Ēlīhu pārmetumi Ījabam
1 Patiesi,
tik ieklausies, Ījab, manos vārdos,
tik ieklausies manās runās!
2 Redzi, atdaru muti,
mana mēle no aukslējām runā,
3 sirds taisnums ir manos vārdos,
ko manas lūpas zina, to skaidri teic.
4 Dieva Gars radīja mani,
Visuvarenā dvaša dzīvina mani –
5 ja vari, atbildi man,
saņemies un stājies man pretī!
6 Redzi, Dieva priekšā es tāds pats kā tu,
no māla mīcīts arī es!
7 Jā, no manis tev jābīstas nav,
nedz mana roka būs smaga.
8 Tu runāji man ausīs,
es tavus vārdus saklausīju:
9 es esmu šķīsts un bez vainas,
skaidrs es un grēka man nav –
10 ieganstus viņš atrod pret mani,
tur mani par naidnieku sev,
11 viņš manas kājas liek siekstā,
uzrauga visas manas takas! –
12 Nav tev taisnība! – atbildu tev,
jo par cilvēku lielāks ir Dievs!
13 Kāpēc tu cel pret viņu sūdzību?
Jo viņa runām viņš neatbild!
14 Ja vienu reizi runā Dievs
un otru reizi, bet tie nepamana –
15 sapnī, nakts jausmās,
kad cilvēkiem uzkrīt ciets miegs,
kad snauda uznāk cisās,
16 tad viņš atdara tiem ausis,
pārmācīdams biedina tos,
17 cilvēku novērš no netaisnības,
no vīra lepnību atvaira,
18 no bedres dvēseli attur
un dzīvību no asmens!
19 Cits guļ ciešanu piemeklēts,
kaulu lauzējs nelaiž to,
20 tā dzīvībai maize derdz,
riebj dvēselei gards kumoss,
21 miesa dilst, ka vairs neredz,
un izspiežas kauli, kas bija apslēpti.
22 Dvēsele tam pošas uz bedri
un dzīvība pie nāvētājiem.
23 Ja tam ir vēstnesis klāt,
ja vidutājs, viens starp tūkstošiem,
kas viņa taisnību var apliecināt,
24 kas žēlo viņu un saka:
neliec šim nokāpt bedrē,
man ir ķīla! –
25 Tad miesa šim uzplauks kā jaunībā,
šis atgriezīsies zaļoksnās dienās,
26 šis Dievu lūgs, viņš šo uzlūkos,
šis redzēs viņa vaigu un uzgavilēs,
šā taisnību viņš šim atdos!
27 Šis dziedās un cilvēku priekšā sacīs:
es grēkoju, taisnību sagrozīju,
bet man netika atdarīts!
28 Manu dvēseli viņš glābs no bedres,
un mana dzīvība redzēs gaismu! –
29 Redzi, ko visu dara Dievs
divreiz cilvēkam un vēl trīs reizes,
30 lai šā dvēseli atņemtu bedrei,
apgaismotu ar dzīvības gaismu!
31 Uzklausi, Ījab, sadzirdi mani,
paklusē, nu runāšu es!
32 Ja tev ir vārdi, atspēko mani –
runā! – man prieks attaisnot tevi!
33 Bet, ja ne, tad tu klausies manī,
klusē, es mācīšu gudrību tev!”
1 Bet toties tu pats, Ījab, uzklausi tagad manu runu un uzņem visus manus vārdus ar labi plati atvērtu ausi! 2 Ievēro, ja es tagad atveru savu muti un mana mēle liek sevi visvairāk dzirdēt, 3 tad mani vārdi ir vaļsirdīgi un atklāti kā mana sirds, un, ko manas lūpas zina, to tās arī izrunā neviltoti un nopietnībā. 4 Mani ir radījis Dieva Gars, un Visuvarenā dvaša piešķir man dzīvību. 5 Ja tu to spēj, tad atspēko mani; apbruņojies ar stingriem pierādījumiem un dodies pret mani cīņā! 6 Redzi, es esmu tāds pats kā tu, ja nākas stāties Dieva priekšā, arī es esmu ņemts no zemes. 7 Nē, mana bardzība lai nesabaida tevi, un pārmetumi, kādus es pret tevi vēršu, lai nav tev par smagiem! 8 Tu jau esi pats runājis, manām ausīm klausoties, un es esmu skaidri sadzirdējis atskanam no tavas mutes šādus tavus vārdus: 9 es esmu nevainīgs, bez jebkāda nozieguma, šķīsts, man nav nekādu pārkāpumu! 10 Tiešām, Viņš atrod iemeslu, lai būtu pret mani; Viņš uzskata mani par Savu ienaidnieku. 11 Viņš manas kājas liek siekstā, stingri uzmana visus manus ceļus. - 12 Redzi, tur tev nav taisnības, man tev ir jāatbild, jo Dievs ir daudz augstāks nekā cilvēks. 13 Kādēļ tu esi izteicis pret Viņu pārmetumus, ka Viņš tev uz taviem vārdiem nedodot nekādu atbildi? 14 Patiesībā Dievs runā vienreiz un arī vēl otrreiz, bet to vairs ļaudis neievēro. 15 Sapnī, nakts parādībās, kad jo dziļš miegs nolaidies pār cilvēku, kad tas īsā snaudā iemidzis savā guļasvietā, 16 tad vienumēr Viņš atver cilvēka ausi un brīdina ļaudis ar biedinājumu, apstiprina ar zīmogu, tiem iedveš bijību, 17 lai cilvēku atturētu un atrautu no nodomātā ļaunā darba un īstu vīru pasargātu no lepnības un pārmērīgas pašiedomības, 18 lai paglābtu viņa dvēseli no apakšzemes un viņa dzīvību no bojā ejas caur nāves zobenu vai nāves šautru. 19 Viņš to audzina un pārmāca arī ar ilgstošām un smagu ciešanu pilnām sāpēm uz tā gultas, lauzīdams viņam visus viņa kaulus, 20 tā ka viņam riebj paša dzīvei nepieciešamā dienišķā maize un viņa ēstgribai pat viņa mīļākais ēdiens; 21 viņa miesa izdilst, ka tur nepaliek ko redzēt, un viņa kauli izspiežas, kas citkārt nebija redzami. 22 Tiešām, viņa dvēsele ir jau tuvu klāt pie kapa un viņa dzīvība vietai, kurā valda tikai nāves vara. 23 Un, ja nu tad pār viņu stāv kāds eņģelis kā aizbildnis, kā viens no tūkstošiem, lai nodotu liecību par cilvēka taisnīgumu, 24 un ja tas tad par viņu apžēlojas un saka: izglāb viņu, lai tas nenogrimst kapā, jo es esmu atradis izpirkšanas maksu, - 25 tad viņa miesa atkal pildās ar jaunības spēku, tā ka viņš jūtas pārnests atpakaļ savās senajās jaunības dienās. 26 Viņš tad nāk ar lūgšanām pie Dieva, un Dievs viņu iepriecina; Dievs ļauj viņam skatīt lielā sirdspriekā Savu vaigu, un Dievs tad atdod cilvēkam viņa taisnību. 27 Tāds tad jūtas cilvēku starpā uz taisnas takas un atzīstas: es biju grēkojis, aizskāris taisnību, bet tomēr tas nav man pieskaitīts par ļaunu! 28 Dievs izglāba manu dvēseli no bojā ejas kapā, un mana dzīvība priecājas, skatīdama gaismu! - 29 Redzi, to visu dara tas stiprais Dievs un dara to cilvēkam divun trīskārt, 30 lai viņa dvēseli atturētu no kapa, lai dotu viņam iespēju dzīvības gaismas apstarotam tikt. 31 Ievēro labi, Ījab, uzklausies mani, esi klusu un ļauj man runāt! 32 Ja tev kas ko sacīt, tad atspēko mani; runā, jo man būtu patīkami tevi attaisnot! 33 Bet, ja tev nav iespējams neko teikt, tad klausi mani; ciet klusu, un es tev mācīšu gudrību!"
