Nehemija tiek sūtīts uz Jūdu
1 Bija nīsāna mēnesis ķēniņa Artakserksa divdesmitajā valdīšanas gadā. Vīns bija viņa priekšā, es ņēmu vīnu un devu to ķēniņam. Nekad agrāk es nebiju noskumis viņa priekšā. 2 Ķēniņš man vaicāja: “Kāpēc tu esi noskumis? Tu taču neesi slims?! Tātad noskumusi ir tava sirds!” Tad es varen izbijos. 3 Es teicu ķēniņam: “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Kā lai neskumstu, ja pilsēta, kurā ir manu tēvu kapi, ir nopostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?”
4 Ķēniņš man sacīja: “Ko tad tu gribi?” Tad es pielūdzu debesu Dievu 5 un sacīju ķēniņam: “Ja ķēniņam tīk, ka tavs kalps gūst tavu vēlību, tad sūti mani uz Jūdu, uz pilsētu, kur ir manu tēvu kapi, un es to atjaunošu!” 6 Ķēniņš – viņam blakus sēdēja ķēniņiene – man sacīja: “Cik ilgi tu ceļosi, un kad tu atgriezīsies?” Ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es noteicu laiku. 7 Es sacīju ķēniņam: “Ja ķēniņam tīk, lai man dod vēstules Viņpusupes apgabala pārvaldniekiem, ka viņi man ļauj nonākt Jūdā, 8 un vēstuli ķēniņa mežsargam Āsāfam, lai viņš man dod kokus baļķiem – tempļa vārtiem, pilsētas mūrim un namam, kur dzīvot.” Ķēniņš man to iedeva, jo Dieva roka bija ar mani uz labu. 9 Tad es devos pie Viņpusupes apgabala pārvaldniekiem un nodevu tiem ķēniņa vēstules. Ķēniņš man bija sūtījis līdzi karaspēka virsniekus un jātniekus. 10 Kad to uzzināja horonietis Sanballats un kalps Tobīja, amonietis, tie ļoti noskaitās, ka kāds ir nācis gādāt labumu Israēla dēliem.
Nehemija apskata Jeruzālemes mūrus
11 Es iegāju Jeruzālemē un paliku tur trīs dienas. 12 Naktī es cēlos, kopā ar mani bija daži vīri, bet es nevienam neteicu, ko man Dievs sirdī bija licis darīt Jeruzālemei. Man nebija cita lopa kā vien tas, uz kura es jāju. 13 Naktī es izgāju pa Ielejas vārtiem uz Šakāļu avotu un Mēslu vārtiem. Es pārlūkoju sagrautos Jeruzālemes mūrus un ugunī sadedzinātos vārtus. 14 Es pagāju garām Avota vārtiem, pie Ķēniņa baseina, bet tur nebija vietas, kur mans lops tiktu cauri. 15 Tad naktī es kāpu augšā pa ieleju un pārbaudīju mūri. Atpakaļ es nokļuvu pa Ielejas vārtiem, tā es atgriezos. 16 Bet ierēdņi nezināja, kurp es biju gājis un ko darījis. Es vēl to nebiju teicis jūdiem, priesteriem, dižciltīgajiem, ierēdņiem un pārējiem, kas strādā.
Celsimies un celsim
17 Tad es tiem sacīju: “Jūs redzat ļaunumu, kādā esam nonākuši, – Jeruzāleme ir panīkusi un tās vārti ir sadedzināti! Nāciet, atjaunosim Jeruzālemes mūrus, lai neesam par apsmieklu!” 18 Es tiem stāstīju par savu Dievu, ka viņš ir bijis man labvēlīgs, un arī to, ko man bija teicis ķēniņš. Un tie teica: “Sāksim atjaunot!” Un viņu rokas apņēmās darīt labu.
19 Kad to uzzināja horonietis Sanballats, kalps Tobīja, amonietis, un arābs Gešems, tie izsmēja un nicināja mūs, sacīdami: “Ko tad nu jūs taisāties darīt? Dumpoties pret ķēniņu?” 20 Bet es tiem atbildēju: “Debesu Dievs dod mums veiksmi, mēs esam viņa kalpi un sāksim visu atjaunot! Bet jums Jeruzālemē nav nekādas daļas – ne jums ir taisnība, ne jums būs piemiņa!”
1 Un nīsāna mēnesī divdesmitajā ķēniņa Artakserksa valdīšanas gadā, kad vīns bija viņa priekšā, es pacēlu vīnu un devu ķēniņam. Es nekad vēl nebiju bijis noskumis viņa priekšā, 2 un ķēniņš sacīja man: "Kādēļ tavs vaigs ir noskumis, un tomēr tu taču neesi slims? Tas nav nekas cits kā sirds skumjas!" Tad es ļoti nobijos, 3 un es sacīju viņam: "Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi! Kā gan lai mans vaigs nebūtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?" 4 Tad ķēniņš sacīja man: "Ko tad tu lūdz?" Bet es lūdzu debesu Dievu 5 un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam šķiet labi un tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad es lūdzu, ka tu sūti mani uz Jūdu, uz manu tēvu kapu pilsētu, lai es to atkal uzceļu." 6 Un ķēniņš sacīja man, un ķēniņiene sēdēja viņam blakus: "Cik ilgi būs tavs ceļojums, un kad tu atgriezīsies?" Un ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es minēju viņam laiku 7 un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam labpatīk, lai viņš dod man līdzi vēstules Aiz-Eifratas pārvaldniekiem, ka viņi mani laiž cauri līdz Jūdai, 8 bez tam vēl kādu vēstuli ķēniņa mežu kungam Asafam, lai viņš dotu man kokus baļķiem Tempļa cietokšņa vārtiem un pilsētas mūriem, un mājai, kur es pats dzīvošu." Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani. 9 Tad es ierados pie Aiz-Eifratas pārvaldniekiem un nodevu viņiem ķēniņa vēstules. Bet ķēniņš bija man sūtījis līdzi arī kādus virsniekus un jātniekus. 10 Kad horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija to dzirdēja, tad viņi bija ļoti sadusmoti, ka kāds ir atnācis, lai rūpētos par Israēla bērniem. 11 Tā es nonācu Jeruzālemē un sabiju tur trīs dienas. 12 Tad es naktī piecēlos, es un daži vīri līdz ar mani, un es nestāstīju nevienam, ko mans Dievs ir ielicis manā sirdī, lai darītu Jeruzālemes labā. Neviena cita lopa nebija pie manis, izņemot to, uz kura es jāju. 13 Un es izgāju naktī pa Ielejas vārtiem virzienā uz Pūķa avotu līdz Mēslu vārtiem; es tad apskatīju arī Jeruzālemes mūrus, kas bija noārdīti; tās vārti bija iznīcināti ar uguni. 14 Un es devos tālāk līdz Avota vārtiem un līdz Ķēniņa dīķim, bet tur nebija vietas, lai lops, uz kura es jāju, izsprauktos cauri. 15 Un es kāpu augšā kājām pa gravu naktī un pārbaudīju mūri; tad es griezos atpakaļ un nokļuvu atkal mājās pa Ielejas vārtiem. 16 Bet ļaužu priekšnieki nezināja, kurp es biju gājis un ko es biju darījis. Līdz tam es vēl neko nebiju ziņojis jūdiem, viņu priesteriem, dižciltīgajiem, priekšniekiem un pārējiem, kam būtu jārūpējas par celšanas darbiem. 17 Tagad nu es sacīju viņiem: "Jūs redzat nelaimi, kādā mēs esam, ka Jeruzāleme ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī. Nāciet, un uzcelsim atkal Jeruzālemes mūrus, lai mēs vairs ilgāk nebūtu par apsmieklu!" 18 Un es stāstīju viņiem par sava Dieva roku, kas labvēlīga bijusi pār mani, un arī par ķēniņa vārdiem, ko viņš bija man teicis. Un viņi sacīja: "Celsimies un celsim!" Tā viņi stiprināja savas rokas labajam darbam. 19 Bet, kad horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija, un arābs Gešems to dzirdēja, tad tie izsmēja mūs un nonicināja mūs, un sacīja: "Kas tā ir par lietu, ko jūs darāt? Jūs laikam gan esat nodomājuši celt dumpi pret ķēniņu un atkrist no viņa varas?" 20 Tad es atbildēju viņiem un sacīju: "Debesu Dievs, Viņš ir tas, kas dos sekmes mums, un mēs, Viņa kalpi, celsimies un celsim, bet jums te nav nekādas daļas, nedz tiesības, nedz piemiņa Jeruzālemē!"
