Dieva brīvā izvēle
1 Es saku patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā, 2 ka man ir lielas bēdas un nemitīgas sirds sāpes. 3 Jo es vēlētos pats būt nolādēts, nošķirts no Kristus, par labu saviem brāļiem, saviem miesīgajiem tautiešiem 4 israēliešiem, kam pieder dēla tiesības, godība, derības, bauslības noteikumi, dievkalpošana un apsolījumi. 5 Viņiem ir tēvi, no kuriem pēc savas miesas dabas ir arī Kristus, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen! 6 Tomēr nav tā, ka Dieva vārds nebūtu piepildījies. Ne jau visi, kas cēlušies no Israēla, ir Israēls, 7 nedz arī viņi visi ir bērni tādēļ vien, ka ir Ābrahāma pēcnācēji, bet gan: tie, kas nāk no Īzaka, tiks saukti par taviem pēcnācējiem. 8 Tas nozīmē, ka ne jau miesas bērni ir Dieva bērni, bet gan apsolījuma bērni tiek uzskatīti par Ābrahāma pēcnācējiem. 9 Un apsolījuma vārdi ir šādi: ap šo pašu laiku es nākšu, un tad Sārai būs dēls. 10 Ne tikai tas vien, arī ar Rebeku tā notika, kad viņa bija grūta no mūsu cilts tēva Īzaka, 11 pirms dēli vēl bija dzimuši, pirms darījuši ko labu vai ļaunu – tādēļ vien, lai Dieva nodoms piepildītos pēc viņa paša izvēles: 12 nevis pēc darbiem, bet pateicoties tam, kas aicinājis, – Rebekai tika sacīts: vecākais kalpos jaunākajam, 13 kā ir rakstīts: Jēkabu es iemīlēju, bet Ēsavu ienīdu. 14 Ko nu teiksim? Vai Dievs ir netaisns? Nē, taču! 15 Jo Mozum viņš saka: es apžēlošos par to, par ko apžēlošos, un, kam gribu līdzjust, tam jutīšu līdzi. 16 Tiešām ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas – viss nāk no Dieva, kas apžēlojas. 17 Tā Raksti saka uz faraonu: es tādēļ esmu tevi pacēlis, lai pie tevis parādītu savu spēku un mans vārds tiktu daudzināts visā pasaulē. 18 Tā nu Dievs, kuru grib, to apžēlo un, kuru grib, to nocietina.
Dieva dusmas un žēlastība
19 Tu man varbūt jautāsi: kādēļ viņš vēl nosoda? Kas tad var stāvēt pretī viņa gribai? 20 Bet, cilvēk, kas tu tāds esi, ka runā pretī Dievam? Vai tad veidojums var sacīt savam veidotājam: kādēļ tu mani tādu esi izveidojis? 21 Vai tad podniekam nav varas pār mālu, ka viņš no vienas un tās pašas pikas gatavo vienu trauku godam un otru negodam? 22 Bet ko tad, ja Dievs, gribēdams parādīt savu dusmību un savu varu, lielā lēnprātībā ir pacietis iznīcībai paredzētos dusmības traukus 23 un parādījis savas godības bagātību pār žēlastības traukiem, ko viņš jau iepriekš sagatavojis godībai? 24 Tādus viņš aicinājis arī mūs – ne tikai no jūdiem, arī no pagāniem. 25 Kā Hozejas grāmatā viņš saka:
es saukšu par savu tautu to,
kas nav mana tauta,
un savu neiemīlēto par iemīlētu,
26 un, kur tiem bija sacīts:
jūs neesat mana tauta, –
tur tie tiks saukti:
dzīvā Dieva dēli.
27 Bet Jesaja par Israēlu izsaucas:
pat ja Israēla dēlu skaits būs kā jūras smiltis, tikai pārpalikums izglābsies!
28 Jo Kungs to darīs, šo vārdu piepildīdams un pasteidzinādams virs zemes.
29 Kā Jesaja to jau iepriekš pasludinājis:
ja Pulku Kungs nebūtu
mums atstājis kādu sēklu,
mēs būtu kļuvuši kā Sodoma
un līdzinātos Gomorai.
Israēls un evaņģēlijs
30 Ko nu sacīsim? Pagāni, kas nav dzinušies pēc taisnības, ir saņēmuši taisnību – taisnību, kas ir no ticības. 31 Bet Israēls, pēc taisnības bauslības dzīdamies, nav bauslību sasniedzis. 32 Kādēļ? Tādēļ, ka viņi to darīja nevis ticībā, bet darbos, un tie ir paklupuši pret klupšanas akmeni, 33 kā ir rakstīts:
redzi, es lieku Ciānā klupšanas akmeni
un piedauzības klinti;
bet, kas tic uz viņu, nepaliks kaunā.
1 Es runāju patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā: 2 man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī. 3 Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas pēc miesas ir mani brāļi, 4 israēlieši, kam pieder bērnu tiesa, dievišķā godība, derības, bauslība, kalpošana, apsolījumi, tēvi, 5 no kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen. 6 Tomēr nav sacīts, ka Dieva vārds ar to būtu zaudējis spēku. Jo ne visi, kas cēlušies no Israēla, ir patiesi israēlieši. 7 Ne arī tāpēc, ka tie cēlušies no Ābrahāma, visi ir viņa bērni. Nē! "Pēc Īzāka tavs dzimums tiks noteikts." 8 Tas jāsaprot tā: nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolījuma bērni tiek atzīti par Viņa dzimumu. 9 Jo tie ir apsolījuma vārdi: ap šo pašu laiku Es nākšu - tad Sārai būs dēls. 10 Bet tas nav vienīgais piemērs; arī Rebeka, kad tā bija grūta no sava vīra Īzāka, mūsu ciltstēva, 11 vēl pirms viņas bērni bija piedzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu, 12 tā saņēma šādu apsolījumu: vecākais būs jaunākā kalps, - 13 kā ir rakstīts: Jēkabu Es mīlēju un Ēsavu Es ienīdu. 14 Kas no sacītā izriet? Vai Dieva rīcība ir netaisna? Nepavisam ne! 15 Uz Mozu Viņš saka: Es žēloju, ko Es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kuru gribu. 16 Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības. 17 Tā raksti saka uz faraonu: uz to Es tevi esmu nolicis, lai pie tevis parādītu Savu spēku un lai Mans Vārds tiktu daudzināts visā pasaulē. 18 Tātad, kuru Viņš grib, to Viņš žēlo un, kuram grib, tam apcietina sirdi. 19 Tu varbūt man iebildīsi: ko tad Viņš vēl pārmet? Kas tad spēj pretoties Viņa lēmumam? 20 Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties? Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājam: kāpēc tu mani tādu esi radījis? 21 Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru negodam? 22 Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribēdams parādīt Savu dusmību un zināmu darīt Savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus, 23 lai atklātu Savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš radījis godībai? 24 Par tādiem Viņš mūs ir aicinājis, ne vien no jūdu, bet arī no pagānu vidus, 25 kā jau Hozejas grāmatā teikts: Es saukšu par Savu tautu to, kas nav Mana tauta, un Savu nemīļoto par mīļoto, 26 un tai vietā, kur bija sacīts: jūs neesat Mana tauta! - viņus sauks par dzīvā Dieva dēliem. 27 Bet Jesaja izsaucās pār Israēlu: kaut arī Israēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis - tikai atlikums tiks izglābts! 28 Viņš pabeidz un ātri pabeidz vārdu; Tas Kungs to darīs uz zemes. 29 Un kā Jesaja to bija paredzējis: ja Kungs Cebaots mums nebūtu atlicinājis kādu sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma un līdzinātos Gomorai. 30 Kas no tā izriet? Pagāni, kas nav dzinušies pēc taisnības, ir panākuši taisnību, proti, ticības doto taisnību. 31 Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības bauslības, to nav piepildījis. 32 Kāpēc gan ne? Tāpēc ka viņš meklēja taisnību nevis ticībā, bet paša darbos. Viņš atsities pret piedauzības akmeni, 33 kā rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā piedauzības akmeni, klinti, pār kuru jāklūp; bet, kas uz Viņu paļausies, nepaliks kaunā!
