Pamestā pilsēta
1 Ak, vai!
Guļ vientuļa pilsēta, reiz pilna tautas,
lielā starp tautām kļuva kā atraitne,
novadu valdniece – klaušās.
2 Tā raudot raud naktī un asarās vaigi,
tai mierinātāja nav – no tiem, kas to mīl,
tuvie pievīla, kļuva naidnieki.
3 No ciešanām, pārmēra verdzības Jūda svešumā devās,
starp tautām mīt un nerod miera,
un vajātāji atkāpties šaurumā spieda.
4 Sērās Ciānas ceļi – nav, kas ietu uz svētkiem,
tukši vārti, vaidēja priesteri,
jaunavas skumjas, un Ciānā rūgtums.
5 Apspiedējs valda, naidniekiem labi;
jo Kungs lika ciest par visiem noziegumiem,
bērni aizgāja gūstā naidnieka priekšā.
6 Viss krāšņums pameta Ciānas meitu,
tās augstmaņi kā brieži nerod ganības
un bezspēkā aiziet vajātāja priekšā.
7 Jeruzāleme piemin ciešanu, klaidu dienas,
visas dārglietas, kas tajās sendienās bija,
kad tauta krīt pretinieka rokā, palīga nav,
apspiedēji skatās un smej viņas postu.
8 Grēkot grēkoja Jeruzāleme, nu tapusi sārņaina,
kas godāja – nicina, jo redzēja viņas kailumu,
tā vaid un novēršas.
9 Netīra tērpa mala; savu galu tā neapdomā,
baisi nolaidusies; nav tai mierinātāja,
redzi, Kungs, manas ciešanas, jo naidnieks tapis liels.
10 Pretinieks izstiepis roku pār visiem dārgumiem;
un tā redzēja tautas viņas svētnīcā ejam,
lai gan tu viņiem liedzi iet tavā sapulcē.
11 Visa tās tauta vaid, meklējot maizi,
dārgumus atdod par ēdamo, lai vilktu dzīvību;
redzi, Kungs, lūko – cik es tapusi lēta.
12 Ejošie ceļu, lūkojiet, skatiet,
vai ir vēl tādas sāpes kā man, kas apņem mani;
tā skumdina mani Kungs viņa dusmu kvēles dienā.
13 No augšienes viņš sūtīja uguni,
manus kaulus tā pārņem,
zem kājām pleš tīklu, rauj mani atpakaļ,
posta un vārdzina mani cauru dienu.
14 Savīts manu grēku jūgs, viņa rokām tie sapīti,
pār manu kaklu tie nāk, liek klupt manam spēkam,
to rokās nodevis mani Kungs, nevaru piecelties.
15 Visus spēcīgos saminis Kungs manā vidū,
sasauca svētkus pār mani, lai bradātu manus puišus,
jaunavai, Jūdas meitai, Kungs vīnspaidu mina.
16 Par to raudu es, acis, man acis asarām pārplūst,
tālu mierinātājs, kas veldzētu dvēseli,
mani bērni ir postā, jo naidnieks pārspēj.
17 Pleš Ciāna rokas – nav mierinātāja,
Kungs liek Jēkabu lenkt pretiniekiem,
un Jeruzāleme sārņaina viņiem!
18 Taisns ir Kungs – es pretojos viņam,
klausieties, tautas, redziet manas sāpes,
jaunavas manas un jaunekļi aizgāja gūstā.
19 Mīlošos saucu – tie pievīla,
priesteri mani un vecie – pilsētā mira,
barību meklējot, ko dzīvību vilkt.
20 Kungs, skaties – man grūti, rūgst manas iekšas,
sirds krūtīs žņaudzas, ka spītēt spītējos, –
ārā kauj zobens, mājā nāve.
21 Dzirdiet, kā vaidu, nav mierinātāja,
naidnieki dzirdēja manu nelaimi,
priekā par to, ko tu dari,
dod dienu, ko nosauci, – lai tiem ir kā man.
22 Lai nāk tavā priekšā viss viņu ļaunums, atdari tiem,
kā darīji man par maniem grēkiem,
papilnam es vaidu, sirds mana vārgst.
1 Cik vientuļa ir kļuvusi šī pilsēta, kas bija ļaužu pilna! Tā, kas bija liela starp tautām, ir kļuvusi kā atraitne, un, kas bija valdniece pār novadiem, ir kļuvusi pati par verdzeni. 2 Tā gauži raud naktī, tai asaras rit pār vaigiem. Nav iepriecinātāja tai starp tiem, kas to mīl, visi tās tuvie tai neuzticīgi, tie kļuvuši par ienaidniekiem. 3 Jūdas cilts ir gājusi gūstā, no ciešanām, smagās verdzības, tā mīt starp tautām un neatrod miera; tās vajātāji ir iedzinuši to šaurā aizā. 4 Ciānas ceļi skumst, jo neviens nenāk uz svētkiem; visi pilsētas vārti stāv nevirināti, tās priesteri smagi nopūšas; pilsētas jaunavas noskumušas, bēdīga pati pilsēta. 5 Tās nomācēji valda, tās ienaidniekiem klājas labi. Jo Tas Kungs ir licis tai smagi ciest tās daudzo grēku dēļ. Tās bērni aizgāja trimdā savu ienaidnieku priekšā. 6 Zudis ir viss Ciānas meitas greznums; viņas dižciltīgie ir kā brieži, kas neatrod ganības un iet bez spēka vajātāju priekšā. 7 Jeruzāleme piemin savās bēdu un klejojuma dienās visus dārgumus, kas tai bija agrākos laikos; tās ļaudis krīt ienaidnieka rokā, un palīga viņai nav, tās ienaidnieki noraugās tajā un smejas par viņas sabrukumu. 8 Grēkodama grēkoja Jeruzāleme tādēļ kļuvusi kā sārņaina sieva. Visi, kas viņu cienīja, tagad to nicina, tāpēc ka redz tās kailumu; arī pati tā vaid un novēršas. 9 Tās netīrumi līp pie viņas tērpa malas; tā nebija domājusi par savu galu; tādēļ tā ir tik bezgalīgi pazemota, un tai nav neviena iepriecinātāja. "Uzlūko, Kungs, manas bēdas, jo ienaidnieks gavilē!" 10 Naidnieks ir izstiepis savu roku pār visiem viņas dārgumiem. Viņai bija jānoskatās, kā citas tautas ielaužas viņas svētnīcā, kaut gan viņiem Tu esi liedzis ieiet Tavā draudzē. 11 Visi tās iedzīvotāji vaimanā un meklē maizi. Viņi atdod visus savus dārgumus par ēdamo, lai uzturētu sevi pie dzīvības. "Raugies, Kungs, kādā negodā es esmu nonākusi!" 12 Vai jūs, kas ejat garām, tas nemaz neskar? Skatieties un redziet, vai ir vēl kur tādas sāpes kā manas sāpes, kas pārņēmušas mani un ar ko Tas Kungs mani piemeklējis Savas niknās dusmības dienā. 13 No augšienes Viņš ir metis uguni manos kaulos un licis tai tur plosīties. Viņš manām kājām izpletis tīklu un licis man griezties atpakaļ. Viņš iegrūdis mani postā, darījis slimu ik dienas. 14 Mani pārkāpumi Viņa rokās savīti visi kopā un kā jūgs uzlikti man uz kakla; Viņš satriecis ar to manu spēku; Tas Kungs mani nodevis tādiem rokās, kuriem nevaru pretoties. 15 Tas Kungs ir saminis visus spēcīgos vīrus manā vidū, Viņš ir sasaucis pret mani sapulci, lai sagrautu manus jaunekļus; Tas Kungs pats ir minis vīna spaidu jaunavai, Jūdas meitai. 16 Par to man rūgti jāraud, un manas acis ir asaru pilnas, jo tālu no manis ir mierinātājs, kas varētu iepriecināt manu dvēseli. Manu bērnu man vairs nav, jo ienaidnieks ir guvis virsroku. 17 Ciāna izstiepj savas rokas, bet nav, kas viņu iepriecinātu. Tas Kungs ir pavēlējis ienaidniekiem, kas visapkārt ap Jēkabu, lai Jeruzāleme kļūtu viņu vidū kā sārņaina sieva. 18 Tas Kungs ir taisns, tomēr es Viņa baušļiem pretojos. Klausieties, tautas, un raugait manas sāpes! Manas jaunavas un mani jaunekļi aizgāja gūstā. 19 Es piesaucu savus draugus, bet tie mani pievīluši. Mani priesteri un vecaji pilsētā ir nonīkuši, meklēdami sev ēdamo, lai uzturētu sevi pie dzīvības. 20 Ak, Kungs, kā man bail! Manas iekšas saraujas sāpēs, mana sirds ir pilna nemiera, tāpēc ka es Tev pretojos. Ārā zobens laupīdams, mājā - nāve. 21 Tie dzird mani vaidam, tomēr nav man iepriecinātāja! Visi mani ienaidnieki redz manu nelaimi un priecājas, ka Tu to man esi darījis. Lai nāk Tevis sludinātā diena, tad viņiem klāsies kā man! 22 Lai nāk Tavā priekšā visa viņu ļaunprātība, un dari Tu viņiem tā, kā Tu man esi darījis visu manu pārkāpumu dēļ. Neskaitāmas ir manas nopūtas, un mana sirds ir pagurusi.
