XVI.
1 Tad jys aizgōja ari uz Derbe un Lystru. Un raug, tur beja vīns mōceklis, vōrdā Timotejs. Jys beja īticējušōs jūdītes un tāva pogōna dāls. 2 Tai kai Lystras un Ikonijas brōli par jū labi līcynōja, 3 Pōvuls gribēja jū sev pajimt par leidzstrōdnīku. Tymūs apgobolūs dzeivojūšūs jūdu dēļ, jys lyka tū apgraizeit, jō visi zynōja, ka jō tāvs beja pogōns. 4 Apstaigojūt mīstus, jī tim pīsaceja sorgōt apostolu un vacōkūs Jeruzalemā izdareitūs lāmumus. 5 Draudzess typrynōjōs ticeibā, un ar kotru dīnu jūs skaits palyka lelōks.
6 Tad jī staigōja pa Frigijas un Gaļacijas apgobolu, jo Svātais Gors jim (Dīva) vōrdu sludynōt Azijā beja nūlīdzis. 7 Īdami uz Mysiju, jī mēginōja nūkļyut Bytynijā, bet Jezus Gors tō naļōve. 8 Tad, pagōjuši Mysijai garum, jī aizgōja uz Troadu. 9 Te Pōvulam naktī beja vīna parōdeiba: Kaids Makedonijas veirīts nūstōja jam prīškā un jō lyudze saceidams: Ej uz Makedoniju un paleidz mums. 10 Pēc šōs parōdeibas redzēšonas, mes tyuleņ meklējom izdeveibas aizīt uz Makedoniju, jo nūprotom, ka Dīvs myusus aicynoj sludynōt tim Evangeliju.
11 Laidemēs tad nu Troades un pa yudini aizbraucem taišni uz Samotrake, tad nōkūšā dīnā uz Neapoli 12 un nu turīnes uz Filippiju, kura ir pyrmais Makedonijas apgobola mīsts, kolonija. Tamā mīstā mes dažas dīnas apstōjom.
13 Sabata dīnā mes izgōjom ōrā vōrtu prīškā, uz upes krosta, kur, lykōs, beja lyugšonas noms, un nūsāduši runōjom sasalasejušajom tur sīvītem. 14 Tur klausejōs kaida Dīva baileiga sīvītes vōrdā Lydija, kura beja purpura tērgōtōja nu Tyatira mīsta. Jai Dīvs atdareja sirdi, ka pīkrystu tam, kū Pōvuls sludynōja. 15 Kad jei, kūpā ar sovu sātu, beja nūkristeita, lyudze saceidama: Jo asat par munu uzticeibu Kungam pōrlīcynōti, tad ejte uz munu sātu un tur palicit. Tai jei myusus skubynōja. 16 Un nūtyka, mums ejūt uz lyugšonas nomu, aizskrēja mums prīškā kaida meitine, kurai beja dīvredzeibas gors. Jei caur sovu dīvredzeibu sovim kungim deve lelus īnōkumus. 17 Jei, tacādama Pōvulam un mums pakaļ, sauce saceidama: Šitī cylvāki ir Vysaugstōkō Dīva kolpi, kuri jums sludynoj pesteišonas ceļu. 18 Un vairōkas dīnas jei dareja tū pat. Tad Pōvuls sakaitynōts atsagrīze un saceja goram: Jezus Kristus vōrdā es tev pavēļu nu jōs izīt. Un tys tymā pat breidī izgōja.
19 Jōs kungi radzādami, ka jūs īnōkumu cereibas ir zudušas, sakēre Pōvulu un Silasu un pōri par tērga laukumu aizvylka uz pōrvaļdi, 20 un, nūdūdūt jūs īrednim, saceja: Šitī ļaudis ceļ namīru vysā myusu mīstā. 21 Jī, jūdi byudami, sludynoj taidas parašas, kuru mes kai romīši nadreikstam ni pījimt, ni ari dzeivē īvest. 22 Pret jim sasacēle ari pyuļs. Īredni pavēlēja nūplēst jim drēbes un pērt ar reikstem. 23 Izdarejuši jim daudzi cērtumu, īmete jūs cītumā un cītuma uzraugam pavēlēja uzmaneigi jūs apsorgōt. 24 Saskaņā ar taidu pavēli, jys īslūdzeja jūs pošā cītuma dybynā un jūs kōjas īkola skautovōs.
25 Ap pušnaktim Pōvuls ar Sylasu, Dīva lyugdami, dzīdōja, un citi apcītynōtī jūs klausejōs. 26 Umai nūtyka tik lela zemes trice, ka aiztreisēja cītuma pamati. Vīnā ocumirklī atsadareja vysas durovas un visim nūkryta saiški. 27 Pasamūstūt cītuma uzraugs īraudzeja vaļā stovūšas durovas un, izviļcis škāpu, gribēja izdareit pašnōveibu, jo dūmōja, ka visi īslūdzeitī ir izbāguši. 28 Bet Pōvuls lelā bolsā īsasauce saceidams: Nadori sev nikaida ļaunuma, mes tadei visi asam uz vītas. 29 Tad jys pavēlēja dūt guni, īgōja īškā un treisādams nūkryta pi Pōvula un Silasa kōjom. 30 Tad, izvedis jūs ōrā saceja: Kungi, kas maņ doroms, lai sevi izpesteitu? 31 Tad jī atbiļdēja: Ītic Kungam Jezum un byusi izpesteits i pats, i tova sāta. 32 Tad jī jam un vysai jō saimei sludynōja Kunga vōrdu. 33 Un jys tōs pošas nakts stuņdē pajēmis apmozgōja jūs cērtumus, un tyuleņ pats un vysa jō saime pījēme kristeibu. 34 Tad, īvedis sovā mōjā, sagatavōja jim maļteiti un prīcōjōs par tū, ka ar vysu saimi ir īticējis Dīvam.
35 Dīnai austūt, īredni ar liktorim aizsyuteja pavēli: Šytūs cylvākus palaist vaļā. 36 Un cītuma uzraugs paziņōja Pōvulam, ka īredni atsyuteja pavēli jūs izlaist. Tai tad varit īt ōrā un īt prūjom ar mīru.
37 Bet Pōvuls tim saceja: Bez tīsas myusus, Romas piļsōņus, publiski šausteja reikstem un īslūdzeja cītumā, un tagad slapyn grib myusus izmest ōrā!? Tai nabyus! Lai atīt jī poši un myusus izvad. 38 Šū atbiļdi liktori aiznese īrednim. Dzērdādami, ka jī ir Romas piļsōni, tī nūsabeida. 39 Tad jī atgōjuši tūs pōrlyudze un izvadūt lyudze, lai nu tō mīsta ītu prūjom. 40 Izgōjuši nu cītuma, jī aizgōja uz Lydiju. Sastopūt brōļus, jī tūs mīrynōja un aizgōja tōļōk.
Timotejs pievienojas Pāvilam un Sīlam
1 Tad viņš nonāca Derbē un Listrās. Un, redzi, tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdu sievietes dēls, kura tēvs bija grieķis. 2 Brāļi, kas dzīvoja Listrās un Ikonijā, liecināja par viņu labu. 3 Pāvils, iedams prom, gribēja ņemt viņu sev līdzi. Bet, tā kā visi zināja, ka viņa tēvs bijis grieķis, Pāvils to apgraizīja jūdu dēļ, kuri dzīvoja tajā apvidū. 4 Apceļojot pilsētas, viņi mācekļiem uzdeva ievērot priekšrakstus, ko bija noteikuši apustuļi un presbiteri Jeruzālemē. 5 Draudzes stiprinājās ticībā un skaitliski pieauga dienu no dienas.
Pāvils parādībā redz kādu maķedonieti
6 Bet Frīģijas un Galatijas zemē viņi nepalika, jo Svētais Gars neļāva viņiem sludināt vārdu Āzijā. 7 Nonākuši pie Mīsijas, viņi lūkoja ieiet Bitīnijā, bet Jēzus Gars viņiem neļāva. 8 Pagājuši garām Mīsijai, viņi nonāca Troādā. 9 Naktī Pāvils redzēja parādību: kāds maķedoniešu vīrs stāv un viņu aicina: “Celies pāri uz Maķedoniju un palīdzi mums!” 10 Kad viņš bija šo parādību redzējis, mēs gribējām tūlīt doties uz Maķedoniju, būdami pārliecināti, ka Dievs aicina mūs pasludināt viņiem evaņģēliju.
Lidija pievēršas Kristum
11 Atstājuši Troādu, mēs taisnā ceļā aizkuģojām uz Samotrāki un nākamajā dienā devāmies uz Neapoli 12 un no turienes uz Filipiem, pilsētu, kas mūsu ceļā bija pirmā kolonija Maķedonijas apgabalā. Šajā pilsētā mēs pavadījām dažas dienas. 13 Sabatā mēs izgājām ārā pa pilsētas vārtiem un devāmies gar upi, kur, mēs domājām, jābūt lūgšanu vietai, un apsēdušies sākām runāt ar sievietēm, kas tur bija sanākušas. 14 Klausījās arī kāda dievbijīga sieviete, vārdā Lidija, viņa bija purpura pārdevēja no Tiatīras pilsētas. Viņai Kungs atvēra sirdi uzklausīt Pāvila vārdus. 15 Kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa aicināja: “Ja jūs uzskatāt, ka esmu Kungam uzticīga, tad nāciet manā namā un palieciet.” Un viņai izdevās mūs pierunāt.
Pāvils un Sīla cietumā Filipos
16 Reiz, kad gājām uz lūgšanu vietu, mums gadījās sastapt kādu verdzeni, kurā bija pareģotājas gars, un ar pareģošanu viņa nesa saviem saimniekiem lielu peļņu. 17 Viņa sekoja Pāvilam un mums, klaigādama: “Šie cilvēki ir visaugstā Dieva kalpi! Viņi sludina jums pestīšanas ceļu.” 18 Tā viņa darīja daudzas dienas. Nevarēdams to vairs paciest, Pāvils vērsās pie gara, sacīdams: “Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu: izej no viņas!” Un tajā pašā brīdī tas izgāja no viņas. 19 Bet viņas saimnieki, redzēdami, ka pagaisusi viņu cerība uz peļņu, sagrāba Pāvilu un Sīlu un aizvilka tos uz tirgus laukumu, lai nodotu varasvīriem. 20 Atveduši tos pilsētas pārvaldnieku priekšā, tie sacīja: “Šie cilvēki, būdami jūdi, rada nemieru mūsu pilsētā 21 un sludina paradumus, ko mums, romiešiem, nav iespējams nedz pieņemt, nedz darīt.” 22 Viņiem apkārt sastājās ļaužu pūlis. Pārvaldnieki, norāvuši tiem drēbes, lika tos nopērt. 23 Daudziem sitieniem šaustījuši, viņi tos iemeta cietumā un piekodināja cietumsargam stingri uzraudzīt. 24 Tādu pavēli saņēmis, cietumsargs iemeta tos cietuma dziļākajā kambarī un viņu kājas saslēdza koka siekstā. 25 Nakts vidū Pāvils un Sīla slavēja Dievu dziesmās, un pārējie cietumnieki viņos klausījās. 26 Pēkšņi notika liela zemestrīce un satricināja cietuma pamatus. Tūlīt atvērās visas durvis un visiem nokrita važas. 27 Uztrūcies no miega, cietumsargs ieraudzīja cietuma durvis atvērtas un, nospriedis, ka cietumnieki aizbēguši, izrāva zobenu un grasījās sevi nonāvēt. 28 Bet Pāvils skaļā balsī iesaucās: “Nedari sev nekā slikta, jo mēs visi esam tepat.” 29 Palūdzis gaismu, tas metās pie viņiem iekšā un drebēdams nokrita Pāvilam un Sīlam pie kājām. 30 Izvedis viņus ārā, tas lūdza: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu glābts?” 31 Viņi sacīja: “Tici Kungam Jēzum un tiksi glābts – gan tu, gan tavs nams.” 32 Un tie viņam un visiem, kas bija viņa namā, sludināja Kunga vārdu. 33 Tajā pašā naktī cietumsargs tos uzņēma pie sevis, apmazgāja viņu brūces, un tūlīt viņš tika kristīts un visi, kas bija ar viņu. 34 Ievedis tos savā namā, viņš klāja tiem galdu un priecājās kopā ar visu savu namu ticībā uz Dievu. 35 Nākamajā dienā pilsētas pārvaldnieki sūtīja pie sarga liktorus un lika teikt: “Laid ārā šos cilvēkus!” 36 Cietumsargs to paziņoja Pāvilam: “Pārvaldnieki teica, lai jūs atlaiž. Tad nu ejiet un dodieties prom ar mieru.” 37 Bet Pāvils atbildēja: “Viņi mūs, Romas pilsoņus, bez tiesas sprieduma tautas priekšā nopēruši, iemeta cietumā un tagad grib slepus mūs izmest? Tā vis nebūs – lai viņi nāk un paši izved mūs ārā.” 38 Liktori šos vārdus paziņoja pilsētas pārvaldniekiem, bet tie, izdzirdējuši, ka viņi ir romieši, nobijās. 39 Pilsētas pārvaldnieki atnāca un laipni aprunājās ar viņiem, un, izveduši ārā, lūdza viņus aiziet no pilsētas. 40 Iznākuši no cietuma, viņi aizgāja uz Lidijas māju un, satikuši brāļus, uzmundrināja tos un devās tālāk.
