1 Labāk sauss kumoss ar rimtumu
nekā upurdzīres ar ķildu.
2 Prātīgs vergs valdīs pār necienīgu dēlu
un ar tā brāļiem dalīs mantojumu.
3 Tīģelis – sudrabam un krāsns – zeltam,
bet sirdis pārbauda Kungs.
4 Ļaundaris ieklausās posta runās,
un melis klausās nelaimes valodās.
5 Kas nabagu izsmej, tas pulgo viņa Radītāju,
kas līksmo par nelaimi, netiks attaisnots.
6 Vecuma vainags – mazdēli,
un dēlu godība – viņu tēvi.
7 Nepiedien nelgam augstas runas,
nedz augstmanim sīki meli.
8 Kukulis devējam kā burvju akmens –
griezies, kur gribi, viss izdosies!
9 Kas nepiemin vainu, tas iemanto mīlestību,
kas neliekas mierā, tas zaudē draugu.
10 Saprātīgam bāriens kož dziļāk
nekā muļķim simtreiz ar pletni.
11 Ļaundaris domā tik uz dumpi,
bet tam uzsūtīs negantu soģi!
12 Labāk sastapt lāceni, kam atņemti bērni,
nekā muļķi viņa muļķībā!
13 Ja kāds atdara labu ar ļaunu,
ļaunums neatstāsies no viņa nama!
14 Kā ūdeni palaist, ir strīdu sākt –
pirms ķilda vaļā, aizdari slūžas!
15 Kas ļaundari attaisno, kas taisno nopeļ –
riebj Kungam tie abi!
16 Ko līdz nauda muļķa rokā,
ka pirktu gudrību – bet prāta nav!
17 Draugs vienmēr mīl draugu,
bet brālis tev dots posta dienai.
18 Vīrs bez prāta, kas līgst un galvo,
un dod ķīlu par savu kaimiņu!
19 Tas grēku mīl, kas mīl ķildu!
Kas slej augstas durvis, grauj savu namu!
20 Kam greiza sirds, tam neredzēt laba,
kam viltus mēle, tas iekritīs nelaimē.
21 Kas muļķi dzemdina – tik sev par likstu,
un neba priecīgs, kam dēls nejēga!
22 Līksma sirds dziedina,
sirdssāpes kaltē kaulus.
23 Ļaundaris velk no azotes kukuli –
ka tik sagrozīt tiesas gaitu!
24 Saprātīgam gudrība acu priekšā,
bet muļķa acis pasaules malā!
25 Tēvam par sāpēm dēls muļķis,
par sūrumu tai, kas šo dzemdējusi!
26 Taisno sodīt – pat tas nav labi,
šaustīt cildenos – gauža nelietība!
27 Kas prot muti turēt, tas kaut ko jau zina,
kam vēss prāts, tas sapratis!
28 Pat muļķis šķiet prātīgs, kamēr klusē,
kamēr lūpas šim ciet, liekas gudrs!
1 Sauss kumoss pieticīgā mierā ir labāks nekā pilns nams ar gaļu, bet kopā ar rāšanos un nesaskaņām. 2 Gudrs kalps valdīs pār laiskiem mantiniekiem un sadalīs starp brāļiem mantojumu. 3 Kā uguns sudrabu un kausējamā krāsns zeltu, tā Tas Kungs pārbauda sirdis. 4 Ļauns cilvēks uztver mēlnešu tenkas, un nepatiess cilvēks viegli klausa kaitētājām baumām. 5 Kas apsmej nabagu, tas nicina viņa Radītāju, un, kas priecājas par cita nelaimi, nepaliks nesodīts. 6 Vecu cilvēku vainagojums ir viņu bērni, un bērnu gods ir viņu tēvi. 7 Ģeķim neklājas runāt par augstām lietām, un vēl mazāk piederas dižciltīgam būt tādam, lai labprāt melotu. 8 Ja kam ir kas ko dāvināt, tad tam ir tā, it kā viņam piederētu kāds dārgakmens: lai viņš griežas kur griezdamies, visur viņu godā par gudru. 9 Kas nosedz un noslēpj grēku, tas rada draudzību, bet, kas šādu lietu no jauna paceļ, tas rada nesaskaņu draugos. 10 Sapratīgu cilvēku norāšana skar vairāk nekā simts nūju sitienu nejēgu. 11 Dumpīgs cilvēks savā tukšajā pašiedomā tiecas nodarīt tikai ļaunu, bet pret viņu tad arī tiks sūtīts cietsirdīgs ķēniņa sūtnis. 12 Ir labāk sastapt lāču māti, kam nolaupīti viņas mazuļi, nekā vientiesīgu nejēgu viņa neprātībā. 13 Kas labu atlīdzina ar ļaunu, no tā nama ļaunums neatstāsies. 14 Kas uzsāk asu vārdu maiņu, ir līdzīgs tam, kas sagrauj ūdenim tā aizsprostu. Atturies no asas vārdu maiņas, iekāms tu neesi vēl tajā iejaukts! 15 Kas bezdievi attaisno un taisno nosoda, abi ir negantnieki Tā Kunga acīs. 16 Ko palīdz nauda nejēgas rokā, lai pirktu augstāko gudrību, ja viņš tomēr ir un paliek nepraša. 17 Draugs arvien mīl draugu un likstas gadījumā viņu izjūt kā brāli. 18 Nejēga ir tas, kas savu roku dod apsolījumam par savu tuvāku un kļūst viņam par galvinieku. 19 Kas mīl nesaskaņas, mīl grēku, un, kas savas durvis taisa pārmērīgi augstas, tas sagādā iespēju namam sabrukt. 20 Kam nelieša sirds, tas neatrod nekur nekā laba, un, kam greizi ievirzīta mēle, tas iekritīs nelaimē. 21 Kas dzemdina nejēgu, tam ir skumjas, un nejēgas tēvam nav nekāda prieka. 22 Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus. 23 Bezdievis labprāt pieņem slepeni dāvanas, lai apzinīgi locītu taisnības ceļus. 24 Sapratīgais izturas gudri un nosvērti, nejēga uztraukts raida savus skatus līdz zemes galiem. 25 Nepraša dēls ir sava tēva sēras un mātes, savas dzemdētājas, apbēdinājums. 26 Jau nav labi taisno sodīt, ne nu vēl dižciltīgo sist, kas rīkojas taisnīgi. 27 Sapratīgais savaldās savā runā, un sapratīgais ir cilvēks ar aukstu un apsvērīgu prātu. 28 Nejēgu atzītu par gudru, ja viņš klusētu, un par sapratīgu, ja viņš valdītu savu muti.
