1 Kā sniegs vasarai, kā lietus pļaujas laikam,
tāpat nepiedien muļķim gods!
2 Kā zvirbulis aizspurdz, kā bezdelīga aizlaižas,
tā aplams lāsts aizšaujas garām.
3 Pātaga – zirgam, iemaukti – ēzelim
un rīkste – muļķu mugurām!
4 Neatbildi muļķim pēc viņa muļķības,
ka tu netopi kā viņš!
5 Atbildi muļķim pēc viņa muļķības,
ka viņš nenotur sevi gudru!
6 Tas cērt sev kājā, tas dzer savu postu,
kas muļķim uztic nest ziņu!
7 Kleinas klibiķim kājas –
tāds ir sakāmvārds muļķa mutē!
8 Kā lingu aizlingots –
muļķim rādītais gods!
9 Dzelkšņains zars žūpas rokā –
sakāmvārds muļķa mutē!
10 Tas Dižais, kas visu rada, –
pat muļķi viņš liek pie darba
un blandoņas nostrādina!
11 Kā suns atgriežas pie saviem vēmekļiem,
tā muļķis atkārto savu muļķību.
12 Paskat, vīrs, kas gudrs paša acīs –
no muļķa var vairāk cerēt nekā no šā!
13 Sliņķis saka: uz ceļa ir lauva,
lauvu māte staigā ielās!
14 Durvis grozās savās virās
un sliņķis – savā gultā.
15 Mērc sliņķis bļodā roku –
par grūtu šim celt to pie mutes.
16 Sliņķis paša acīs gudrāks
par septiņiem, kas prot trāpīgi atbildēt!
17 Vai rausi aiz ausīm svešu suni?
Vai skriesi iekarsis, kur sveši plēšas?
18 Kā dulns, kas sēj uguni, bultas un nāvi,
19 tā tāds, kas piemuļķo otru un saka: tik pajokoju! –
20 Kad malkas trūkst, apdziest uguns,
kad prom kūdītājs, aprimst ķilda.
21 Ogles speltei un malka ugunij,
un kašķa meklētājs, lai nenoslāpst ķilda!
22 Tenkotāja vārdi kā gardi kumosi –
gludi ieslīd pašos sirds dziļumos!
23 Kā sudraba vāpe uz māla poda –
tā kvēlas lūpas un ļauna sirds!
24 Lūpām liekuļo naidnieks,
krūtīs tas lolo viltu,
25 kaut tas saldina savu balsi,
netici tam, septiņas nelietības tam sirdī!
26 Lai cik viltīgi viņš slēptu naidu,
gan viņa ļaunums nāks tautas priekšā!
27 Kas bedri rok, pats tur iekrīt,
kas akmeni veļ, tam tas uzveļas.
28 Melu mēle nīst to, kuram dzeļ,
un glāsmīga mute liek paklupt.
1 Kā sniegs neder vasarai un lietus ražas novākšanas laikam, tā nepiederas gods ģeķim. 2 Kā aizlaižas bez kādām pēdām putns, kā pāri aizspurdz bezdelīga, tā izskan nepelnīti lāsti, tie nepiepildās. 3 Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un nejēgas mugurai rīkste. 4 Neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai tu nekļūtu līdzīgs viņam, 5 bet atbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai viņš neiedomātos sevi gudru esam. 6 Darbu uzticēt neprašas rokām ir tāpat, kā kad sev nocērt kājas un pārdzīvo lielas briesmas. 7 Kā klibam nevarīgas kājas, tā ģeķa mutē gudrības vārdi. 8 Kas izrāda godu nejēgam, ir līdzīgs tādam, kas lingā liek prom sviešanai dārgakmeni. 9 Kā ērkšķu zars, kas nonācis piedzēruša rokā, tāds ir gudrs izteiciens neprāša mutē. 10 Labs pratējs izveido lietu pareizi, bet, kas darbā pieņem nepratēju, tam tas tiek sabojāts. 11 Kā suns atkal apēd izvemto, tā rīkojas arī nejēga, bez mitas atkārtodams to pašu muļķību. 12 Ja tu redzi vīru, kas pats sev šķiet visai gudrs esam, tad vairāk var sagaidīt no neprašas nekā no tāda. 13 Sliņķis saka:"Jauns lauva staigā pa ceļu, un pieaudzis lauva pa pilsētas ielām." 14 Sliņķis grozās pa gultu kā durvis kabēs. 15 Sliņķis ielaiž savu roku podā un sajūt kā lielu grūtumu piecelt to atkal pie mutes. 16 Sliņķis iedomājas sevi gudrāku esam par septiņiem, kas dzīves ziņu māca citiem. 17 Kas iziet citu priekšā un iejaucas svešās nesaskaņās, ir kā tāds, kas suni plēš aiz ausīm. 18 Kā neprātis šauj ar loku un šautrām un kādu arī nogalina, 19 tā dara arī cilvēks, kas savu tuvāko pievīlis, saka:"Es tikai pajokoju." 20 Kad malkas vairs nav, tad uguns izdziest, un, kad aprunātājs prom, tad nesaskaņas izbeidzas pašas no sevis. 21 Kā ogles rada karstumu un malka liek uzliesmot ugunij, tā nesaticīgs cilvēks izraisa nesaskaņas un rāšanos. 22 Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi, un tie iet visai pie sirds. 23 Draudzībā kvēlojošas lūpas un ļauna sirds ir kā lauskas gabaliņš, kas pārklāts ar sudraba putu krāsu. 24 Gan ienaidnieks cenšas izlikties tev ar muti draugs, tad tomēr sirdī viņam apslēpts ir viltus. 25 Kad viņš mīlīgus vārdus runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības mīt viņa sirdī. 26 Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tad taču viņa ļaunprātība draudzes priekšā drīz vien atklāsies. 27 Kas bedri rok, tas pats tajā iekrīt, un, kas veļ kalnup akmeni, tam tas atpakaļiski uzvelsies virsū. 28 Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un liekulīga mute ir par iemeslu pazudināšanai.
