Ījabs: ļaunums un vardarbība valda virs zemes
1 Kāpēc Visuvarenais nav noteicis laikus
un slēpj savas dienas tiem, kas viņu pazīst?
2 Ļaundari robežas pārceļ,
lopus nolaupa un sev gana,
3 bāreņa ēzeli aizdzen,
ņem par ķīlu atraitnes vērsi,
4 trūcīgo nogrūž no ceļa!
Visi nabagi meklē slēpties,
5 kā mežēzeļi tie tuksnesī dodas
un nopūlas iztiku meklēt,
klajumā lūko barību bērniem,
6 tīrumā tie mistrus sašķin,
ļaundara vīnadārzā tie plūc,
7 kaili tie guļ, jo drānu nav
un nav apsega salā,
8 kalnu lietū tie mirkst,
nav patvēruma – klinti tie skauj.
9 Tiem bāreni atrauj no krūts
un no nabaga ņem ķīlu!
10 Kaili tie skraida, tiem drānu nav,
izsalkuši tie kūļus nes,
11 eļļu tie spiež starp akmeņiem,
min vīnspaidu, bet pašiem slāpst.
12 Pilsētā cilvēki vaid,
nokauto dvēseles brēc,
bet Dievs nemana nelietību!
13 Ir tādi, kas spītē gaismai,
tās ceļus tie nezina,
nestaigā tās takās.
14 Pirms ausmas slepkava ceļas,
nabagu un trūcīgo nokauj,
pa nakti tas zogas kā zaglis.
15 Laulības pārkāpēja acis mijkrēsli gaida,
saka: nemanīs mani ne acs! –
Savu vaigu tas aizsedz.
16 Tumsā tie namus uzlauž,
bet dienā sēž ieslēgušies,
gaismas tie nejauš.
17 Rīts tiem visiem kā nāves ēna,
tiem tīk šaušalas un nāves ēna.
18 Ūdeņi tādus aizmēž!
Nolādēts viņu zemes gabals,
nenāks tie savā vīnadārzā!
19 Izkaltusi zeme un tveice ņem sniega ūdeņus,
kaps ņem grēciniekus.
20 Mātes klēpis aizmirsīs tos,
mielosies ar viņiem tārpi,
nepieminēs tos nekur –
lūst netaisnība kā koks!
21 Tie aplaupa neauglīgu sievu bez bērniem
un atraitnei nedara labu.
22 Viņš varenos izvazā ar savu spēku,
kad viņš ceļas, tie necer vairs dzīvot.
23 Viņš dara tos drošus un spēcina,
bet viņa acis vēro to ceļus!
24 Tie ceļas uz brīdi un vairs nav,
tie iznīkst kā visi, tie līkst,
kā vārpu gali tie vīst.
25 Vai tā nav – kas man uzrādīs melus?
Kurš atspēkos manus vārdus?”
1 Kādēļ gan nav apslēpti no Visuvarenā laiki, un kādēļ tie, kas Viņu pazīst, nedabū redzēt Viņa dienas? 2 Bet allaž pārcilātas tiek robežas, cits citam laupa ganāmpulkus kopā ar visiem ganiem. 3 Tie aizdzen prom bārabērna ēzelīti un ķīlā paņem atraitnes vienīgo vērsi. 4 Viņi nostumj nabaga ļaudis no dzīves ceļa, un zemes nelaimīgajiem visiem kopā ir jāpaslēpjas. 5 Redzi, līdzīgi meža ēzeļiem tiem jāiziet tuksnesī savos darbos, lūkojoties pēc laupījuma; klajums dod viņiem barību viņu bērniem. 6 Tīrumos viņiem jāievāc skābenes, un tie pārlasa bezdievīgo vīna dārzus. 7 Tiem kailumā, bez drēbēm, ir jāpavada naktis, pat bargā salā tiem nav segu. 8 Tos izmērcē kalnu aukstās lietus gāzes, un, bez pajumtes būdami, tie pieglaužas klintīm. 9 Bāriņu atrauj mātei no krūtīm, un ķīlā paņem nespējnieku skrandainos tērpus. 10 Un viņi klejo apkārt kailām miesām, bez apģērba, un izsalkuši viņi stiepj sapļautos kūļus. 11 Tie izspiež eļļu starp celtņu biezajiem mūriem, tie min vīna spiedes un paši cieš slāpes. 12 Bet mirēju vaidi atskan no pilsētām, un nosisto dvēseles brēc pēc atriebības, bet Dievs neņem vērā lūgšanas! 13 Citi ir kļuvuši gaismas pretinieki; viņi atstāj bez ievērības Viņa ceļus un neturpina tālāk Viņa tekas. 14 Nav gaisma vēl aususi, jau laupītājs piecēlies; tas nokauj kā apspiesto, tā nabago, un naktī zaglis piekopj savu tumšo darbu. 15 Un laulības pārkāpēja acs ir tā, kas gaida krēslas, jo tas domā: mani neviens pats neieraudzīs! - un viņš sev uzliek sejas aizsegu. 16 Tie laužas iekšā namos, nākot tumsai, bet dienā tie noslēdzas, jo tie nekā negrib zināt no gaismas. 17 Un tas visiem ir kopīgs, ka tiem rīts aust tumsā, nāves ēnā, un tiem visiem labi zināmi nakts tumsas briesmu darbi. 18 Ātri viņš aizslīd pa ūdens virsu; viņa druva ir nolādēta te virs zemes, tas nevar vairs virzīt savu ceļu uz saviem vīna dārziem. 19 Kā sausums un bula laiks izkusušo sniegu, tā nāves valsts aprij tos, kas ir grēkojuši! 20 Pat mātes klēpis tādu ātri aizmirst, kā salda bauda viņš paliek vienīgi tārpiem, neviens viņu nekad vairs nepiemin, un kā koks top bezdievīgais nocirsts, 21 viņš, kas izputinājis neauglīgo, to, kas nav dzemdējusi, un nav nekā laba darījis nevienai atraitnei! 22 Tāpat ar Savu spēku Dievs paildzina dzīvi varmācīgiem; no slimības gultas pieceļas dažs labs, kas jau pilnīgi bija zaudējis cerības dzīvot. 23 Viņš piešķir tam stiprumu un drošību, ļauj tam stāvēt stingri, un Viņa acis stāv nomodā pār tāda cilvēka ceļiem. 24 Tie jūtas gan augstu pacelti, bet mazu, tikai mazu acumirkli, un viņu vairs nav. Un, arī ja tie uzvedas pazemīgi, tiem jāiet bojā kā visiem pārējiem, un viņus nogriež kā vārpu stiebra augšgalā. 25 Vai tad tā nav? Kas mani sodīs savās dusmās? Vai es esmu melus teicis, un vai manis sacīto var pārvērst par kaut ko pilnīgi nenozīmīgu?"
