1 Kādu dienu Dieva dēli nāca Kunga priekšā un arī sātans nāca ar tiem, lai stātos Kunga priekšā. 2 Kungs vaicāja sātanam: “No kurienes tu nāc?” Sātans atbildēja Kungam: “No gaitām un tekām pa zemi.” 3 Kungs vaicāja sātanam: “Vai ievēroji Ījabu, manu kalpu, – tam nav līdzīga virs zemes! – krietnu un taisnu vīru, kas bīstas Dieva un vairās ļauna? Arvien vēl viņš turas krietnumā! Bet tu kūdīji mani pret viņu, lai aprītu viņu gluži par neko!”
4 Sātans atbildēja Kungam: “Ādu par ādu! Visu, kas cilvēkam pieder, tas atdos par savu dzīvību. 5 Nudien, izstiep tik roku un aizskar tā kaulus un miesu – vai gan viņš nelādēs tevi tieši vaigā?” 6 Kungs sacīja sātanam: “Lai notiek! Viņš tavā rokā – vien viņa dzīvību saudzi!”
7 Tad sātans atkāpās no Kunga vaiga un sita Ījabu ļauniem trumiem no kāju pēdām līdz pat galvvidum. 8 Un Ījabs ņēma poda lausku un lobīja savas vātis, pelnos sēdēdams. 9 Sieva viņam sacīja: “Vēl tu turies pie sava krietnuma?! Nolādi Dievu un mirsti!” 10 Bet viņš tai sacīja: “Kā nejēgas runā, tā arī tu runā! Ak labu gan no Dieva ņemsim, bet ļaunu, to ne?!” Un visā, kas notika, Ījabs neapgrēkojās savām lūpām.
Ījaba trīs draugi
11 Kad trīs Ījaba draugi dzirdēja par postu, kas nācis pār viņu, tie nāca katrs no savas mājvietas – tēmānietis Elīfazs, šūhietis Bildads un naamātietis Cofars. Tie vienojās atnākt kopā, lai viņu žēlotu un mierinātu. 12 Tie pacēla acis un lūkojās no tālienes, bet nepazina viņu. Un tie pacēla balsis un vaimanāja un saplēsa savus svārkus, un svieda pīšļus debesīs pār savām galvām. 13 Tie sēdēja viņam blakus zemē septiņas dienas un septiņas naktis un neteica ne vārda, jo redzēja, ka viņa sāpes ir ļoti lielas.
1 Un notika, kādu dienu, kad Dieva dēli nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā, tad arī sātans nāca viņu starpā, lai nostātos Tā Kunga priekšā. 2 Un Tas Kungs sacīja sātanam: "No kurienes tu nākdams?" Un sātans atbildēja Tam Kungam: "Es klejoju apkārt pa zemes virsu un to pārstaigāju." 3 Un Tas Kungs sacīja sātanam: "Vai tu esi piegriezis vērību Manam kalpam Ījabam, ka nav neviena tāda virs zemes, kāds ir viņš? Viņš ir sirdsskaidrs un taisns vīrs; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna. Vēl arvien viņš stipri turas pie savas sirds skaidrības, kaut arī tu Mani pret viņu esi musinājis un skubinājis viņu nepamatoti padarīt nelaimīgu." 4 Un sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: "Ādu pret ādu, jo visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību. 5 Ja Tu Savu roku izstieptu un ar sāpēm viņa kaulus un viņa miesu aizskartu, viņš tad tiešām atklāti no Tevis atsacīsies!" 6 Tas Kungs sacīja sātanam: "Redzi, viņš ir tavā varā, bet sargi viņa dzīvību!" 7 Tad sātans aizgāja no Tā Kunga un piemeklēja Ījabu ar ļaundabīgiem augoņiem no viņa kāju pēdām līdz viņa matu galiem. 8 Viņš sev paņēma šķembu, lai ar to kasītos, un apsēdās pats pelnos. 9 Un viņa sieva tam sacīja: "Vai tu stipri vēl turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti!" 10 Bet viņš tai sacīja: "Tava runa ir gluži tāda kā nelgu sievu runas! Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?" Visos šais piemeklējumos Ījabs ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās. 11 Kad trīs Ījaba draugi dzirdēja par šo nelaimi, kāda pār viņu bija nākusi, tie sataisījās ceļam, ikviens no savas dzīves vietas, - temanietis Ēlifass, šuahietis Bildads un naamatietis Cofars. Un tie vienojās savā starpā kopā noiet pie Ījaba, lai viņu pažēlotu un mierinātu. 12 Un tie pacēla savas acis no tālienes, bet tie viņu vairs nepazina. Tad tie pacēla savas balsis un raudāja. Un tie katrs saplēsa savu virsvalku un kaisīja pīšļus uz savām galvām, tos mezdami pret debesīm. 13 Un tie sēdēja pie viņa zemē septiņas dienas un septiņas naktis; neviens no tiem ar viņu nerunāja ne vārda, jo tie redzēja, cik ļoti lielas bija viņa sāpes.
