Cofars: bezdievju prieki ir īsi
1 Cofars no Naamas viņam atbildēja, sacīdams:
2 “Patiesi, manas bažas liek man atbildēt
nemiera dēļ, kas manī.
3 Rājienu dzirdu, kas mani aizvaino!
Mans gudrības gars palīdzēs atbildēt.
4 Vai nezini – kopš laikiem ir tā,
kopš cilvēks likts virs zemes,
5 ka ļaundaru gaviles tik tepat,
ka bezgoža līksmība tikai mirkli!
6 Kaut viņa dižums līdz debesīm sniedz
un viņa galva mākoņus skar,
7 kā paša mēsls uz mūžiem tas zudīs,
kas viņu pazinis, teiks: kur šis ir?
8 Kā sapnis tas aizlidos – to neatradīs,
kā nakts rēgs tas izgaisīs!
9 Acs, kas to redzēja, to vairs neskatīs,
viņa mājvieta to vairs neredzēs.
10 Nabagiem glaimos viņa dēli,
paša rokām tam manta būs jāatdod!
11 Vēl jaunības spēka pilni tam kauli,
bet līdz ar viņu tas pīšļos aizies.
12 Kaut salda viņa mutē negantība,
kaut viņš bēdzina to zem mēles,
13 sargā un neatdod,
glabā to savā mutē,
14 maize tam iekšās pārvērtīsies –
par čūsku žulti tā kļūs viņa miesās!
15 Cik mantas šis norijis, tikpat izvems, –
no viņa vēdera izraus to Dievs,
16 čūsku indi viņš zīdīs,
nonāvēs viņu odzes mēle,
17 neieraudzīs viņš straumes –
upes un strautus, kur medus un krējums!
18 Ko guvis, to atdos, – vis neaprīs,
mantu, ko iemainījis, vis nebaudīs,
19 jo viņš apspieda, atstūma nabagos,
namu sev ņēma, ko nav cēlis,
20 viņa vēders nezināja miera,
no viņa kārības nekur tverties.
21 Nekas neglābās no viņa rijības –
tādēļ nepaliks viņam labums!
22 Kad visa papilnam, jau ciešanas klāt –
grūtdieņu rokas stiepjas pēc viņa!
23 Lai pilns tiek tam vēders,
viņš tam uzsūtīs savu dusmu svelmi –
kā lietu to izlies viņa iekšās!
24 No dzelzs asmens tas bēg,
vara loks to ķer:
25 izvelk tam, no muguras iznāk,
šautra tam no aknām iznāk!
Briesmas pār viņu!
26 Tumsa gaida uz viņa mantu,
neviena nekurta uguns to aprīs,
kas paliks viņa teltī – tas izkūpēs!
27 Debesis atklās viņa vainu,
un zeme sacelsies pret to,
28 zudīs, kas iekrāts tā namā, –
viņš aizrauts viņa dusmu dienā.
29 Tāds ļaundara guvums no Dieva –
mantojums, kuru tam lēmis Dievs!”
1 Tad naamatietis Cofars atbildēja un sacīja: 2 "Taisni tāpēc manas domas mani mudina atbildēt, un taisni tādēļ esmu es iekšēji dziļi satraukts. 3 Es dzirdu apvainojuma pilnu pamācību, bet savā gudrībā mans gars zinās atbildēt. 4 Vai tad tu nezini to patiesību kopš senseniem laikiem; tiem laikiem, kopš cilvēks mīt zemes virsū, 5 ka tikai īsu laiku ilgst bezdievīgo gaviles un tikai mazu mirkli pastāv negodīgo ļaužu prieki? 6 Kaut arī līdz pašām debesīm sniegtos viņu iedomība un kaut vai ar savu galvu viņi pieskartos mākoņiem, tad tomēr 7 līdzīgi viņa paša mēsliem tāds ies bojā, un tie, kas viņu bija redzējuši, prasīs: kur viņš palicis? 8 Viņš izgaist līdzīgi sapnim, un vairs to nevar atrast; kā nakts parādība tas tiek aizbaidīts: 9 tā acs, kas viņu tikko bija skatījusi, viņu turpmāk vairs nekad neredzēs, un viņa paša dzīves vieta viņu vairs neskatīs. 10 Viņa paša dēliem ar nolūgšanos jādod gandarījums tiem, kas viņa dēļ bija nabagi kļuvuši, un viņa īpašums atkal jāatdod. 11 Lai gan vēl tā kauli pildīti ar jaunības spēku, tiem tomēr ar viņu pašu ir jānogulstas pīšļos. 12 Un kaut arī vēl ļaunums viņa mutei liekas garšojam saldi, tā ka tas to ilgāk mēdz slēpt zem savas mēles, 13 to taupīdams glabā un nevēlas šķirties no tā, bet joprojām cenšas to paglabāt piespiestu pie aukslējām, 14 tad viņa ēstais maizes rieciens tomēr viņa iekšās pārveidosies, kļūdams viņā par rūgtu čūskas indi. 15 Tas gan rij mantību, bet tā tam atkal jāspļauj ārā, pats Dievs to dzen ārā no viņa vēdera. 16 Čūskas indi viņš zīdīs, odzes dzelonis viņu nokaus. 17 Viņš nenoraudzīsies vairs sev par prieku plūstošos strautos, viņu neiepriecinās vairs bagātie piena un medus plūdi. 18 Viņam tā pūliņu panākumi ir jāatdod, tam tos baudīt nav lemts, viņš nepriecāsies par iegūtām mantām, lai cik daudz to būtu, 19 jo viņš nomācis nabagos un atstājis viņus bez palīdzības, tas pievācis sev namus, bet nepaguva tos mājīgi ierīkot. 20 Viņš pats nepazina nekādu ierobežojumu savā rijībā, tādēļ tas arī neko no saviem dārgumiem nepaņems līdzi. 21 Nekas nepagāja secen viņa ēstgribai, tāpēc arī viņa labklājībai nav pastāvības. 22 Savas bagātības pārpilnībā viņš tomēr jūtas nomākts: viss nelaimes smagums tomēr gulstas uz viņu. 23 Un lai tas gūtu sev apmierinājumu, tad Dievs liek uzliesmot Savai dusmu kvēlei pret viņu un liek šai kvēlei kā Savai barībai plūst pār viņu. 24 Un, ja tas izbēgtu no dzelzs bruņām, tad tomēr vara bulta caururbs viņa sirdi. 25 Un, ja tas to izvelk, no viņa muguras laukā iznāk duncis, no viņa žults uzšļakst asins strūkla, nāves izbailes sabrūk pār viņu. 26 Visādas nelaimes apdraud viņa krājumus: uguns, kas ne cilvēku kurta, aprīs tos un iznīcinās pārpalikumu viņa teltī. 27 Debesis atsedz viņa grēku pārkāpumu, un arī zeme pastāvīgi saceļas pret viņu. 28 Viņa nama krājumi aizies projām, Dieva dusmības dienā tie viņam izšķīdīs. 29 Šī ir bezdievīgam cilvēkam Dieva piešķirtā daļa un Visuvarenā viņam nolemtais mantojums."
