Slava Dievam, pasaules Radītājam
(1Moz 1:1–31)1 Teic, mana dvēsele, Kungu!
Kungs, mans Dievs, cik tu esi liels,
diženumā un slavā tērpies!
2 Tu sedzies ar gaismu kā drānu,
izplet debesis kā telti,
3 uz ūdeņiem uzcel savas istabas,
paņem mākoņus sev par ratiem,
traucies ar vēja spārniem.
4 Tu dari vējus par saviem vēstnešiem
un uguns liesmas sev par kalpiem!
5 Tu liki zemi uz tās balstiem,
ka neizkustas nemūžam,
6 tai uzklāji dzelmi kā drēbi,
augstāk par kalniem ūdeņi slējās!
7 Tu apsauci tos, tie metās bēgt,
no tava pērkona tie bēga,
8 tie šļācās pret kalnu, tie gāzās ielejās,
līdz vietai, ko tu noteici tiem.
9 Tu noteici robežu, lai tie to nepārkāpj,
ka tie vēlreiz nepārklāj zemi.
10 Tu avotus sūti uz upēm, starp kalniem tie urdz,
11 tie dzirdina visus lauka zvērus,
mežēzeļi dzesē slāpes,
12 debesu putni mīt pie tiem,
no koku lapotnēm dzied.
13 Tu no savām istabām dzirdini kalnus,
tava darba augļi piepilda zemi.
14 Tu izdiedzē zāli lopiem
un labību, ko cilvēkiem audzēt,
ka tie iztiku dabū no zemes,
15 tu dod vīnu, kas priecē cilvēka sirdi
un ka tam vaigs spožs no eļļas,
un maizi, kas spēcina cilvēka sirdi.
16 Atdzirdīti ir Kunga koki,
Lebanona ciedri, ko viņš iestādījis,
17 kur putni taisa ligzdas,
svēteļi to galotnēs mājo,
18 augstie kalni tiek kalnu kazām,
klintis ir patvērums klinšu trušiem.
19 Tu radīji mēnesi laika mēram,
sauli, kas zina, kur tai rietēt.
20 Tu radi tumsu, un tad nāk nakts,
tad tekā visi meža zvēri,
21 jaunie lauvas rūc pēc laupījuma,
barību sev prasa no Dieva.
22 Uzlec saule, un tie lasās prom,
savos midzeņos tie apgulst.
23 Cilvēki iet pie sava darba
un nopūlas līdz pat vakaram.
24 Tik daudz tu esi radījis, Kungs!
To visu tu esi radījis gudrībā!
Zeme ir pilna tavas mantas!
25 Redzi, jūra ir liela un visapkārt plešas,
bez skaita tur ņudz dzīvības lielas un mazas,
26 kuģi tur šaudās, leviatāns,
ko tu radīji, blēņojas tur.
27 Visi tie raugās uz tevi,
ka tu dod tiem barību īstajā laikā.
28 Tu dod tiem, un tie tver,
tu atdari savu roku, un tie sāti laba.
29 Tu slēp savu vaigu, un tie trūkstas,
tu ņem viņu dvašu, un tie mirst
un atkal paliek par pīšļiem.
30 Tu pūt savu dvašu, un tie top,
un tu atjauno zemes vaigu.
31 Lai Kunga godība uz mūžiem,
lai priecājas Kungs par savu radību –
32 viņš uzlūko zemi, un tā trīc,
viņš skar kalnus, un tie kūp!
33 Lai dziedu Kungam, kamēr es dzīvs,
un spēlēju savam Dievam par godu, kamēr esmu!
34 Lai tīk viņam mana lūgšana –
es priecāšos Kungam!
35 Lai iznīdēti grēcinieki no zemes
un ļaundaru nav vairs!
Teic, mana dvēsele, Kungu!
Slavējiet Kungu!
Slava Dievam, pasaules radītājam
1 Teici To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, cik Tu esi liels, cildenumā un godībā tērpies. 2 Tu ģērbies gaismā kā tērpā, Tu izplet debesis kā telts segu. 3 Tu ūdeņus liec Savai pilij par pamatu, Tu brauc uz mākoņiem kā ar ratiem, Tu skrien ar vēja spārniem; 4 Tu dari vējus par Saviem vēstnešiem un uguns liesmas par Saviem kalpiem. 5 Tu pamatojis zemi uz stipriem balstiem, ka tā nesvārstās nemūžam. 6 Ar pirmplūdiem Tu biji apsedzis to kā ar drēbēm, ūdeņi stāvēja pāri kalniem; 7 no Taviem draudu saucieniem tie bēga, no Tava pērkona tie aizsteidzās bailēs. 8 Kalni pacēlās augstu, un lejas nogrima līdz tai vietai, kā Tu tām biji licis. 9 Tu robežas esi licis, ko ūdeņiem nebūs pārkāpt, tie neapplūdinās vairs zemi. 10 Tu pievadi avotus strautiem pa ielejām, tā ka šie strauti priecīgi burbuļo dziļumos starp kalniem. 11 Tie dzirdina tālāk visus kustoņus laukā, tur meža ēzeļi dzesē savas slāpes. 12 Viņu krastos dzīvo debess putni un dzied koku zaros dziesmas. 13 Tu veldzē kalnus no Savas debess pils; ar augļiem, ko Tu audzē, piepildās zeme. 14 Tu liec augt zālei par barību lopiem un dažādiem augiem cilvēku vajadzībām, Tu liec zaļot sējai, lai nāktu no zemes maize 15 un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, lai viņa vaigs spīdētu no eļļas un maize lai stiprinātu viņa miesu. 16 Ar valgumu pildās Tā Kunga koki, Libanona ciedru koki, ko Viņš stādījis, 17 kur putni taisa savas ligzdas, kur stārķi dzīvo ciprešu galotņu zaros. 18 Augstie kalni ir par mājokli kalnu kazām, un klintis āpšiem par patvērumu. 19 Tu radīji mēnesi laika noteikšanai, un sauli, kas pati zina savu gaitu. 20 Kad iestājas tumsa, tad metas nakts, tad kustas visi meža zvēri. 21 Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma un gaida savu barību no Dieva. 22 Kad saule uzlec, tad tie pazūd un apgulstas savās alās; 23 tad cilvēks iziet pie sava darba, iegrimdams savā darbā līdz vakara laikam. 24 Cik lieli ir Tavi darbi, ak, Kungs! Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis; zeme ir Tavu radījumu pilna. 25 Redzi, jūra - cik liela un plaša tā uz visām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā daudzumā visādi kustoņi, lieli un mazi. 26 Tur brauc kuģi, tur ir leviatāns, ko Tu esi radījis, lai tas rotaļājas tanī. 27 Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dod savā laikā. 28 Kad Tu to viņiem dod, tad viņi to sakrāj; kad Tu atver Savu roku, tad viņi top paēdināti ar visu labu. 29 Bet, kad Tu apslēp Savu vaigu, tad viņi krīt bailēs; kad Tu viņiem atņem dvašu, tad viņi mirst un atgriežas pīšļos. 30 Kad Tu sūti Savu Garu, tad viņi top dzīvi radījumi, tā Tu atjauno zemes seju. 31 Tā Kunga godība lai paliek mūžīgi, Tas Kungs priecājas par Saviem darbiem! 32 Kad Viņš uzlūko zemi, tad tā trīc; kad Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp. 33 Es dziedāšu Tam Kungam visu savu mūžu, es slavēšu savu Dievu, kamēr vien šeit mītu! 34 Manas sirds domas lai Viņam patīk, es priecāšos Tam Kungam! 35 Grēcinieki lai pazūd no zemes virsas, un kaut bezdievju nebūtu vairs. Teici To Kungu, mana dvēsele! Alelujā!
