1 Nedižojies ar rītdienu –
tu nezini, ko tā nesīs.
2 Lai cits tevi liela, ne paša mute –
svešas, ne tavas lūpas!
3 Akmens ir smags, un smilts sver pulka,
bet muļķa dusmas smagākas par abiem!
4 Naids ir cietsirdīgs, dusmas ir trakas –
bet kas var pastāvēt skaudības priekšā?!
5 Labāks izsacīts pārmetums
nekā noklusēta mīlestība!
6 Kad draugs sāpina, tas no sirds!
Kad naidnieks skūpsta, tas no lieka!
7 Paēdis nonievā medus kāres,
neēdušam pat rūgts ir salds!
8 Kā putns atstāj savu ligzdu,
tā vīrs savas mājas!
9 Eļļa un kvēpināmais priecē sirdi,
draudzības saldums stiprina dvēseli.
10 Turies pie draugiem un pie sava tēva draugiem,
ka tev nelaimes dienā nav jātek uz brāļa namu –
labāk kaimiņš, bet tuvu,
nekā brālis, bet tālu!
11 Dēls, esi gudrs un priecē manu sirdi,
lai man ir ko atbildēt tam, kas mani peļ!
12 Gudrais patveras, manīdams briesmas,
vientieši brāžas – un dabū sodu.
13 Kurš galvo par svešu, tam atņem mēteli!
Kurš galvo par svešinieci, tam atņem visu!
14 Skaļā balsī šis kaimiņu sveic, agrumā cēlies,
tas domā, ka viņu lād!
15 Pile pēc piles lietainā dienā
un sievas rāšanās – viens un tas pats!
16 Kas grib to apvaldīt, tas ķer pēc vēja,
tas lūko eļļu sasmelt ar delnu!
17 Dzelzi asina dzelzs,
cilvēku – otrs cilvēks.
18 Kas kopj vīģes koku, ēdīs tā augļus,
kas rūpējas par savu kungu, nāks godā.
19 Kā ūdenī vaigs pret vaigu,
tā cilvēka sirdī – otrs cilvēks.
20 Šeolu un pazušanu nevar piebarot,
un cilvēka acis nevar piebarot!
21 Tīģelis – sudrabam un krāsns – zeltam,
bet vīru noskata pēc viņa slavas.
22 Kaut tu muļķi ar piestu grūstu
miezerī kopā ar putraimiem,
pat tad viņa muļķība no tā neatlēks!
23 Lūkot lūkojies pēc savām kazām,
uzmani savus govju pulkus –
24 neba uz mūžiem manta,
nedz kronis uz audžu audzēm!
25 Zāle nopļauta, un atāls aug,
un saplūktas kalnu mētras –
26 nu jēri tavam ģērbam
un āži, ko maksāt par lauku,
27 un gana kazas piena, ko pašam cienāties,
ko cienāt saimi, ko mielot kalpones!
1 Nedaudzini sevi, gaidīdams kaut ko ievērojamu no tikko kā austošās dienas; tu taču nezini, kas šodien notiks. 2 Lai tevi daudzina kāds cits - un ne tava paša mute, kāds svešais - un ne tavas paša lūpas. 3 Akmens ir smags, un smilts ir grūti paceļama nasta, bet nejēgas dusmas ir smagākas nekā tie abi. 4 Dusmas ir nemiera pilna lieta, niknums un bargums ir nesavaldāmi; bet kas var pastāvēt skaudības un greizsirdības priekšā! 5 Atklāta pārmācība ir labāka nekā maldinātāja mīlestība. 6 Drauga sitieni nāk no labas sirds, bet pārmērīgi bagātīgi ir nīdētāja skūpsti. 7 Paēdušais nereti samin dubļos pat labāko medu, bet izbadējušai dvēselei viss rūgtais ir salds. 8 Kā putns, kas atstāj savu ligzdu, tāds ir vīrs, kas aizgājis projām no savas dzimtās vietas. 9 Sirds priecājas par ziedēm un kvēpināmām smaržām, bet draugs ir sirdij mīļš sava padoma dēļ, ko viņš dod tavai dvēselei. 10 Neatstāj savu draugu un sava tēva draugu, un neej sava brāļa namā, kad tev grūti klājas; kaimiņš tuvumā ir labāks nekā brālis tālumā. 11 Ņemies prātu, mans dēls, tad mana sirds priecāsies, un tad es atbildēšu tiem, kas mani nievā. 12 Gudrais redz nelaimi, paslēpjas un izvairās, bet nesapratīgie dodas tai tieši cauri un smagi cieš. 13 Atņem tam viņa drēbes, kas uzņemas būt otram par galvinieku, un izķīlā viņu svešinieka dēļ. 14 Ja kāds savu tuvāko jau agri no rīta skaļā balsī svētī un tam pārmērīgi dedzīgi labu vēl, tad tādu rīcību nereti pielīdzina lāstam no viņa puses. 15 Nesaticīga sieva un nepārtraukta pilēšana no jumta, kad spēcīgi līst, tiek bieži savā starpā salīdzinātas. 16 Kas pūlas tādu sievu apvaldīt, tas mēģina saturēt vēju un grib savā rokā sagrābt eļļu. 17 Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru. 18 Kas vīģes koku kopj, tas ēd tā augļus, un, kas savam kungam uzmanīgi kalpo, top godāts. 19 Cik ūdens atspoguļo cilvēka īsto seju, tik viena sirds atspoguļo otru. 20 Elle un bezdibens nekad nav piepildāmi, tāpat nekad nepietiek redzētā cilvēka acīm. 21 Kausējamais katls sudrabam, kausējamā krāsns zeltam, bet vīrs tiek novērtēts pēc sava darba. 22 Ja tu nejēgu ar grūžamo pat sagrūstu piestā putraimos, tad tomēr viņa negudrums viņā neizzustu. 23 Uzraugi savus sīklopus un rūpējies par saviem ganāmiem pulkiem, 24 jo manta nepastāv mūžīgi un arī ķēniņa kronis pāriet no paaudzes uz paaudzi. 25 Kad siens ir savests šķūņos, izaugusi ir atkal jauna zāle, un kalnos top vākta lopiem zaļbarība, 26 tavi jēri tevi ģērbj, un tavi āži tev sagādā naudu, par ko nopirkt tīrumu, 27 tev pietiek kazas piena tavai barībai, tava nama ļaužu uzturam un tavu kalpoņu paēdināšanai.
