Izpostīšanas draudi
1 “Israēl! Ja gribi nākt atpakaļ,”
saka Kungs,
“nāc pie manis!
Un, ja tu novāksi savus dievekļus
prom no manis,
tev nebūs jābēguļo!
2 Ja tu zvērēsi:
dzīvs Kungs! –
ar patiesību,
ar tiesu,
ar taisnību,
tad viņš būs svētība tautām
un viņš būs to slava!”
3 Jo tā saka Kungs Jūdas vīriem un Jeruzālemei:
“Uzplēsiet jaunu atmatu
un nesējiet ērkšķos!
4 Jūdas vīri un Jeruzālemē mītošie,
apgraizieties Kungam!
Nost jūsu sirds priekšādu!
Kamēr neizlaužas
manas dusmas kā uguns,
kā degsme, ko nenodzēst, –
jūsu ļauno darbu dēļ.”
5 Stāstiet Jūdā un sakiet,
lai sadzird Jeruzālemē,
pūtiet ragu pār visu zemi,
sauciet jo skaļi un sakiet:
“Pulcējamies un ejam
uz nocietinātām pilsētām!”
6 Paceliet Ciānā karogu!
Tverieties, nestāviet!
Jo es nesu no ziemeļiem ļaunumu
un lielu postu!
7 Lauva no biezokņa iznācis,
tautu nīdētājs devies karā,
iznācis no savas vietas,
lai izdeldētu tavu zemi,
tavas pilsētas nopostītu,
ka neviens tur vairs nedzīvo.
8 Tādēļ jozieties maisu,
vaimanājiet un kauciet,
jo mums neiet secen
Kunga dusmu kvēle.
9 “Tajā dienā būs tā,”
saka Kungs,
“nodrebēs ķēniņa sirds
un augstmaņu sirdis,
priesteri apstulbs
un pravieši paliks mēmi!”
10 Un es teicu:
“Ak, Kungs Dievs!
Tiešām tu esi viltin vīlis
šo tautu un Jeruzālemi,
sacīdams: jums būs miers! –
Bet zobens jau dzīvību skar!”
11 Tajā laikā teiks
šai tautai un Jeruzālemei:
“Svelošs pakalnu vējš
manai tautmeitai tuksnesī pretī –
ne sijāt, ne vētīt.
12 Pārlieku liels vējš
nāk pār mani, –
nu gan es runāšu
tiesā pret viņiem!”
13 Redzi, viņš kā mākonis ceļas,
kā viesulis viņa rati,
viņa zirgi par ērgļiem ātrāki!
Vai! mums – mēs pagalam!
14 Jeruzāleme,
mazgā no ļaunuma savu sirdi,
ka tu tiktu glābta!
Cik ilgi vēl tu turēsies
pie savām grēka domām?
15 Jo balss vēstī no Dāna,
sauc par nelaimi no Efraima kalna.
16 Brīdini tautas: “Redzi!
Lai dzird Jeruzālemē:
no tālas zemes nāk lencēji,
tie ceļ savu balsi pret Jūdas pilsētām!
17 Kā lauka sargi viņi tai apkārt,
jo pret mani tā spītējās,
saka Kungs,
18 to tev nodara tas,
ko tu dari un kur tu staigā,
tas ir tavs ļaunums –
jo rūgts,
jo sniedz tev līdz sirdij.”
Sēras par izpostīto zemi
19 Iekšas man, iekšas man ļogās –
manas sirds mūri!
Sitas man sirds,
nevaru klusēt,
jo mana dvēsele dzird
raga skaņu
un kaujas kliedzienus.
20 Posts nāk pār postu,
jo dēd visa zeme!
Pēkšņi noplēstas manas teltis,
mirklī – manas telts aizkari!
21 Cik ilgi vēl jāredz man karogs
un jāklausās raga skaņās? –
22 Jo mana tauta ir muļķe,
mani tā nepazīst,
mani dēli ir stulbi,
tie nesaprot,
viņi ir gudri uz ļaunu,
bet labu tie nezina. –
23 Es paraudzījos uz zemi, un redzi –
viss sajucis!
Un uz debesīm –
tās bez gaismas!
24 Es paraudzījos kalnos, un redzi –
tie grīļojās!
Trīcēja visi pakalni!
25 Es paraudzījos, un redzi –
ne cilvēka!
Un visi debesu putni aizlaidušies!
26 Es paraudzījos, un redzi –
leknā zeme jau tuksnesis!
Un visas pilsētas noārdītas!
Tāds savā dusmu kvēlē Kungs!
27 Jo tā saka Kungs:
“Izpostījums būs pār visu zemi,
bet pavisam to nepiebeigšu!
28 Tādēļ lai sēro zeme
un melnē debesis augšā,
jo es esmu teicis un nodomājis,
man nebūs žēl, un es neatkāpšos!”
29 No jātnieku un loka šāvēju dunas
bēg visa pilsēta,
tie mūk mežā un klintīs rāpjas –
pamesta visa pilsēta,
neviens tur vairs nedzīvo.
30 Ko tu dari, izdeldētā?
Kaut purpurā tērpies,
kaut rotājies zelta rotām,
kaut izkrāšļo acis, –
velti tu taisies skaista! –
tavi mīlnieki nicina tevi
un pēc tavas dzīvības lūko!
31 Es dzirdēju dzemdētājas balsi,
kas pirmoreiz radību sāpēs, –
tur sten Ciānas meita
un stiepj savas rokas.
Vai man!
Mana dvēsele gurst
slepkavu priekšā.
1 "Ja tu taisies atgriezties, Israēl, tad atgriezies pie Manis. Ja tu aizvāksi nejēdzīgos elkus projām no Manām acīm, tad tu nekļūsi atstāta!" saka Tas Kungs. 2 "Ja tu zvērēsi patiesībā, taisnībā un uzticībā: tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo! - tad citas tautas Viņā tiks svētītas un būs Viņā pagodinātas." 3 Jo tā sacīja Tas Kungs Jūdas un Jeruzālemes vīriem: "Uzariet sev jaunu plēsumu savā sirdī un nesējiet ērkšķos! 4 Apgraizieties Tam Kungam un nometiet savas sirds priekšādu, Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, lai Manas dusmas neuzliesmo pārmērīgi strauji un neiedegas, tā ka neviens nevarētu tās vairs apdzēst jūsu bezgodīgo ļauno darbu dēļ!" 5 Sludiniet Jūdā un Jeruzālemē un izplatiet šo ziņu visur zemē: "Bazūnējiet un sauciet stiprā balsī, un sakiet: pulcējieties, un meklēsim patvērumu stiprās pilsētās!" 6 Paceliet karogu pār Ciānu! Bēdziet un nekavējieties! Jo Es sūtu nelaimi no ziemeļiem līdz ar briesmīgu visas zemes izpostīšanu. 7 Jau lauva ir izlīdis no sava biezokņa, un tautu nožņaudzējs ir piecēlies un dodas prom no savas mītnes, lai padarītu tavu zemi par tuksnesi un tavas pilsētas pārvērstu drupās, kur neviens vairs nedzīvo. 8 Tādēļ sajozieties maisos, žēlojieties un vaimanājiet: ak, Tā Kunga dusmu kvēle nenovēršas no mums! 9 "Tanī dienā," saka Tas Kungs, "saplaks dūša ķēniņam un viņa augstākiem palīgiem, priesteri apmulsīs un pravieši izbīsies." 10 Tad es sacīju: "Ak, Kungs, Kungs, Tu esi pieļāvis šo tautu un Jeruzālemi smagi maldināt, ka sacīja: jums būs miers! - Un tomēr tagad zobens apdraud viņu dzīvību!" 11 Tanī laikā sacīs šai tautai un Jeruzālemei: "Svelmains vējš no kailajiem kalniem tuksnesī brāžas virsū Manas tautas meitai; tas neder ne graudu vētīšanai, ne sijāšanai, 12 vējš, kas par skaudru, lai tas šīm lietām derētu, traucas Manis sūtīts: Es tagad gribu pats iet ar viņiem tiesā!" 13 Redzi, tas ceļas kā padebeši, viņa rati ir kā viesulis, viņa zirgi ātrāki nekā ērgļi. Bēdas mums, mēs esam pazuduši! 14 Mazgā savu sirdi no ļaunuma, Jeruzāleme, ka topi glābta! Cik ilgi tevī mājos nelietīgas domas? 15 Klau! Kliedzieniem pavadīts vēstījums atskan no Danas, un posta vēsts nāk no Efraima kalniem. 16 Pasludiniet tautām un tālāk arī Jeruzālemei: "Redzi, ielencēji nāk no tālām zemēm un liek atskanēt saviem kara kliedzieniem pret Jūdas pilsētām! 17 Kā sargi ap tīrumu, tā tie nostāsies ap Jeruzālemi, tādēļ ka tā bijusi pretestīga pret Mani, saka Tas Kungs, 18 tavs dzīves veids un visa tava rīcība tev sagādāja šo postu. Tavs izlaidīgais zemiskums ir vainīgs, ka tā sekas ir tik smagas un ķeras tev pie dzīvības." 19 Ak, manas krūtis, mana iekšējā pasaule! Man ir tik baigi, tik baigi! Ak, jūs, manas sirds audi! Mana iekšiene ir šausmīgi satraukta, es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnes skaņas, un tas jau ir kara troksnis. 20 Sitiens nāk pēc sitiena, jo izpostīta ir visa zeme. Acumirklī tiek sagrauti mani mājokļi un manas teltis! 21 Cik ilgi man vēl jāredz karogi un jādzird taures skaņas? 22 Tiešām, mana tauta ir apmāta: tā mani nepazīst; tie ir muļķības pilni bērni bez saprašanas: gudri tie ir ļaunu darīt, bet labu darīt tie neprot. 23 Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir izpostīta un tukša! Es uzlūkoju debesis, un tur nebija vairs gaismas! 24 Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie trīc, visi pakalni šķobās! 25 Es raugos visapkārt, un redzi, tur nav neviena cilvēka, un visi putni apakš debess ir aizlidojuši! 26 Es raugos visapkārt, un redzi, auglīgais tīrums ir kļuvis par tuksnesi! Un visas tā pilsētas ir sagrautas pēc Tā Kunga prāta Viņa dusmu karstumā! 27 Jo tā saka Tas Kungs: "Visa zeme kļūs par tuksnesi, tomēr Es to neizpostīšu pavisam. 28 Tādēļ sēro zeme un debesis augšā tērpjas sēru drēbēs, jo Es to esmu nolēmis un noteicis, ka Es no tā neatkāpšos un ka Man tā nebūs žēl." 29 No jātnieku un strēlnieku trokšņa bēg visas pilsētas, ļaudis paslēpušies mežos un klinšu kalnos. Visas pilsētas ir atstātas, nav neviena, kas tur dzīvo. 30 Bet tu, varmācību pārcietusī un izpostītā, ko tu darīsi? Kaut tu arī tērptos purpurā, kaut tu arī greznotos ar zelta rotām, krāsotu uzacis un vaigus, tu velti pūlies: taviem netiklības draugiem tas apnicis, tie kāro pēc tavas dzīvības! 31 Klau! Es dzirdu it kā dzemdētājas kliedzienu, kas cieš pirmā bērna piedzimšanas sāpēs. Tā ir Ciānas meitas balss, tā vaid, savas rokas izplezdama: cik man grūti un smagi! Pagalam ir mana dvēsele, kas kritusi par laupījumu slepkavām!
