IV.
1 Un tōdēļ, ka mums šitei kolpōšona ir nu Dīva žālsirdeibas, mes napagurstam; 2 bet gon, atsateikuši nu slāptōs bailes, mes nastaigojam viļteibā, arī Dīva vōrda nakrūpļojam. Mes sevi atvēļejam ikvīna cylvāka sirdsapziņai, jo mes atklōti Dīva prīškā sludynojam patīseibu. 3 Jo myusu sludynōšona izalīk aizklōta, tod jei ir aizklōta tikai 4 naticeigajim, kas īt pazusšonā, kuru prōtu šō pasauļa zemes dīvs ir apstulbōjis, lai jim naspeidātu Evangelija gaisma par Kristus gūdeibu, kurs ir Dīva attāls. 5 Na poši sevi, bet gon Jezu Kristu mes sludynojam par Kungu, un sevi pošus — kai jyusu kolpus Jezus dēļ. 6 Jo Dīvs, kas saceja: Nu tymsuma lai speid gaisma, myusu sirdīs īspeidēja, lai speidātu Dīva gūdeibas pazeišona Jezus Kristus personā.
Dīva spāks cylvāka naspākā.
7 Bet šytū krōjumu mes nosojam trauslūs traukūs, lai pōrmēreigais spāks pasarōdeitu nu Dīva asam, bet na nu mums. 8 Mes vysā kamā asam gon spaidūs, bet na strupceļā; tryukumā, bet na izmysumā; 9 vojōti, bet na atstōti; apspīsti, bet na iznycynōti. 10 Mes vysod sovā mīsā nosojam Jezus nōves cīsšonas, lai myusu mīsā pasarōdeitu Jezus dzeive. 11 Lai gon mes dzeivojam, Jezus dēļ vīnmār asam padūti nōvei, lai caur tū myusu mērsteigajā mīsā pasarōdeitu Jezus dzeive.
12 Tai tad, myusūs dorbojās nōve, bet jyusūs dzeiveiba. 13 Un tai kai mums visim ir tys pats ticeibas gors, kai stōv raksteits: Es asmu īticējis un tōpēc es runoju, tad mes tycam un tōpēc arī runojam. 14 Mes zynom, ka Tys, kas Kungu Jezu pīcēle, arī myusus ar Jezu pīceļs un reizē ar jums nūstōdeis sev prīškā. 15 Tai tad, vyss nūteik jyusu dēļ, lai arvīnu bogōtōk pasarōdeitu žēlesteiba un nu daudzejim jū bogōta pateiceiba nōktu Dīvam par gūdu.
16 Tōpēc arī mes napagurstam. Lai gon myusu ōrejais cylvāks izneikst, īkšejais, tūmār, dīn dīnā palīk jauns. 17 Un šitī ocumirkleigī, vīglī spaidi dūd mums pōrmēreigu, myužeigu, vysu atsverūšu gūdeibu. 18 Tikai mums myusu skotu jōgrīž na uz radzamū, bet gon uz naradzamū; jo radzamais pastōv tikai eisu laiceņu, bet naradzamais myužeigi.
Dārgumi māla traukos
1 Tādēļ mēs, kam šī kalpošana ir dota Dieva žēlastībā, nezaudējam drosmi. 2 Mēs esam atteikušies no slepeniem kauna darbiem, rīkojamies bez viltus, nesagrozām Dieva vārdu, bet parādām sevi atklātā patiesībā ikviena cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. 3 Ja arī mūsu evaņģēlijs ir apslēpts, tad tiem, kas iet pazušanā, 4 kuriem šā laikmeta dievs ir darījis aklu neticīgo prātu, ka viņi nespēj saskatīt Dieva attēla – Kristus godības evaņģēlija – spožumu. 5 Ne jau sevi mēs sludinām, bet Kungu Jēzu Kristu, un mēs esam jūsu kalpi Jēzus dēļ. 6 Jo Dievs, kas sacījis: no tumsas atspīdēs gaisma, – ir iespīdējis mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā. 7 Šis dārgums mūsos ir kā trauslos māla traukos, lai būtu redzams, ka spēka pārpilnība pieder Dievam, nevis nāk no mums pašiem: 8 mēs visādi tiekam spaidīti, bet neesam salauzti; mēs esam neziņā, bet neesam izmisuši; 9 mēs tiekam vajāti, bet neesam pamesti; mūs notriec pie zemes, bet mūs nevar pazudināt. 10 Mēs nesam savā miesā Jēzus nāvi, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu miesā. 11 Mēs, kamēr vien dzīvojam, pastāvīgi tiekam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu mirstīgajā miesā. 12 Tādējādi nāve darbojas mūsos, bet dzīvība – jūsos. 13 Ir rakstīts: es ticu, tādēļ es runāju. – Tādā pašā ticības garā arī mēs ticam, tādēļ arī runājam, 14 zinādami, ka viņš, kas uzmodinājis Kungu Jēzu, augšāmcels arī mūs līdz ar Jēzu un nostatīs savā priekšā līdz ar jums. 15 Tas viss ir jūsu dēļ, lai žēlastība, kas aug plašumā, sasniegdama daudzus, vairotu lielāku pateicību Dieva godībai. 16 Tādēļ mēs nezaudējam cerību; kaut arī ārējais cilvēks mūsos iznīkst, iekšējais – atjaunojas no dienas dienā. 17 Šābrīža ciešanas, kas ir vieglas, mums sagādā pārpārēm lielu godības smagumu mūžībā, 18 jo mūsu skatiens nav pievērsts redzamajam, bet neredzamajam; redzamais ir tikai uz brīdi, bet neredzamais – mūžīgs.
