Koraha sacelšanās
1 Tad cēlās Korahs, Jichāra dēls, Kehāta dēls, Levī dēls un Rūbena dēli – Dātāns un Abīrāms, Elīāba dēli, un Ons, Peleta dēls, 2 tie cēlās pret Mozu kopā ar vīriem no Israēla dēliem – divi simti piecdesmit sapulces ievēlētiem vadoņiem, vīriem ar vārdu! 3 Tie sadevās kopā pret Mozu un Āronu un teica tiem: “Gana jums! Svēta ir visa sapulce, jo tajā ir Kungs! Kādēļ jūs sakāt, ka esat lielāki par Kunga pulku?!” 4 Kad Mozus to dzirdēja, viņš krita uz sava vaiga 5 un runāja uz Korahu un viņa pulku, sacīdams: “Rīt Kungs parādīs, kurš pieder viņam un kurš ir svēts, – tam viņš liks sev tuvoties. Tam, ko viņš izvēlēsies, viņš liks sev tuvoties! 6 Dariet tā – ņemiet kvēpināmos traukus, tu, Korah, un viss tavs pulks! 7 Rīt iededziet tajos uguni un lieciet tur kvēpināmās smaržzāles Kunga priekšā – tas, kuru Kungs izvēlēsies, būs svēts! Gana jums, Levī dēli!”
8 Mozus sacīja Koraham: “Klausieties nu, Levī dēli! 9 Vai jums maz, ka Israēla Dievs ir nošķīris jūs no visas Israēla dēlu sapulces, tuvinādams jūs sev, lai jūs kalpotu Kunga Mājoklī, lai stātos sapulces priekšā un kalpotu tiem?! 10 Viņš sev ir pietuvinājis tevi un visus tavus brāļus, Levī dēlus, un jūs vēl prasāt arī priesterību?! 11 Tādēļ tu kopā ar visu savu pulku esi sapulcējies pret Kungu! Kas tad jums Ārons, ka jūs kurnat pret viņu?!”
12 Un Mozus lika saukt Dātānu un Abīrāmu, Elīāba dēlus, bet tie teica: “Mēs nenāksim! 13 Vai maz, ka tu mūs izvedi no zemes, kur plūst piens un medus, lai nonāvētu tuksnesī, – tu vēl gribi valdīt pār mums kā augstmanis?! 14 Tu taču neesi mūs atvedis uz zemi, kur piens un medus plūst, neesi devis mums laukus un vīnadārzus! Nu tu gribi izdurt mums acis?! Mēs nenāksim!” 15 Tad Mozus jo stipri iesvilās un teica Kungam: “Nepieskaries viņu labības dāvanai! Pat ne ēzeli no viņiem es neesmu ņēmis, un nevienam no viņiem es neesmu darījis ļaunu!”
16 Un Mozus teica Koraham: “Esi rīt Kunga priekšā kopā ar savu pulku – tu, viņi un Ārons! Rīt! 17 Ņemiet katrs savu kvēpināmo trauku, lieciet tajā kvēpināmās smaržzāles un pienesiet Kungam! Katrs lai nāk ar savu kvēpināmo trauku – divi simti piecdesmit kvēpināmie trauki, un tu un Ārons – katrs ar savu kvēpināmo trauku!” 18 Un katrs ņēma savu kvēpināmo trauku, iededza tajā uguni, ielika kvēpināmās smaržzāles – viņi visi stājās Saiešanas telts durvīs un tāpat arī Mozus un Ārons. 19 Un Korahs pulcināja pret viņiem visu sapulci pie Saiešanas telts durvīm, un visai sapulcei parādījās Kunga godība.
20 Un Kungs sacīja Mozum un Āronam: 21 “Nošķirieties no šīs sapulces, un es tos aprīšu vienā mirklī!” 22 Viņi krita uz sava vaiga un sacīja: “Dievs, ikvienas miesas gara Dievs! Tikai viens cilvēks grēkojis, vai tad tu dusmosies uz visu sapulci?”
23 Un Kungs sacīja Mozum: 24 “Runā uz šo sapulci: uz visām pusēm atkāpieties no Koraha, Dātāna un Abīrāma mājokļiem!”
25 Tad Mozus devās pie Dātāna un Abīrāma, un viņam pakaļ gāja Israēla vecajie. 26 Un viņš runāja uz sapulci, sacīdams: “Ejiet jel nost no šo ļauno vīru telts un nepieskarieties nekam, kas pieder viņiem, ka jūs netiekat aizrauti līdzi viņu grēkiem!” 27 Un tie atkāpās no Koraha, Dātāna un Abīrāma mājokļiem, un Dātāns un Abīrāms iznāca un nostājās savu telšu durvīs kopā ar savām sievām, dēliem un mazajiem. 28 Un Mozus teica: “Nu jūs zināsiet, ka Kungs mani ir sūtījis visu šo darīt un tas nenāk no manis paša. 29 Ja šie vīri nomirs tādā pašā nāvē kā visi cilvēki un viņus piemeklēs visu cilvēku liktenis, tad ne Kungs mani ir sūtījis! 30 Bet, ja Kungs radīs brīnumu un zeme atpletīs muti un aprīs viņus un visu, kas viņiem, un tie dzīvi noies šeolā, tad jūs zināsiet, ka šie vīri ir zaimojuši Kungu!”
31 Un, kad viņš beidza runāt šos vārdus, zem tiem pāršķēlās zeme! 32 Zeme atpleta muti un aprija viņus, viņu namus un visus ļaudis, kas bija pie Koraha, un visu viņu mantību. 33 Un tie dzīvi nogāja šeolā ar visu, kas tiem bija, zeme viņus apklāja, un tie aizgāja bojā sapulcē. 34 Tiem brēcot, viss Israēls, kas bija tiem apkārt, bēga un teica: “Ka zeme arī mūs neaprij!” 35 Kunga uguns nāca un aprija divi simti piecdesmit vīru, kas bija pienesuši kvēpināmās smaržzāles.
1 Bet Levija dēla Kehata dēla Icehara dēls Korahs ņēma Datanu un Abirāmu, Ēliāba dēlus, un Onu, Peleta dēlu, no Rūbena cilts, 2 un sacēlās pret Mozu līdz ar divi simti piecdesmit vīriem no Israēla bērnu vidus, kas visi bija draudzes vadoņi, sapulču izziņotāji, vīri ar vārdu. 3 Un tie sapulcējās pret Mozu un Āronu un sacīja tiem: "Lai nu jums pietiek! Visa draudze tagad ir svēta, jo pats Tas Kungs ir viņas vidū; kādēļ tad jūs vēl gribat valdīt pār Tā Kunga draudzi?" 4 Kad Mozus to dzirdēja, tad viņš krita uz sava vaiga, 5 un viņš runāja ar Korahu un visu tā pulku, teikdams: "Rītu agri, tad Tas Kungs parādīs, kas Viņam pieder un kas ir svēts, un kas var Viņam tuvoties; un, kuru Viņš Sev izvēlēs, tas varēs Viņam tuvoties. 6 Dariet tā: Korahs ar savu pulku, ņemiet sev kvēpināmos traukus 7 un rīt tajos ielieciet uguni, un tur virsū uzlieciet kvēpināmās zāles Tam Kungam, un, kuru Tas Kungs izraudzīs, tas ir svēts! Un nu, lai jums ir gana, jums Levija dēliem!" 8 Un Mozus sacīja Koraham: "Levija dēli, uzklausiet mani! 9 Vai tas jums vēl par maz, ka Israēla Dievs jūs ir izraudzījis no Israēla draudzes, lai jūs Viņam tuvotos, lai piedalītos Tā Kunga mājokļa aprūpes darbos un lai nostātos draudzes priekšā kalpot tai? 10 Viņš tev līdz ar visiem taviem brāļiem, Levija dēliem, licis pie Sevis tuvu nākt; un nu jūs meklējat arī priestera amatu? 11 Tādēļ tu esi nācis kopā ar savu pulku, lai saceltos pret To Kungu; jo kas ir Ārons, ka jūs pret to kūdāt?" 12 Un Mozus pavēlēja ataicināt Datanu un Abirāmu, Ēliāba dēlus, bet tie sacīja: "Mēs nenāksim! 13 Vai tad nepietiek, ka tu mūs esi izvedis no tās zemes, kurā piens un medus tek, lai mums liktu mirt tuksnesī? Kā tad tu vēl tagad sevi turi mums par valdnieku? 14 Tu mūs patiesi neesi ievedis zemē, kurā piens un medus tek, nedz arī mums devis iemantot laukus vai vīna dārzus,- vai tu šeit gribi tautai smiltis acīs kaisīt? Nē! Mēs neiesim!" 15 Tad Mozus ļoti apskaitās un sacīja Tam Kungam: "Neuzlūko viņu upurus! Pat ne ēzeli es neesmu no viņiem ņēmis, un nevienam es neesmu no tiem ko ļauna darījis!" 16 Un Mozus sacīja Koraham: "Tu un viss tavs pulks nāciet rīt un nostājieties Tā Kunga priekšā, tu, viņi un arī Ārons. 17 Un ņemiet ikviens savu kvēpināmo trauku un lieciet tur iekšā kvēpināmās zāles, un nesiet ikviens savu trauku Tā Kunga priekšā, pavisam divi simti piecdesmit ogļu traukus, un arī tu, Āron, ikviens ar savu kvēpināmo trauku!" 18 Tad tie ikviens ņēma savu ogļu trauku un iededzināja tanī uguni un virsū uzlika kvēpināmo, un tie nostājās Saiešanas telts durvīs, tāpat arī Mozus un Ārons. 19 Un Korahs, visus saukdams, sapulcināja pret viņiem visu draudzi pie Saiešanas telts durvīm. Tad Tā Kunga godība atklājās visai draudzei, 20 un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu, sacīdams: 21 "Atdalieties nost no šīs draudzes, lai Es tos acumirklī apriju!" 22 Bet tie krita pie zemes uz sava vaiga un lūdzās: "Ak, Dievs! Tu, Kungs, kas esi gars visās miesās, ja viens cilvēks apgrēkojas, vai tad Tev jāienīst visa draudze?" 23 Un Tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: 24 "Runā uz draudzi un saki: atkāpieties nost visapkārt no Koraha, Datana un Abirāma mājokļiem!" 25 Tad Mozus piecēlās un piegāja pie Datana un Abirāma, un viņam sekoja Israēla vecaji. 26 Un viņš sacīja draudzei: "Atkāpieties nost no šo bezdievīgo vīru teltīm un nepieskarieties ne pie kā, kas viņiem pieder, lai arī jūs neejat bojā visu viņu grēku dēļ!" 27 Un tie visapkārt atkāpās nost no Koraha, Datana un Abirāma mājokļiem, bet Datans un Abirāms bija iznākuši savu telšu durvīs līdz ar savām sievām un saviem lieliem un maziem bērniem. 28 Un Mozus sacīja: "Ar šo pašu jūs atzīsit, ka Tas Kungs ir mani sūtījis, lai es visus šos darbus padarītu, un ne no mana paša sirdsprāta: 29 ja šie te mirs, kā mirst visi cilvēki, un tiks piemeklēti, kā tiek piemeklēti visi cilvēki, tad Tas Kungs mani nav sūtījis; 30 bet, ja Tas Kungs ko jaunu rādīs, ko Viņš vēl līdz šim nav rādījis, un zeme atvērs savu muti, un tā tos aprīs līdz ar visu, kas tiem pieder, ka tie dzīvi nogrimst ellē, tad tikai ar šo jūs atzīsit, ka šie vīri ir To Kungu nicinājuši!" 31 Un notika, tiklīdz viņš šos vārdus bija beidzis runāt, tad zeme, uz kuras tie stāvēja, pāršķēlās, 32 un zeme atdarīja savu muti un aprija viņus un viņu namus, kā arī visus cilvēkus, kas bija pie Koraha, un visu šo cilvēku mantu līdz ar viņiem. 33 Un tie dzīvi nogrima ellē ar visu, kas tiem piederēja, un zeme atkal aiz tiem aizvērās, un tie aizgāja bojā, pazuzdami no draudzes vidus. 34 Bet viss Israēls, kas bija viņiem visapkārt, bēga, viņiem brēcot, sacīdami, ka tik arī mūs neaprij zeme! 35 Un no Tā Kunga izgāja uguns un aprija divi simti piecdesmit vīrus, kas bija pienesuši kvēpināmo.
