XXVI.
1 Tad Agrippa Pōvulam saceja: Tev ir atļauts runōt par sevi.
2 Un Pōvuls, izstīpis rūku, sōce sevi aizstōvēt: Kēneņ Agrippa, es jyutūs aimeigs, ka šudiņ tovā prīškā maņ ir ļauts sevi aizstōvēt vysā tamā, kamā mani jūdi ir apvaiņōjuši. 3 Tu tadei labi pazeisti vysus īrodumus un streidus, kas storp jūdim nūteik. Tōpēc es tevis lyudzu, ka manis pacīteigi izklauseitu.
4 Muna dzeive, kuru, sōcūt nu bērneibas, storp sovim tautīšim Jeruzalemā pavadeju, ir visim jūdim zynoma. 5 Jī tadei mani pazeist nu senejim laikim un var, jo tik grybātu, aplīcynōt, ka es, kai farizejs, dzeivōju saskaņā ar vysstyngrōkōs myusu religijas pīkritēju grupas lykumim. 6 Un tagad cereibas dēļ uz apsūlejumu, kuru Dīvs myusu tāvim ir devis, es stōvu tīsas prīškā. 7 Tū sajimt cer myusu divpadsmit ciļtis, kolpojūt Dīvam dīn un nakt. Kēneņ, šytōs cereibas dēļ jūdi mani apsyudzēja. 8 Kōpēc jyus īskaitot par naīspējamu, ka Dīvs nūmyrušūs pīceļ?
9 Agrōk, patīseibā, man lykōs, ka maņ vajaga Jezus Nazareīša vōrdam daudz īnaida padareit. 10 Tū es ari Jeruzalemā dareju. Vērsgoreidznīku pylnvarōts, es daudzejūs svātūs īslūdzeju cītumā, un kad jūs uz nōvi tīsōja, es tam pīkrytu. 11 Vysōs synagogōs es nareizi ceņšūs ar strōpem jūs pīspīst pi zaimōšonas, un sovā ōrprōtā es jūs vojōju pat svešajōs piļsātōs.
12 Tai es ar vērsgoreidznīku atļōvi un pylnvaru steidžūs uz Damasku. 13 Pošōs pusdīnōs, kēneņ, mani un tūs, kas ar mani leidza beja ceļā, nu dabasim aplēja gaisma spūdrōka par sauli. 14 Un kad visi pakrytom uz zemes, es izdzērdu bolsu, kas ebreju volūdā uz mani sauce: Saul, Saul, kōpēc tu mani vojoj? Tev tadei pret īsmu spardeitīs byus gryuši.
15 Tad es vaicōju: Kungs, kas Tu esi?
Un Kungs atbiļdēja: Es asmu Jezus, kuru tu vojoj. 16 Celīs un nūsastoj uz kōjom. Es tadei tev pasarōdeju tōpēc, lai tevi izlaseit par kolpu un līcinīku tō, kū tu redzēji, un tō, kū Es tev pasludynōšu. 17 Es tevi atbreivōšu nu tovas tautas un nu pogōnim, uz kurim tagad syutu. 18 Tev jōatdora jim acis, ka nu tymseibas jī atsagrīztu pi gaismas, nu satana varas — pi Dīva, un lai sasnāgtu grāku atlaisšonu un caur ticeibu ikš Manis — montōjumu ar svātajim. 19 Kēneņ Agrippa, pēc šytō es nadreikstēju dabasu parōdeibai byut napaklauseigs 20 un tōpēc sludynōju nu sōkuma tim, kas ir Damaskā, Jeruzalemā un vysā jūdu apgobolā, vēļōk pogōnim, ka jī vaidātu par grākim un, piļdeidami pīnōceigus grāku vaidēšonas dorbus, atsagrīztu pi Dīva. 21 Šytō dēļ jūdi sakēre mani svētneicā un gribēja nūnōvēt, 22 bet, pateicūt Dīva paleigam, dzeivoju vēļ leidz šai dīnai un līcynoju pret mozajim un lelajim. Es cyta nikō nasludynōju, kai tik tū, kū pravīši un Moizešs īprīkšpasludynōja, 23 ka Kristum vajadzēs cīst un ka Jys, kai pyrmais nu myrūnim augšampīsacālušais, sludynōs tautai un pogōnim gaismu.
24 Kad jys šytū izteice, Festus lelā bolsā atsasauce: Pōvul, tu esi jucis prōtā; lelōs zynōšonas tevi pīvad pi prōtā jukšonas.
25 Bet Pōvuls atbiļdēja: Dīžciļteigais Festus, es prōtā najyukstu, bet gon izsoku apdūmōtus un patīsus vōrdus. 26 Kēneņam tadei šytōs lītas ir zynomas, tōpēc es vysā breivi runōju. Es nadūmoju, ka jam kaut kas nu šytō byutu nazynoms, jo tadei nivīna nu tom lītom nūmalē nanūtyka. 27 Kēneņ Agrippa, vai tu tici pravīšim? — Es zynu, ka tici.
28 Agrippa Pōvulam saceja: Tu tik ōtri dūmoj mani par kristticeigu padareit!
29 Tad Pōvuls saceja: Es tūmār lyugšu Dīva, ka vai ōtri, vai vēli na tikai tu, bet ari visi citi, kas šudiņ manis klausōs, palyktu par taidim, par kaidu asmu es, izjamūt šytōs saitas. 30 Tad kēneņš, pōrvaļdnīks, Bernike un citi, kas sēdē jēme daleibu, pīsacēle un aizgōjuši sovstarpeigi apsprīde saceidami: 31 Šytys cylvāks navā izdarejis nikō taida, kas peļneitu cītumu vai nōvi. 32 Un Agrippa saceja Festam: Jo šytys cylvāks nabyutu atsasaucis uz keizari, jū varātu palaist vaļā.
Pāvils aizstāvas Agripas priekšā
1 Agripa sacīja Pāvilam: “Tev ir ļauts par sevi runāt.” Tad Pāvils pacēla roku un sevis aizstāvībai sacīja: 2 “Es uzskatu sevi par laimīgu, ķēniņ Agripa, ka tieši tavā priekšā man ir jāaizstāvas pret visu to, par ko jūdi mani apsūdz, 3 jo tev vislabāk ir pazīstamas jūdu ieražas un svarīgākie jautājumi, tādēļ es tevi lūdzu uzmanīgi mani uzklausīt. 4 Tiešām, manu dzīvi visi jūdi zina jau no manas jaunības, kā tā sākumā ritēja manā tautā Jeruzālemē, 5 labi pazīdami mani no paša sākuma, kad es dzīvoju kā visstingrākā novirziena dievbijīgs farizejs, – ja vien viņi gribētu par mani liecināt. 6 Tagad, šeit stāvot, es tieku tiesāts par cerību, ko Dievs caur apsolījumu devis mūsu tēviem, – 7 par cerību, ko mūsu divpadsmit ciltis cer sasniegt, nepārtraukti kalpojot Dievam dienu un nakti. Par šo cerību, ķēniņ, jūdi mani apsūdz. 8 Kas tad, pēc jūsu atzinuma, tur ir neticams, ja Dievs uzmodina mirušos? 9 Man gan pašam šķita, ka man jādarbojas Jēzus, Nācarieša, vārdam pretī, cik vien iespējams. 10 To Jeruzālemē es arī darīju un, saņēmis no virspriesteriem pilnvaru, daudzus svētos esmu slēdzis cietumā, un, kad tie bija jānogalina, arī es par to balsoju. 11 Pa visām sinagogām es bieži viņus sodīju, daudz un dažādi spiedu viņus zaimot un, pār mēru trakodams, vajāju viņus pat svešās pilsētās.
Pāvils stāsta par notikumu uz Damaskas ceļa
(Apd 9:1–19Apd 22:6–16)12 Ar tādu nolūku es devos uz Damasku ar virspriesteru pilnvaru un pavēli, 13 un, dienas vidū pa ceļu ejot, ak, ķēniņ, es ieraudzīju gaismu no debesīm, spožāku par sauli, kas apspīdēja mani un manus ceļabiedrus. 14 Mēs nokritām visi pie zemes, un es dzirdēju balsi uzrunājam mani ebreju valodā: Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā? Grūti tev ir pret dzelksni spārdīt. 15 Bet es jautāju: Kungs, kas tu esi? Kungs sacīja: es esmu Jēzus, ko tu vajā. 16 Celies augšā un nostājies uz savām kājām; es parādījos tev tādēļ, ka esmu izraudzījis tevi par kalpu un liecinieku tam, ko tu redzēji un ko es tev rādīšu. 17 Es tevi izrāvu laukā no šīs tautas un no pagāniem, pie kuriem es tevi sūtīšu, 18 lai tu atvērtu viņu acis un viņi atgrieztos no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, lai saņemtu grēku piedošanu un ticībā uz mani iemantotu vietu starp svētajiem.
Pāvila liecība jūdiem un pagāniem
19 Tādēļ, ķēniņ Agripa, es nevarēju būt nepaklausīgs redzējumam no debesīm. 20 Vispirms damaskiešiem, pēc tam jeruzālemiešiem un visā jūdu zemē, un arī pagāniem es sludināju grēku nožēlu, lai tie atgriežas pie Dieva un dara grēku nožēlas cienīgus darbus. 21 Tādēļ jūdi sagūstīja mani templī un gribēja noslepkavot. 22 Bet palīdzība no Dieva man ir nākusi līdz pat šai dienai, un es stāvu šeit, liecinādams kā maziem, tā lieliem, ka nerunāju neko, ko nebūtu pravietojuši Mozus un pravieši – 23 ka Kristum bija jācieš, ka viņš ir pirmais, kam bija augšāmcelties no mirušajiem, pasludinot gaismu šai tautai un pagāniem.”
Pāvils aicina Agripu ticēt evaņģēlijam
24 Pāvilam tā runājot, Fēsts skaļā balsī sacīja: “Tu esi traks, Pāvil, tavas pārlieku lielās zināšanas padara tevi traku.” 25 Bet Pāvils atbildēja: “Es neesmu traks, augsti cienījamais Fēst, bet paužu patiesības un saprāta vārdus. 26 Arī ķēniņš, kuram es atklāti to stāstīju, to zina. Es neticu, ka viņam ir palicis kaut kas apslēpts, jo tas taču nav darīts kādā nomaļā kaktā. 27 Vai tu tici praviešiem, ķēniņ Agripa? Es zinu, ka tu tici.” 28 Bet Agripa sacīja Pāvilam: “Nu jau tu mani mēģini padarīt par kristieti.” 29 Tad Pāvils atbildēja: “Es lūdzu Dievu, lai agrāk vai vēlāk ne vien tu, bet arī visi pārējie, kas šodien manī klausās, kļūtu tādi paši, kāds esmu es, tikai bez šīm važām.” 30 Tad ķēniņš, vietvaldis un Berenīke, un tie, kas sēdēja kopā ar viņiem, piecēlās 31 un, iedami prom, cits citam sacīja: “Šis cilvēks nav darījis nekā tāda, ka būtu pelnījis nāvi vai važas.” 32 Bet Agripa sacīja Fēstam: “Šo cilvēku varētu atlaist, ja vien viņš nebūtu piesaucis cēzaru.”
