XX.
Pōvuls dūdās uz Troadu.
1 Namīram nūstōjūt, Pōvuls sasauce pi sevis mōcekļus un deve jim pōrsorgōjumus. Tad jys atsasveicynōjis aizceļōja uz Makedoniju. 2 Ceļojūt pa tim apvidim, jys daudz vōrdim pamūdynōja mōcekļus un aizceļōja uz Grekiju, 3 un tur palyka trejs mēneši. Kad jys gribēja pōrsaceļt uz Syriju, jūdi pēc jō tīkōja, tōpēc jys nūlēme grīztīs atpakaļ uz Makedoniju. 4 Jam leidza gōja bereīša Pyrrusa dāls Sopaters, Aristarchs, tessalonikīts Sekundus, derbīts Gajus, Timotejs, tad Tychikus un Trofims nu Azijas. 5 Šitī izbrauce īprīkš un myusus sagaideja Troadē. 6 Mes, pēc naraudzātōs maizes svātkim, izbraucem nu Filippim un pēc pīcom dīnōm nūklivom Troadē. Tur mes palykom septeņas dīnas. 7 Kad pyrmajā pēc sabata dīnā mes bejom sasapuļcejuši uz maizes lauzšonu, Pōvuls mums turēja runu. Dīnu vēļōk grybādams izbraukt, jys sovu mōceibu turpynōja leidz pušnaktim. 8 Augšejā stōvā, kur mes bejom sasapuļcejuši, beja daudz lampu. 9 Kaids jaunēklis, Eutychus vōrdā, sēdēja uz palūdzes. Tai kai Pōvula mōceiba īilga garumā, jys nūgryma dziļā mīgā un, mīga pōrjimts, nu trešō stōva nūkryta zemē; un jū pacēle jau nūmyrušu. 10 Pōvuls, nūkōpis zemē, pīsalīce uz jō un, jū apskōvis, saceja: Nasabeistit, dzeiveiba jamā vēļ ir. 11 Tad, uzkōpis otkon augšā, jys lauze maizi un ēde, un runōja vēļ leidz pat gaismas ausšonai; pēc tam jys aizceļōja. 12 Tū jaunēkli jī atvede dzeivu un ļūti prīcōjōs.
Pōvuls Miletā.
13 Tad mes īprīkš aizasteidzem uz kug’a un aizbraucem uz Assu, lai nu turīnes uzjimtu Pōvulu; jo jys, grybādams uz turīni ceļōt pa sauszemi, tai pavēlēja. 14 Kad jys atgōja uz Assu, mes jū pajēmem pi sevis un aizbraucem uz Mytilenu. 15 Izbraukuši nu turīnes, nōkūšā dīnā mes pabraucem garum Chios. Dīnu vēļōk mes sasnēdzem Samos un pēc dīnas ībraucem Miletā. 16 Lai naaizakavātu Azijā, Pōvuls nūlēme Efezam braukt garum. Jys tadei steidzēs, lai, jo tys byutu īspējams, Vosoras svātku dīnā byutu Jeruzalemā.
17 Nu Mileta jys nūsyuteja uz Efezu pasaukt pi sevis bazneicas prīkšnīkus. 18 Un, kad jī pi jō sasalaseja, jys tim saceja: Jyus zynot, kai es nu pyrmōs munas Azijā īsarasšonas dīnas nūdzeivōju storp jums vysu laiku. 19 Kai Kungam es kolpōju vyslelōkā pazamynōšonā, osorōs un pōrbaudejumūs, kuri, pateicūt jūdu spūstim, mani satyka; 20 kai vysu bez izjāmuma, kas tik byutu jums nūdereigs, sludynōju un jyusus mōceju gon atklōti, gon ari mōjōs. 21 Kai jūdim, tai ari ellenim pīrōdeju vajadzeibu Dīva prīškā nūžālōt par grākim un ticēt ikš myusu Kunga Jezus.
22 Bet raug, tagad es, Gora dzeits, dūdūs uz Jeruzalemu. Kas mani tur sagaida, tō nazynu, 23 izjamūt gon tū, kū Svātais Gors maņ kotrā vītā pasludynoj saceidams, ka mani sagaida saites un apspīsšona. 24 Bet es (nasaskotu ni uz kō) pat sovas dzeives par līku navērteju, ka tik sovu ceļa pūsmu pabeigtu un izpiļdeitu tū uzdavumu, kuru nu Kunga Jezus asmu sajēmis: sludynōt Dīva žēlesteibas Evangeliju. 25 Un tagad, raug, es zynu, ka nivīns nu jums, storp kurim gōju (Dīva) vaļsteibu sludynōdams, muna vaiga vairs naredzēs. 26 Tōpēc es šudiņ jums apgolvoju, ka ni ar kō asni satraipeits naasmu. 27 Es tadei nasašaubeju sludynōt jums Dīva vaļu vysā piļneibā.
28 Uzmonit sevi un vysu gonomū pulku, kurā Svātais Gors jyusus īstateja par veiskupim, ganeit Dīva Bazneicu, kuru Jys par sovu asni īmontōja. 29 Es zynu, ka pēc munas prūjom aizīšonas jyusūs īsalauzs plēseigi viļki, kas gonomō pulka nataupeis. 30 Un nu jyusu pošu vyda ceļsīs taidi veiri, kas preteigi runōs, lai mōcekļus pīvylktu pi sevis. 31 Tōpēc esit nūmūdā un pīminit, ka es trejs godi caurom dīnom un naktim napōrstōju ikvīnu nu jums ar osorom pōrsorgōt.
32 Un tagad es jyusus uztycu Dīvam un Jō želesteibas vōrdam. Jys ir spējeigs jyusus uzceļt un jums pīškērt montōjumu reizē ar visim svātajim. 33 Ni nu vīna es napraseju ni zalta, ni sudobra, ni ari apgērba. 34 Jyus tadei zynot poši, ka munom un munu leidzgōjēju vajadzeibom kolpōja šytōs munas rūkas. 35 Vysā kamā es jums parōdeju, kai vajaga strōdōt un kai par nabogim ryupētīs, pīmynūt Kunga Jezus vōrdus, kū Jys saceja: Svēteigōk ir dūt, na kai jimt.
36 Pēc šytūs vōrdu jys kūpā ar visim nūsamete ceļūs lyugtīs. 37 Tad visi sōce gauži raudōt, un, skaunūtīs Pōvulam ap koklu, jū bučōja. 38 Vysvairōk jūs sōpynōja tī vōrdi, kurus izteice, ka vairs jō vaiga naredzēt. Tad jī jū izvadeja leidz kuģam.
Pāvila ceļojums uz Maķedoniju un Grieķiju
1 Kad trokšņošana bija norimusi, Pāvils saaicināja mācekļus un, tos iedrošinājis, atvadījās un aizgāja, lai dotos uz Maķedoniju. 2 Pārstaigājis šos apvidus un, daudz runādams un uzmundrinādams tos, viņš nonāca Grieķijā, 3 kur pavadīja trīs mēnešus; kad viņš jau gatavojās doties tālāk uz Sīriju, jūdi pret viņu sazvērējās, un viņš nolēma griezties atpakaļ caur Maķedoniju. 4 Ceļā viņu pavadīja berojietis Sopatrs, Pirra dēls, no tesalonīkiešiem – Aristarhs un Sekunds, derbietis Gājs un Timotejs, no Āzijas provinces – Tihiks un Trofims. 5 Aizsteigušies mums priekšā, viņi gaidīja mūs Troādā. 6 Pēc Neraudzētās maizes dienām mēs devāmies prom no Filipiem un piecās dienās nonācām pie viņiem Troādā, kur uzkavējāmies septiņas dienas.
Pāvila atvadu runa Troādā
7 Nedēļas pirmajā dienā, kad bijām sapulcējušies maizi lauzt, Pāvils runāja ar ļaudīm; gatavodamies jau rītausmā doties ceļā, viņš runāja līdz pat pusnaktij. 8 Augštelpā, kur mēs bijām sapulcējušies, bija daudz lāpu. 9 Kāds jauneklis, vārdā Eutihs, kurš sēdēja uz palodzes, Pāvila runai ieilgstot, iegrima dziļā miegā; miega pārņemts, viņš nokrita no trešā stāva zemē, un viņu pacēla mirušu. 10 Nokāpis lejā, Pāvils metās viņam klāt un, to apkampis, sacīja: “Neuztraucieties, viņa dvēsele ir viņā.” 11 Uzkāpis atkal augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl ilgi līdz rīta gaismai viņš runāja un tad devās prom. 12 Bet ļaudis zēnu pārveda mājās dzīvu un bija ļoti iepriecināti.
Ceļojums no Troādas uz Milētu
13 Mēs ar kuģi devāmies ceļā pirmie un nonācām Āsā, kur bijām nodomājuši uzņemt Pāvilu, jo tā viņš bija pavēlējis, pats gribēdams iet kājām. 14 Āsā satikušies, mēs viņu uzņēmām un devāmies uz Mitilēni. 15 No turienes aizbraukuši, nākamajā dienā nonācām iepretim Hijai, tad nobraucām gar Samu un nākamajā dienā nonācām Milētā. 16 Pāvils bija nolēmis braukt ar kuģi Efesai garām, lai viņam neiznāktu aizkavēšanās Āzijā, jo viņš steidzās, lai paspētu, ja vien būtu iespējams, Vasarsvētku dienā nokļūt Jeruzālemē.
Pāvils uzrunā Efesas presbiterus
17 Būdams Milētā, viņš ataicināja draudzes presbiterus no Efesas. 18 Kad tie atnāca, viņš tiem sacīja: “Jūs zināt, ka jau no pirmās dienas, kopš ierados Āzijā, visu laiku esmu bijis kopā ar jums, 19 kalpodams Kungam visā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, kas cēlušies jūdu sazvērestību dēļ. 20 Neko noderīgu neesmu jums noklusējis, kas jums netiktu darīts zināms vai izskaidrots visiem kopā un atsevišķi pa mājām. 21 Gan jūdiem, gan grieķiem esmu liecinājis atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu. 22 Un, redzi, tagad, garā saistīts, es dodos uz Jeruzālemi un nezinu, kas mani tur gaida; 23 vienīgi Svētais Gars man ik pilsētā pasludina, ka mani gaida važas un ciešanas. 24 Bet savu dzīvību es nekādi neuzskatu par vērtīgu. Kaut tik es varētu pabeigt savu gājumu un kalpošanu, ko esmu saņēmis no Kunga Jēzus, – apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. 25 Un, redzi, tagad es zinu, ka jūs visi, pie kuriem esmu nācis, sludinādams Valstību, vairs nekad manu vaigu neredzēsiet. 26 Tādēļ es jums šodien liecinu, ka esmu tīrs no visu asinīm, 27 jo neesmu vairījies pavēstīt jums Dieva nodomu. 28 Sargiet sevi un visu ganāmpulku, kurā Svētais Gars jūs licis par bīskapiem, lai jūs ganītu Dieva draudzi, ko viņš ir iemantojis ar savām asinīm. 29 Es zinu, ka pēc manas aiziešanas jūsu vidū nāks plēsīgi vilki, kas ganāmpulku nesaudzēs, 30 un arī no jūsu vidus celsies vīri, kas runās aplam, cenzdamies aizraut sev līdzi mācekļus. 31 Tādēļ esiet nomodā, atcerēdamies, ka es trīs gadus dienu un nakti neesmu mitējies ar asarām ikvienu no jums pamācīt. 32 Un tagad es jūs uzticu Dievam un viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs uzcelt kā namu un dot mantojumu līdz ar visiem svētītajiem. 33 Zeltu, sudrabu vai apģērbu ne no viena neesmu iekārojis. 34 Jūs zināt, ka šīs manas rokas ir kalpojušas manām un to vajadzībām, kas bijuši kopā ar mani. 35 Visās lietās es esmu rādījis jums priekšzīmi, ka, šādi nopūloties, vajag palīdzēt vājajiem, atceroties Kunga Jēzus vārdus, ko viņš sacījis: svētīgāk ir dot nekā ņemt.” 36 To sacījis, viņš nokrita ceļos un kopā ar visiem lūdza Dievu. 37 Visi sāka skaļi raudāt, krita Pāvilam ap kaklu un viņu skūpstīja. 38 Visvairāk tos sāpināja viņa teiktie vārdi, ka tie vairs nekad neredzēs viņa vaigu. Tad tie pavadīja viņu uz kuģi.
