Tautas pretestība un neatgriezība
1 “Tajā laikā,” saka Kungs, “lai iznes no kapiem Jūdas ķēniņu kaulus, tās augstmaņu kaulus, priesteru kaulus, praviešu kaulus un Jeruzālemes iedzīvotāju kaulus. 2 Lai tos izkaisa zem saules un mēness un zem zvaigžņu pulkiem, ko tie mīlējuši, kam tie vergojuši, kam skrējuši pakaļ, pēc kā dzinušies un kam klanījušies, – lai tos nedz vāc, nedz aprok, lai tie ir par mēsliem uz zemes virsas! 3 Un tie, kas no šīs ļaunās dzimtas vēl būs atlikuši, labāk vēlēsies nāvi, ne dzīvi – visi, kas vēl būs atlikuši tais vietās, kur es tos sadzinu, saka Pulku Kungs.
4 Saki viņiem: tā saka Kungs:
vai ir kāds,
kas krīt un neceļas?
Vai ir kāds,
kas aiziet un neatgriežas?
5 Kādēļ šī tauta atkritusi
un Jeruzāleme novērsusies? –
Tie tveras pie meliem
un liedzas atgriezties!
6 Es klausījos uzmanīgi,
bet viņi nerunāja,
neviens savu ļaunumu nenožēloja,
neteica: ko esmu izdarījis?!
Tiem katram savs skrējiens –
kā zirgam, kas aiztraucas kaujā.
7 Pat stārķis debesīs zina savu reizi,
pat ūbele, bezdelīga un dzērve
turas pie sava gāju laika,
bet mana tauta nezina Kunga spriedumu!
8 Kā jūs varat teikt:
mēs esam gudri,
un Kunga bauslība ar mums! –
Redzi, par meliem to vērš
rakstvežu melīgā spalva!
9 Gudrie tiks kaunā,
trūksies un kritīs gūstā!
Redzi, Kunga vārdu tie atmetuši!
Kāda vēl gudrība tiem!?
10 Tādēļ es atdošu viņu sievas citiem
un viņu laukus mantos iekarotāji!
Gan mazi, gan lieli –
visi tie tīko pēc netaisnas mantas,
gan pravietis, gan priesteris –
visi tie krāpjas.
11 Manas tautas brūci
tie tik apārstē –
tie saka: miers, miers,
bet miera nav!
12 Nu tie apkaunoti,
jo tie darīja preteklību,
kauna tie nepratās,
goda tie nezināja –
tādēļ tie kritīs kritējiem līdzi,
tie klups, kad tos piemeklēšu,
saka Kungs.
13 Es tos noplūkšu,
lai vairs nav,
saka Kungs,
nav vīnogu vīnakokā,
nav vīģu vīģes kokā,
lapas novītušas
un tas, ko es devu,
ir prom!”
Dieva sods par neatgriezību
14 Ko mēs vēl sēžam?
Pulcēsimies un iesim
uz nocietinātajām pilsētām,
lai nonīkstam tur! –
jo mūsu Dievs Kungs nīdē mūs,
ar indes ūdeni dzirdī,
ka pret Kungu mēs grēkojuši!
15 Ilgojāmies pēc miera,
bet laba nav,
pēc dziedināšanas,
un, redzi, šaušalas!
16 No Dāna dzird sprauslojam
viņu zirgus,
no zviedzieniem
dreb visa zeme –
tie nāk un aprij zemi
un visu, kas to pilda,
pilsētas un visus,
kas tajās mīt.
17 “Jo, redzi, es sūtu jums
čūskas un odzes,
čūskuvārdi tām nelīdz,
tās sadzels jūs,”
saka Kungs.
18 Kā lai remdinu savas raizes,
sirgst mana sirds!
19 Redzi, manas tautmeitas sauc palīgā,
no zemes tālumiem skan:
vai nav Ciānā Kunga,
vai nav tur ķēniņa!?
“Kādēļ viņi kaitina mani
ar saviem elku tēliem
un svešajiem dievekļiem?”
20 Garām pļaujas laiks,
un vasara prom,
bet mēs vēl neesam glābti!
21 Manas tautmeitas posta dēļ –
es izpostīts!
Es tumsā!
Šausmas kampj mani!
22 Vai Gileādā nav balzama,
vai ārsta tur nav?
Kādēļ mana tautmeita
nav dziedināta?
23 Kaut mana galva par ūdeni taptu
un manas acis par asaru avotu!
Es raudātu dienu un nakti
par manas tautmeitas kritušajiem!
1 "Tanī laikā," tā saka Tas Kungs, "izmetīs Jūdas ķēniņu un lielkungu kaulus, priesteru un praviešu kaulus un Jeruzālemes iedzīvotāju kaulus no kapiem, 2 un tos izsviedīs ārā un izkaisīs pa lauku, lai pār tiem spīd saule, mēness un viss zvaigžņu pulks, ko tie mīlēja, kam tie kalpoja un sekoja, ko tie meklēja un pielūdza; tos vairs nesavāks un neapglabās, tie kļūs par mēslojumu zemei. 3 Un visi, kas no šās ļaunās cilts vēl pāri palikuši, gribēs labāk mirt nekā dzīvot, lai arī kādā malā tie atrastos, kur Es tos būšu aizdzinis, saka Tas Kungs Cebaots. 4 Saki vēl tiem: tā saka Tas Kungs: kad cilvēks pakrīt, vai tad viņš neceļas vairs augšā? Un, kad tas novērsies no ceļa, vai tad viņš negriežas vairs atpakaļ? 5 Kādēļ šī tauta Jeruzālemē bez mitēšanās atkāpjas un tik stipri turas pie maldiem un liedzas atgriezties? 6 Es esmu noklausījies un novērojis: tie nerunā patiesību, nav neviena, kas nožēlotu savu nekrietnību un teiktu: ko es esmu darījis? - Nē! Visi drāžas savā trauksmē tikai uz priekšu līdzīgi zirgam, kas satrakots traucas kaujā. 7 Pat stārķis apakš debess zina savu laiku, un ūbele un bezdelīga, un dzērve ietur savu atnākšanas laiku, bet Mana tauta nepazīst Tā Kunga tiesas kārtību! 8 Kā jūs varat sacīt: mēs esam gudri, jo mums ir Tā Kunga baušļi? - Tas gan! Bet redzi, rakstu mācītāju viltus raksti tos padarījuši par meliem. 9 Apkaunoti stāvēs gudrie, tie būs satraukti un apmulsuši un jutīs sevi apgāztus savos uzskatos; viņi taču bija atteikušies no Tā Kunga vārda; kādi gudrības avoti tad nu viņiem vēl ir? 10 Tādēļ Es došu viņu sievas citiem, viņu tīrumus citiem īpašniekiem, jo tie visi, mazi un lieli, ir mantas kāri; no pravieša līdz priesterim tie visi nododas meliem un krāpšanai. 11 Tie grib pavirši dziedināt Manas tautas meitas dziļo brūci un saka: miers, miers! - kur taču miera nav. 12 Viņiem būs jāpaliek kaunā, jo tie darījuši nelietību. Tomēr tie nebūt nekaunas, un nosarkt viņi vairs nemāk. Tādēļ tie kritīs, kad notiks krišana, laikā, kad Es tos saukšu pie atbildības, tie kritīs!" - tā saka Tas Kungs. 13 "Es viņus savākt savākšu," saka Tas Kungs, "vīnogas nepaliks pie vīnakoka, nedz vīģes pie vīģes koka, arī to lapas novītīs, un Es sūtīšu ļaudis, kas viņus aizvedīs prom!" 14 Ko tad mēs vēl kavējamies? Pulcējieties, dosimies steigšus stiprajās pilsētās, lai tur mirtu! Jo Tas Kungs, mūsu Dievs, mums nolēmis nāvi un mūs dzirdinājis ar indīgu dzērienu, tāpēc ka mēs esam grēkojuši pret To Kungu. 15 Mēs cerējām un ceram joprojām uz mieru, bet nekas labs nenāk; mēs gaidījām, mēs būsim glābti, bet piedzīvojām tikai vēl vairāk zaudējumu un baiļu. 16 No Danas puses jau dzirdama viņu zirgu sprauslāšana, visa zeme trīc no viņu ērzeļu zviegšanas. Jā, viņi tuvojas un noēd zemi pliku un aprij tās bagātību, izēd tukšas pilsētas un atstāj badā to iedzīvotājus. 17 "Jo redzi, Es sūtu jums virsū čūskas un odzes, vārdošana pret tām nepalīdz, tās jūs tomēr sakodīs!" saka Tas Kungs. 18 Skumjas nospiež mani, mana sirds ir slima! 19 Klau! Manas tautas meitas vaimanu balss atskan no tālas zemes: vai tad Tas Kungs nav vairs Ciānā? Vai Ciānas ķēniņa tur vairs nav? - "Kādēļ viņi Mani sarūgtinājuši ar saviem dievekļiem, ar beznozīmīgiem svešas zemes elkiem?" 20 "Pļauja ir jau pāri, beigusies arī augļu ievākšana, bet glābšanu mēs neieguvām!" 21 Es esmu satriekts savas tautas meitas sabrukuma dēļ; es staigāju apkārt noskumis, izbailes mani pārņēmušas! 22 Vai tad nav vairs nekādu zāļu Gileādā? Jeb tur nav vairs arī neviena ārsta? Kāpēc tad manas tautas meita vēl nav dziedināta? 23 Ak, kaut manā galvā būtu ūdens un manas acis taptu par asaru avotu, tad es apraudātu dienām un naktīm savas tautas meitas nokautos piederīgos!
