Ījabs nolād savas piedzimšanas dienu
1 Pēc tam Ījabs atdarīja muti, lai nolādētu savu dienu.
2 Ījabs runāja, sacīdams:
3 “Lai zūd diena, kad piedzimu,
un nakts, kad teica: vīrs ieņemts!
4 Tā diena lai top tumsa!
Lai Dievam augstumos tā nerūp,
lai neatspīd pār to gaišums,
5 lai tumsa to atprasa un nāves ēna,
lai sedz to padebess,
lai to baida pusdienas biedi!
6 To nakti lai tumsība ņem,
lai tā nelīksmo starp gada dienām,
lai neienāk mēnešu skaitā!
7 Redzi –
tā nakts lai neauglīga,
tanī lai neskan gaviles,
8 lai tie to nolād, kas gāna dienu,
kam dūša kaitināt leviatānu!
9 Lai aptumst mijkrēslī zvaigznes,
lai cer uz gaismu – bet nekā!
Lai neveras ausmas plaksti!
10 Kāpēc tā man neslēdza klēpja vārtus,
neslēpa mokas manām acīm?!
11 Vai nevarēju nedzimis nomirt
vai, no klēpja iznākot, iznīkt?
12 Kādēļ uz ceļgaliem ņēma mani
un krūšu galus deva man zīst?
13 Tagad es atgūlies dusētu rāmi,
gulētu miegā, būtu man miers,
14 līdzās ķēniņiem un zemes varenajiem,
kas drupas vien sev cēluši,
15 vai blakus augstmaņiem, kam zelts,
kas savos namos sudrabu krāja.
16 Kā neiznēsātam bija man zust –
kā tiem bērniem, kas neredzēs gaismas!
17 Tur ļaundari plosīties piekūst,
tur atpūtu gūst guris un vārgs,
18 blakus gūstekņi liekas dusēt,
nedzird tie uzrauga balsi.
19 Liels un mazs, ikviens tur būs,
un vergs tur brīvs no sava kunga!
20 Kādēļ viņš dāvā grūtdieņiem gaismu,
rūgtdieņiem dzīvību dod,
21 tiem, kas nāvi gaida – bet nav! –
kas meklē to vairāk kā apraktu mantu,
22 kas priecājas un līksmo,
gavilē, kad atrod sev kapu? –
23 Vīram, kam slēpts tā ceļš,
tādam, ko Dievs iegrožojis? –
24 Maizes vietā nopūtas man,
līst kā ūdens brēcieni mani,
25 no kā bītin bijos, nu notiek,
no kā baiļojos, nu nāk man!
26 Nav miera un nav miega,
atpūtas nav, mokas klāt!”
1 Un Ījabs atvēra savu muti un nolādēja dienu, kad viņš bija dzimis. 2 Un Ījabs izsaucās un sacīja: 3 "Lai izgaist diena, kurā es piedzimu, un nakts, kas vēstīja: saņemtais ir zēns! 4 Šī diena lai top tumsa! Pēc tās no augšienes lai netaujātu Dievs, un dienas spožums lai tai nespīd pāri! 5 Bet tumsa un nāves ēnas lai prasa to atpakaļ kā savējo. Padebešu tumsa lai klājas pār to, un dienas gaismas satumsums lai padara to baismīgu! 6 Tā nakts lai kļūst par tumsas laupījumu! Lai tā nekad netiek ieslēgta gada dienās, un lai tā neiekļūst mēnešu skaitā! 7 Tiešām, šī nakts lai paliek neauglīga, tanī lai neizpaužas prieks! 8 Tie, kas nolād dienu, lai to nolād, tie, kas prot un spēj sakaitināt pat leviatānu! 9 Tumšas lai paliek tās rītausmas zvaigznes: lai tā gaida uz gaismu, bet gaisma lai neparādās, un lai tā nekad neierauga rītausmas smaidu, 10 jo tā nebija aizslēgusi manas mātes klēpi, un līdz ar to bija palikušas nenoslēptas arī bēdas manu acu skatienam. 11 Kādēļ es neesmu nomiris mātes miesās vai gājis bojā, kad es iznācu no mātes klēpja? 12 Kādēļ mans tēvs mani ņēma uz saviem ceļiem, un kādēļ es esmu likts pie mātes krūtīm, lai zīstu? 13 Jo tad jau es būtu apgūlies kapa tumsā, es snaustu, es būtu jau iemidzis, man būtu atpūta 14 kopā ar ķēniņiem un zemes varenajiem - tiem, kas sev par nāves mitekli ir cēluši diženas dusas vietas, 15 vai kopā ar lieliem kungiem, kuriem bija zelts un kas savus namus pildīja pilnus ar sudrabu; 16 vai atkal līdzīgi nelaikā dzimušam bērnam manis vairs nebūtu, vai es būtu izzudis kā zīdainītis, kas gaismas neredzējis. 17 Tur pat bezdievīgie ir mitējušies trakot savās dusmās, un tur atdusa tiem, kuru spēki ir galā, 18 tur apcietinātie gūstekņi visi kopā atrod mieru, tie nedzird darba uzrauga balsi. 19 Tur mazs un liels ir tas pats, un kalps no sava kunga top brīvs. 20 Bet kāpēc gan iekšēja smaguma nospiestam ir dota gaisma un tam, kas sarūgtināts dvēselē, dzīvība? 21 Tiem, kas ilgodamies gaida nāvi, un tās nav? Tiem, kas rok pēc tās vairāk nekā pēc apslēptas mantas? 22 Tiem, kas priecātos par kapa akmeņu kopu, kas gavilētu, ja būtu atraduši savu kapa vietu? 23 Kāpēc Viņš to nedod tam stiprajam vīram, kam viņa ceļš ir naktī apslēpts un kam Dievs izeju ir noslēdzis? 24 Jo, iekāms es vēl savu maizīti ēdu, jau atskan manas nopūtas, un manas vaimanas plūst kā ūdens. 25 Šausmas, kuras es bijos, ir mani aizsniegušas, tas, no kā es vairījos, ir mani sagrābis; 26 un nu man nav miera, man trūkst elpas, un es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām."
