dienā, kad vētra mūs pamatīgi mētāja, vīri sāka sviest ārā kravu, 19 un trešajā dienā paši ar savām rokām viņi izmeta kuģa piederumus. 20 Saule un zvaigznes nebija redzamas vairākas dienas, vētra nežēlīgi plosījās, un galu galā mums zuda jebkādas cerības izglābties. 21 Kad ļaudis jau ilgu laiku bija pavadījuši bez ēšanas, Pāvils viņiem sacīja: “Jums, vīri, vajadzēja mani klausīt un no Krētas tālāk nekuģot, lai tagad nepiedzīvotu tādu postu un sodību. 22 Un tagad es jūs mudinu nezaudēt dūšu, jo neviens no jums neies bojā, vienīgi kuģis. 23 Šonakt Dievs, kam es kalpoju, atsūtīja pie manis savu eņģeli, un tas man sacīja: 24 nebīsties, Pāvil, tev būs jāstājas cēzara priekšā, un, redzi, Dievs savā labvēlībā tev ir devis visus, kas ir kopā ar tevi uz kuģa. 25 Tādēļ, vīri, esiet drosmīgi, jo es ticu Dievam, ka tā arī būs, kā viņš man to sacīja. 26 Mēs tiksim izmesti pie kādas salas.” 27 Kad jau četrpadsmito dienu mūsu kuģi nesa pa Adrijas jūru, ap pusnakti jūrniekiem šķita, ka tuvumā ir sauszeme. 28 Iegremdējuši loti, viņi izmērīja dziļumu – tas bija divdesmit asis; nedaudz tālāk iegremdējuši, viņi atkal izmērīja – dziļums bija piecpadsmit asis. 29 Baidīdamies uztriekties klinšu radzēm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienas iestāšanos. 30 Daži jūrnieki, izlikdamies, ka grib izmest enkuru no kuģa priekšgala, nolaida jūrā laivu un gribēja bēgt no kuģa. 31 Pāvils sacīja centurionam un kareivjiem: “Ja šie nepaliks kuģī, jūs nevarat tikt izglābti.” 32 Tad kareivji pārcirta virves, kas turēja laivu, un ļāva tai nokrist. 33 Dienai austot, Pāvils visus mudināja kaut ko ieēst, teikdams: “Jūs jau četrpadsmito dienu, nez ko gaidīdami, vadāt laiku neēduši un neko neesat baudījuši. 34 Tādēļ es aicinu jūs ieēst; tas jādara jūsu pašu glābšanas labā, jo jums nevienam ne mats no galvas nenokritīs.” 35 To sacījis, viņš ņēma maizi un, visu priekšā pateicies Dievam, pārlauza un sāka ēst. 36 Visi pārējie sadūšojušies arī sāka ēst. 37 Uz kuģa mēs bijām pavisam divsimt septiņdesmit seši. 38 Paēduši viņi izmeta labību jūrā, lai atvieglotu kuģi.
Kuģis uztriecas klintīm
39 Kad iestājās diena, viņi pamanīja kādu līci ar smilšainu krastu un nolēma, ja izdotos, tur uzdzīt kuģi; šo zemi gan viņi nepazina. 40 Pārcirtuši tauvas, viņi pameta enkurus jūrā un, vienlaikus atraisīdami stūres airu siksnas un pagriežot priekšburu pa vējam, virzījās uz krastu. 41 Taču kuģis uzskrēja uz klints, kurai abās pusēs bija dziļa jūra, un tur uzsēdās; kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu spēcīgie viļņi sadragāja. 42 Tad kareivji nolēma visus apcietinātos nogalināt, lai tikai kāds peldus neaizbēgtu. 43 Bet centurions, gribēdams glābt Pāvilu, viņu nodomu izjauca. Viņš lika tiem, kas varēja papeldēt, pirmajiem mesties jūrā un izkļūt krastā, 44 bet pārējiem – peldus uz dēļiem vai uz kuģa atlūzām. Tā visi izglābās krastā.
