Jēzus svaidīšana Bētanijā
(Mt 26:6–13Mk 14:3–9)1 Sešas dienas pirms Pashas svētkiem Jēzus atnāca uz Bētaniju, kur bija Lācars, ko Jēzus bija uzmodinājis no mirušajiem. 2 Tur viņi Jēzum sagatavoja mielastu. Marta apkalpoja, un Lācars bija viens no tiem, kas sēdēja kopā ar Jēzu pie galda. 3 Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja tās ar saviem matiem, un nams pildījās ar svaidāmās eļļas smaržu. 4 Bet Jūda Iskariots, viens no viņa mācekļiem – tas, kurš viņu vēlāk nodos, – sacīja: 5 “Kādēļ šo svaidāmo eļļu nepārdeva par trīs simti denārijiem un naudu neizdalīja nabagiem?” 6 To viņš nerunāja tādēļ, ka viņam rūpēja nabagi, bet tādēļ, ka viņš bija zaglis; pārraudzīdams kopīgo naudu, viņš piesavinājās saziedoto. 7 Tad Jēzus sacīja: “Liec viņu mierā! Lai viņa to saglabā manai bēru dienai, 8 jo nabagie vienmēr būs pie jums, bet es pie jums nebūšu vienmēr.”
Virspriesteru lēmums nokaut Lācaru
9 Tad liels pūlis jūdu uzzināja, ka viņš ir tur, un nāca ne tikai Jēzus dēļ, bet arī tādēļ, lai redzētu Lācaru, ko viņš bija uzmodinājis no mirušajiem. 10 Bet virspriesteri nosprieda nokaut arī Lācaru, 11 jo viņa dēļ daudzi jūdi aizgāja no tiem un sāka ticēt Jēzum.
Jēzus iejāj Jeruzālemē
(Mt 21:1–11Mk 11:1–11Lk 19:28–40)12 Otrā dienā liels ļaužu pūlis, kas bija sanācis uz svētkiem, izdzirdēja, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi. 13 Paņēmuši palmu zarus, tie izgāja viņam pretim, skaļi saukdami: “Ozianna, svētīts, kas nāk Kunga vārdā – Israēla Ķēniņš!” 14 Bet Jēzus sameklēja ēzelīti un uzsēdās tam mugurā. Jo ir rakstīts: 15 nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa. – 16 To viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus tika pagodināts, tie atcerējās, ka tas par viņu bija rakstīts un tie viņam to bija darījuši. 17 Ļaudis, kas bija bijuši kopā ar viņu toreiz, kad viņš Lācaru izsauca ārā no kapa un uzmodināja no mirušajiem, liecināja par šiem notikumiem. 18 Tādēļ arī ļaužu pūlis iznāca viņam pretim, jo tie bija dzirdējuši, ka viņš šo zīmi bija darījis. 19 Tad farizeji savā starpā runāja: “Vai redzat, ka jūs nekā šeit nevarat padarīt! Skat, visa pasaule aizgājusi viņam līdzi!”
Grieķi meklē Jēzu
20 Starp tiem, kas bija atnākuši uz svētkiem, lai pielūgtu Dievu, bija arī kādi grieķi. 21 Tie nāca pie Filipa, kas bija no Bētsaīdas Galilejā, un lūdza viņu: “Kungs, mēs gribam redzēt Jēzu!” 22 Filips nāca un pateica to Andrejam, un Andrejs un Filips pateica Jēzum. 23 Bet Jēzus tiem atbildēja: “Ir pienākusi stunda, kurā Cilvēka Dēls tiks pagodināts. 24 Patiesi, patiesi es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tas nes daudz augļu. 25 Kas mīl savu dzīvību, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību šajā pasaulē nīst, tas to pasargās mūžīgai dzīvībai. 26 Kas man kalpo, lai seko man, un, kur esmu es, tur būs arī mans kalps; kas man kalpos, to mans Tēvs godās.
Cilvēka Dēlam jātop paaugstinātam
27 Tagad mana dvēsele ir satraukta. Ko lai es saku? Tēvs, glāb mani no šīs stundas? Šīs stundas dēļ taču es esmu nācis. 28 Tēvs, pagodini savu vārdu!” Tad atskanēja balss no debesīm: “Es to esmu pagodinājis un pagodināšu atkal!” 29 Ļaužu pūlis, kas tur stāvēja un bija to dzirdējuši, sacīja: “Tas bija pērkons,” – citi teica: “Uz viņu runājis eņģelis!” 30 Jēzus sacīja: “Ne manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ. 31 Tagad šī pasaule tiek tiesāta. Nu šīs pasaules valdnieks tiks padzīts. 32 Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.” 33 To viņš sacīja, norādot uz savu nāvi, kādā viņam būs mirt. 34 Tad ļaudis jautāja: “Mēs bauslībā esam dzirdējuši, ka Kristus paliek mūžīgi. Kā tad tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātop paaugstinātam? Kas ir šis Cilvēka Dēls?” 35 Jēzus viņiem sacīja: “Vēl mazu brīdi gaisma ir jūsu vidū. Staigājiet, kamēr gaisma ir ar jums, lai jūs nepārņem tumsa. Kas tumsā staigā, tas nezina, kurp viņš iet. 36 Kamēr gaisma ir ar jums, ticiet uz gaismu, lai jūs topat gaismas dēli!”
Jūdu neticība
37 Lai gan viņš tik daudz zīmju to priekšā bija darījis, tie viņam neticēja, 38 lai tā piepildītos vārds, kuru sacījis pravietis Jesaja: “Kungs, kurš ir ticējis mūsu vēstij; un kam Kunga elkonis ir atklājies? ” 39 Tie nespēja ticēt, tādēļ Jesaja cituviet sacījis:
40 “Viņš ir darījis aklas to acis
un nocietinājis to sirdis,
lai tie ar acīm neredz
un sirdī nesaprot, un neatgriežas,
ka es tos dziedinātu. ”
41 Tā Jesaja sacīja, jo bija redzējis viņa godību un runāja par viņu. 42 Tomēr arī daudzi varasvīri bija sākuši viņam ticēt, bet farizeju dēļ to neapliecināja, lai tos neizslēgtu no sinagogas. 43 Jo cilvēcisko godību tie mīlēja vairāk nekā dievišķo.
Jēzus – Pestītājs un Tiesātājs
44 Tad Jēzus sauca: “Kas man tic, tas tic nevis man, bet tam, kas mani sūtījis. 45 Un, kas mani redz, tas redz to, kas mani sūtījis. 46 Es esmu gaisma un esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas tic man, nepaliktu tumsā. 47 Ja kāds manus vārdus dzird, bet nepatur, es viņu netiesāju. Es neesmu nācis, lai pasauli tiesātu, bet lai pasauli atpestītu. 48 Kas mani atraida un manus vārdus nepieņem, tam jau ir tiesātājs: mans vārds, ko es esmu runājis, tiesās viņu pastarā dienā. 49 Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtījis, man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju. 50 Un es zinu, ka viņa pavēle ir mūžīgā dzīvība. Visu, ko es runāju, es runāju, kā mans Tēvs man ir sacījis.”
1 Bet Jēzus sešas dienas pirms Pashā nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. 2 Tur tie Viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar Viņu sēdēja pie galda. 3 Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju. 4 Bet viens no Viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk Viņu nodeva, sacīja: 5 "Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?" 6 Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas. 7 Tad Jēzus sacīja: "Laid viņu, to viņa manai bēru dienai ir pataupījusi! 8 Jo nabagi vienmēr ir pie jums, bet Es neesmu vienumēr." 9 Tad liels pulks jūdu dabūja zināt, ka Viņš ir tur, un atnāca ne vien Jēzus dēļ, bet arī lai Lācaru redzētu, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. 10 Bet augstie priesteri nolēma nokaut arī Lācaru, 11 jo viņa dēļ daudz jūdu nogāja un ticēja Jēzum. 12 Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi, 13 ņēma palmu zarus un izgāja Viņam pretim, kliegdami: "Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš!" 14 Bet Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tam virsū, kā rakstīts: 15 nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa! - 16 To visu Viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par Viņu bija rakstīts un ka tāpēc tie Viņam to bija darījuši. 17 Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie Viņa bija bijuši, kad Viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miroņiem. 18 Tāpēc arī tauta Viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka Viņš šo zīmi bija darījis. 19 Bet farizeji runāja savā starpā: "Jūs redzat, ka jūs nekā nespējat darīt! Redziet, visa pasaule iet Viņam pakaļ!" 20 Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, daži bija grieķi. 21 Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: "Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!" 22 Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum. 23 Bet Jēzus atbild viņiem: "Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts. 24 Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. 25 Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai. 26 Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā. 27 Tagad Man dvēsele ir satriekta; ko lai Es saku? Tēvs, izpestī Mani no šīs stundas? Bet tāpēc jau šajā stundā esmu nācis. 28 Tēvs, pagodini Savu Vārdu!" Tad balss nāca no debesīm: "Es Viņu esmu pagodinājis un atkal Viņu pagodināšu!" 29 Tad ļaudis, kas stāvēja un to bija dzirdējuši, sprieda, ka pērkons ir rūcis, bet citi sacīja: "Eņģelis ar Viņu ir runājis." 30 Bet Jēzus atbildēja: "Nevis Manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ. 31 Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā. 32 Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis." 33 Bet to Viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē Viņam bija mirt. 34 Tad ļaudis Viņam atbildēja: "Mēs bauslībā esam mācījušies, ka Kristus paliek uz mūžu mūžiem; kā tad Tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātiek paaugstinātam? Kas ir šis Cilvēka Dēls?" 35 Tad Jēzus viņiem sacīja: "Vēl mazu brīdi gaisma ir pie jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem. Jo, kas tumsā staigā, nezina, kurp viņš iet. 36 Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs topat par gaismas bērniem!" Tā Jēzus runāja un pēc tam nozuda viņu acīm. 37 Bet, lai gan Viņš tik daudz zīmju viņu priekšā bija darījis, tie tomēr neticēja Viņam. 38 Tā piepildījās pravieša Jesajas vārdi, ko tas teicis: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij, un kam Dieva elkonis kļuvis zināms? 39 Tāpēc tie nevarēja ticēt, kā Jesaja tālāk saka: 40 viņu acis Viņš ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, lai viņi savām acīm neredzētu un nesaprastu un savās sirdīs neatgrieztos, ka Es tos varētu dziedināt. 41 To Jesaja ir sacījis tāpēc, ka tas skatīja Viņa godību un sludināja par Viņu. 42 Tomēr arī daudzi valdības vīri bija sākuši Viņam ticēt, bet farizeju dēļ viņi to atklāti neapliecināja, lai tos neizslēgtu no draudzes. 43 Jo viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā. 44 Bet Jēzus sauca: "Kas Man tic, tas netic Man, bet Tam, kas Mani sūtījis! 45 Un, kas Mani redz, redz To, kas Mani sūtījis. 46 Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas Man tic, nepaliktu tumsībā. 47 Un, ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt. 48 Kas Mani nievā un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā. 49 Jo Es nerunāju no Sevis, bet Tēvs, kas Mani sūtījis, Tas Man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju. 50 Un Es zinu, ka Viņa pavēle ir mūžīga dzīvība. Tāpēc visu, ko runāju, Es runāju, kā to Mans Tēvs Man ir sacījis."
