XII.
Erods vojoj Bazneicu.
1 Tamā pat dīnā kēneņš Erods pacēle rūku, lai dažus nu Bazneicas vojōtu. 2 Jys lyka ar škāpu nūnōvēt Jōņa brōli Jākubu. 3 Un, radzādams, ka jūdim tys pateik, jys lyka apcītynōt ari Pīteri. Tys nūtyka naraudzātōs maizes dīnōs. 4 Jys tai tad lyka jū apcītynōt, īslūdzeit cītumā un apsorgōt ar četrom sardzes kōrtom, pa četri karaveiri kotrā. Pēc Leldines svātkim jys gribēja vest tū tautas prīškā. 5 Un Pīters tyka turāts cītumā. Bet Bazneica bez pōrstōšonas lyudze par jū Dīva.
6 Naktī pyrms tō, kai Erods jū gribēja vest, Pīters, divejōs kēdēs sakolts, gulēja storp divejim karaveirim, bet sorgi pi durovom sorgōja cītumu. 7 Un, raug, Kunga eņgeļs pīgōja pi jō klōtu, un kambari apgaismōja spūdrums. Īsitis Pīteram par sōnu, jys tū izmūdynōja saceidams: Celīs tyuleņ augšā! Un kēdes nu jō rūkom nūkryta. 8 Eņgeļs jam pavēlēja: Apsajūz un apauņ sovus sandalus. Jys tū izdareja. Tad jam saceja tōļōk: Apveļc sovas drēbes, un ej maņ pakaļ. 9 Un jys, īdams pakaļ, izgōja ōrā, bet nazynōja ka tys, kas caur eņgeli nūteik, ir eistineiba. Jys dūmōja, ka redz redzējumu. 10 Pagōjuši garum pyrmajim un ūtrajim sorgim, jī pīgōja pi dzeļža vōrtim, caur kurim īt uz mīstu, un tī jim atsadareja vaļā poši. Izgōjuši jī pōrgōja vīnu īlu un umai eņgeļs nu jō atsastōja. 11 Te Pīters nōce pi apziņas un saceja: Tagad es eistyn zynu, ka Kungs ir syutejis sovu eņgeli un izrōvis mani nu Eroda rūkom un nu vysom jūdu tautas cereibom.
12 Nūsamīrynōjis jys aizgōja uz Jōņa, kuru sauce Markus, mōtes Marijas mōju. Te daudzejī beja sasalasejuši un lyudzēs. 13 Jys pīklauvēja pi sātas vōrtim. Kolpyune, vōrdā Rode izgōja pasaklauseitu. 14 Pazynuse Pītera bolsu, jei nu prīcas aizmērsa atdareit vōrtus un skrēja īškā paziņōtu, ka pi vōrtim stōv Pīters. 15 Tī jai atbiļdēja: Tu esi apjukuse! Tei tūmār golvōja, ka tys tai asūt. Tad jī saceja: Tys ir eņgeļs. 16 Bet Pīters turpynōja klauvēt. Atdarejuši tī jū īraudzeja un breinōjōs. 17 Jys pamōve ar rūku, ka tī nūklustu. Tad, pastōstejis jim, kai Kungs izvede jū nu cītuma, saceja: Paziņojit šytū Jākubam un brōlim. Tad pīsacēlis jys aizgōja uz cytu vītu.
18 Dīnai atejūt, karaveiru vydā izacēle lels namīrs par tū, kas varēja nūtikt ar Pīteri. 19 Erods jō meklēja, bet naatroda. Nūpratynōjis sorgus, jys lyka tūs nūnōvēt un pats nu Judeas aizceļōja uz Cezareju un tur palyka.
Eroda nōve.
20 Uz tyrīšim un sydonīšim jys beja ļūti aizadusmōjis. Bet tī, kūpā pi jō aizgōjuši, pīrunōja kēneņa pōrvaļdnīku Blastu un lyudze mīra, jo jūs apgobols nu kēneņa sajēme pōrtyku. 21 Pazeimōtā dīnā Erods, apsaviļcis kēneņa uzvalkā, atsasāda tronā un nūturēja jim runu. 22 Tad ļaudis atsasauce: Šytys ir Dīva, bet na cylvāka bolss. 23 Tamā pat breidī Kunga eņgeļs jū syta tōpēc, ka jys gūda naatdeve Dīvam. Tōrpu sagrauzts, jys nūmyra.
24 Bet Kunga vōrds arvīnu izaplēte plašumā. 25 Sovus uzdavumus izpiļdejuši, Barnabas un Sauls grīzēs nu Jeruzalemas atpakaļ un ar sevi leidza pajēme Jōni, kuru sauc Markus.
Hērods nokauj Jēkabu un apcietina Pēteri
1 Tajā laikā Hērods pacēla savu roku, lai vajātu dažus no draudzes. 2 Viņš ar zobenu nokāva Jēkabu, Jāņa brāli. 3 Redzēdams, ka jūdiem tas patīk, viņš saņēma arī Pēteri – tās bija Neraudzētās maizes dienas – 4 un, Pēteri sagrābis, lika iemest viņu cietumā un pavēlēja to apsargāt četrām kareivju nodaļām – pa četriem katrā. Pēc Pashas svētkiem viņš gribēja to vest tautas priekšā. 5 Kamēr Pēteris tika turēts cietumā, draudze nemitējās dedzīgi lūgt par viņu Dievu.
Pēteri atbrīvo no cietuma
6 Naktī, pirms Hērods gribēja viņu vest tautas priekšā, Pēteris, divām ķēdēm saistīts, gulēja starp diviem kareivjiem, un cietumsargi stāvēja sardzē pie durvīm. 7 Un, redzi, Kunga eņģelis nostājās blakus, un gaisma apspīdēja visu telpu. Eņģelis, piebakstījis Pēterim sānos, modināja to, sacīdams: “Celies ātri!” Un ķēdes nokrita no viņa rokām. 8 Eņģelis sacīja: “Sajozies un apauj sandales!” Un viņš tā darīja. Tad eņģelis saka viņam: “Apvelc virsdrēbes un nāc man līdzi!” 9 Viņš izgāja tam līdzi, bet nesaprata, ka notikums ar eņģeli ir īstenība. Viņam šķita, ka redz parādību. 10 Izgājuši cauri pirmajai sardzei un cauri otrajai, viņi iznāca pie dzelzs vārtiem, kas ved uz pilsētu, un tie viņiem atvērās paši no sevis. Kad viņi bija nogājuši vienu kvartālu, eņģelis pēkšņi viņu pameta. 11 Pēteris atguvies sacīja: “Tagad es patiesi zinu, ka Kungs ir sūtījis savu eņģeli un izrāvis mani no Hēroda rokām un no visa tā, uz ko gaidīja jūdi.” 12 To apzinājies, viņš devās uz Marijas māju, kas piederēja Jāņa, saukta arī par Marku, mātei. Tur bija sapulcējušies daudzi ļaudis un lūdza Dievu. 13 Viņš pieklauvēja, un pie vārtu durtiņām pienāca kalpone, vārdā Rode, lai apjautātos, kas tur ir. 14 Pazinusi Pētera balsi, viņa, vārtus neatvērusi, priecīga ieskrēja iekšā un paziņoja, ka pie vārtiem stāv Pēteris. 15 Bet tie viņai sacīja: “Tu esi jukusi!” Taču viņa neatlaidās – tā tiešām esot. Tad viņi sacīja: “Tas ir viņa eņģelis.” 16 Bet Pēteris joprojām klauvēja. Tie, atvēruši durvis, ieraudzīja viņu un pārbijās. 17 Mādams ar roku, lai viņi apklust, viņš izstāstīja tiem, kā Kungs izvedis viņu no cietuma. Tad viņš piekodināja: “Pavēstiet to Jēkabam un brāļiem!” – un devās prom uz citu vietu. 18 Iestājoties dienai, starp kareivjiem izcēlās liels sajukums – kas noticis ar Pēteri. 19 Bet Hērods, atnācis pēc viņa un neatradis, nopratināja sargus un pavēlēja tos sodīt ar nāvi. Pēc tam viņš devās prom no Jūdejas un palika Cēzarejā.
Hēroda nāve
20 Hērodam bija dusmas uz tīriešiem un sidoniešiem. Tie vienprātīgi ieradās pie viņa un, noskaņojuši sev par labu ķēniņa kambarkungu Blastu, lūdza mieru, jo to zemes pārtika no ķēniņa zemēm. 21 Noliktajā dienā Hērods, tērpies ķēnišķās drānās, apsēdās tronī un tautas priekšā tos uzrunāja, 22 un tauta sauca: “Tā ir Dieva balss, nevis cilvēka!” 23 Un tūdaļ Kunga eņģelis viņu sita, jo viņš nebija pagodinājis Dievu, un, tārpu saēsts, viņš nomira. 24 Bet Dieva vārds auga un izplatījās. 25 Barnaba un Sauls, pabeiguši savu kalpošanu, atgriezās no Jeruzālemes, sev līdzi paņēmuši Jāni, sauktu arī Marks.
