Ēlīhu par Dieva taisnīgumu
1 Un Ēlīhu runāja vēl:
2 “Klausieties, gudrie, manus vārdus,
zinātāji, sadzirdiet mani,
3 jo vārdus pārbauda auss,
tāpat kā aukslējas izbauda garšu.
4 Spriedīsim tiesu paši vien,
kopā lemsim, kas labs.
5 Jo Ījabs teica: es esmu taisns!
Sagrozījis Dievs manu tiesu,
6 kaut man taisnība, par meli sauc,
sāpīgi vaino, kaut es bez vainas! –
7 Kur vēl redzēts tāds kā Ījabs?
Zaimus kā ūdeni dzer,
8 ar ļaundariem pinas,
kopā iet ar negantniekiem
9 un saka: tas neko nedod,
ja cilvēks pēc Dieva kāro! –
10 Tad, prātnieki, uzklausiet mani:
tālu no Dieva negantība
un ļaunums no Visuvarenā!
11 Par darbiem viņš cilvēkam maksā,
pēc kā šis dzenas, to atrod.
12 Tik tiešām, Dievs nedara ļaunu,
un Visuvarenais neapvērš tiesu!
13 Kas viņam uzticēja zemi,
kas viņam nodeva debesloku?
14 Ja iedomātos viņš savā sirdī
atpakaļ paņemt garu un dvašu,
15 tūdaļ iznīktu visa radība
un cilvēks tiktu atpakaļ pīšļos.
16 Ja jums prāts, tad klausieties nu,
tad ausieties manos vārdos.
17 Kas pats vairās tiesas, nu grib citus siet!
Vai diženo Taisno tu grasies vainot?
18 Kas ķēniņam saka: bezgodis tāds! –
un augstmanim: tu, ļaundaris! –
19 Kurš gan dižkungu pusē nenostājas
un bagātos netur augstāk par nabagiem? –
visi tie veidoti viņa rokām!
20 Piepeši mirst, nakts vidū
meimurodami ļautiņi aiziet,
varenais nogrūsts – tak ne ar roku!
21 Jo viņa acis redz cilvēka ceļus,
viņš nomana visus tā soļus.
22 Nav tumsas, ne melnuma nav,
kur ļaundariem slēpties,
23 jo viņš nevienam vēl nav nolicis laiku,
kad pie Dieva jānāk uz tiesu!
24 Dižos viņš satriec pat nejautājis,
noliek citus to vietā,
25 jo viņš to darbus zina,
naktī tos sagrauj, tie sabirst,
26 kā ļaundarus tos šausta,
visiem redzot, –
27 tos, kuri pārstāja sekot viņam
un viņa ceļus neņēma vērā.
28 Tad sasniedza viņu bēduļu klaigas,
nabagu vaimanas viņš sadzirdēja.
29 Ja viņš klusēs – kas sūdzēs viņu,
ja slēps vaigu – kas viņu pamanīs?
Gan tautu, gan cilvēku viņš vēro,
30 lai nevalda bezgodis,
lai nesien tautu cilpās!
31 Vai tu sacīsi Dievam:
sodīts esmu, vairs tā nedarīšu,
32 ko pats neredzu, māci tu man –
ja ļaunu es darījis, tad vairs nedarīšu? –
33 Vai viņš samaksās, cik tev tīk,
vai teiks: lem tu, nevis es,
cik gribi, tik prasi!
34 Sirdī zinīgie pasacīs man
un gudrais, kas klausījies mani:
35 aplami runā Ījabs,
viņa vārdiem līdz gudrībai tālu!
36 Gribu, lai Ījabu tiesā līdz galam –
ko šis liecina par grēciniekiem,
37 ko vairo vainu ar jaunu grēku,
mūsu priekšā pat plaukstas sit,
runā un runā pret Dievu!”
1 Un Ēlihus turpināja un sacīja: 2 "Dzirdiet, gudrajie, manu valodu, un uzklausiet, zinātāji, mani! 3 Jo auss pārbauda runāto, tāpat kā mute pārbauda ēdamo. 4 Tagad mēs stāsimies pie taisnības pārbaudes, lai mūsu pašu acīm kļūst skaidrs, kas īsti ir labs. 5 Redziet, Ījabs ir apgalvojis: es esmu taisns, bet Dievs tomēr neatzīst man manu taisnību. 6 Neraugoties uz manu taisnību, es esot melis! Sāpīgi duras manī Viņa šautra, kaut es pats esmu bez jebkāda pārkāpuma! - 7 Kur atrast tādu vīru, kāds ir Ījabs, kas nopaļāšanu dzer kā ūdeni, 8 kas stājas sakaros ar ļaundariem, kas labprāt iet vienu ceļu ar bezdievīgiem ļaudīm? 9 Jo viņš saka: tas cilvēkam neko nepalīdz, ka viņš vēlas būt draudzīgs ar Dievu. - 10 Tāpēc, ak, vīri, kam saprāts ir savā vietā, uzklausiet mani! Nekad Dievs nedomā darīt ļaunu, nedz tas Visuvarenais - viltu! 11 Nē, bet gan - kāds kura darbs, tādu Viņš tam piešķir laimi; kāda kura gaita, tāds tam tiek novēlēts liktenis. 12 Nē, patiesi, Dievs neliek notikt ļaunam, un Visuvarenais nesagroza tiesu. 13 Kam ir uzticēta pasaule, ja ne Viņam, un kas ir izveidojis visu plašo izplatījumu? 14 Un, ja nu Viņš visu laiku būtu domājis tikai par Sevi, Savu Garu un Savu dvašu būtu paturējis tikai Sev pašam, 15 tad visa radība kopā iznīktu un cilvēkam būtu jākļūst atkal par pīšļiem. 16 Bet, ja tev ir saprašana, tad paklausi to, ko es saku, un ievēro, kā skan mani vārdi! 17 Vai tas spēj vadīt, kas ienīst taisnību? Jeb vai tu gribi nosodīt un pat izraidīt trimdā Visutaisnīgo, Visuspēcīgo? 18 Viņu, kas saka ķēniņam: necienīgais, - un dižciltīgajiem: ļaundari! 19 Kas neuzlūko valdnieka vaigu, kas neieredz lielo un bagāto vairāk nekā nabagos, jo tie visi ir Viņa roku darbs. 20 Acumirklī viņi nomirst, un nakts vidū tautas top iztrūcinātas un satricinātas un iet bojā. Arī varenos Viņš nobīda pie malas, nemaz cilvēku roku nepakustinot. 21 Viņa acis taču ir nomodā pār cilvēku gaitām, un Viņš allaž redz visus viņu soļus. 22 Un nav tādas krēslas, nedz tik biezas tumsības, lai ļauno darbu darītāji spētu tanī paslēpties. 23 Jo Viņam cilvēks nemaz ilgi nav jānovēro, lai tas būtu spiests ierasties uz tiesu Dieva priekšā: 24 nē, Viņš satriec varenos bez izmeklēšanas, un Viņš pats viņu vietās ieliek pēctečus. 25 Tā Viņš jo labi pazīst viņu darbus, Viņš izdara nakts laikā apvērsumu, tā ka viņi top samalti druskās. 26 Viņš tos izsmej un soda kā ļauna darba darītājus tādā vietā, kur visi to redz, 27 par sodu tam, ka tie no Viņa atkrita un novirzījās, nesekodami Viņa pēdām, un ka tie neprata ievērot visus Viņa ceļus un Viņam sekot, 28 ļaudami nabagu vaimanu kliedzieniem nokļūt pie Viņa, un Viņam bija jāsadzird apspiesto un nomākto kliegšana. 29 Bet, ja Viņš pats ir mierā un izturas mierīgi, kas tad Viņam varētu to pārmest? Un, ja Viņš Savu vaigu apslēpj, kas var Viņu skatīt? Tā valda Viņš tiklab pār veselām tautām, kā arī pār atsevišķiem cilvēkiem vienādā veidā, 30 lai nevalda negodīgi cilvēki, lai nebūtu tādu, kas tvarsta ļaudis ar viltu un kas paši būtu kā slazdi savai tautai. 31 Jeb vai uz Dievu būtu jāsaka: man bija jācieš, es esmu maldījies, es turpmāk vairs negrēkošu; 32 bet to, ko es neredzu, to māci man, ja es esmu darījis netaisnību, tad es to turpmāk vairs nedarīšu. 33 Vai lai Dievs atlīdzina un soda pēc tava prāta, ja tu neesi mierā? Jeb vai Dievam būtu jāsaka: tev - cilvēkam ir jānosaka, kas ir pats labākais un kas vislabāk būtu darāms, ne Man; tātad - ko tu zini, to pasaki atklāti! 34 Prātīgi vīri man piesliesies, un ikviens gudrs vīrs, kas dzirdējis mani, sacīs: 35 Ījabs runā bez dziļākas ieskatīšanās lietu būtībā, un viņa vārdi nav bijuši labi pārdomāti. 36 Lai tad taču pārbauda Ījabu līdz galam, jo viņš ir runājis kā nelietīgs vīrs, 37 jo viņš savam grēkam pieliek vēl arī pārkāpumu; viņš ņirgājas mūsu vidū un vairo savu vārdu skaitu pret to stipro Dievu."
