Dieva atmaksas diena
1 Kas tur nāk no Edomas,
no Bocras sarkanās drānās?
Stalts savā ģērbā,
dižens savā varenā spēkā!
“Es runāju taisnību,
man ir glābšanas vara!”
2 Kādēļ tavas drānas ir sarkanas
un tavs ģērbs kā vīnspaida minējam?
3 “Viens pats es minu vīnspaidu,
nevienas tautas pie manis nebija!
Savās dusmās es tās mīdīju,
savā niknumā es tās šķaidīju!
Tās nošķieda dzīvības sulām manas drānas,
visu manu ģērbu tās notraipīja,
4 jo atriebes diena bija man sirdī
un izpirkšanas gads bija pienācis!
5 Es lūkoju, bet palīga nebija,
es raudzīju, bet nebija neviena,
kas pabalstītu, –
mans elkonis man palīdzēja,
un manas dusmas mani balstīja!
6 Savās dusmās es saminu tautas,
piedzirdīju tās savā niknumā
un izlēju pār zemi to dzīvības sulas!”
Dieva žēlastības piemiņa
7 Es pieminēšu Kunga žēlastību
un slavēšu Kungu –
par visu, ko mums piešķīris Kungs,
par lielo laipnību Israēla namam,
ko viņš tam rādījis savā žēlsirdībā,
savā dižajā žēlastībā!
8 Viņš sacīja:
“Tiešām viņi ir mana tauta,
mani dēli, kas nepievils!”
Un viņš kļuva to glābējs.
9 Postā viņš tos neapspieda,
un viņa sūtītais eņģelis tos glāba,
savā mīlestībā un maigumā
viņš tos izpirka,
viņš balstīja tos un nesa
kopš mūžsenām dienām!
10 Bet tie dumpoja
un apkaitināja viņa Svēto Garu,
tādēļ viņš vērtās tiem par naidnieku
un sāka pret tiem karu.
11 Tad atcerējās viņa tauta
senlaiku dienas un Mozu!
Kurš ir tas, kas pārveda jūrai,
kur ir ganāmpulka gans?
Kur viņš, kas tiem deva
savu Svēto Garu,
12 kurš veda Mozu pie labās rokas,
pie sava diženā elkoņa,
kurš tiem priekšā pāršķēla jūru,
lai uz mūžiem sev celtu slavu,
13 kurš tos vadīja cauri dzelmei
kā zirgus caur tuksnesi,
ka tie neklupa?
14 Kā lopus, kas ielejā nokāpj,
tā viņus pie manis vadīja
uz mierīgu vietu,
tā tu vadīji savu tautu,
lai darītu sev dižu slavu!
Grēku nožēlas lūgšana
15 Raugies no debesīm un skati
no sava svētā un dižā mājokļa –
kur tavs niknums un varenums?!
Tava sirds degsme
un tava žēlsirdība atturas no manis!
16 Tu gan esi mūsu Tēvs –
taču Ābrahāms mūs nepazīst,
un Israēls mūs nepagodā –
tu, Kungs, esi mūsu Tēvs,
jau no senlaikiem mēs tevi saucam
par savu Izpircēju!
17 Kungs, kādēļ tu maldini mūs
no saviem ceļiem,
kādēļ nocietini mums sirdis,
ka mēs tevis nebīstamies –
nāc atpakaļ savu kalpu dēļ,
cilšu dēļ, kas ir tavs mantojums!
18 Tikai īsu mirkli
tavai svētajai tautai kaut kas piederējis –
mūsu naidnieki tavu svētumu nomīdīja!
19 Nu mēs esam kļuvuši tādi,
it kā nemūžam
tu pār mums nebūtu valdījis,
it kā mēs nebūtu saukti
tavā svētajā vārdā –
kaut tu pāršķeltu debesis
un nonāktu zemē,
un tavā priekšā kalni līgotos!
1 Kas tas tāds, kas nāk no Edomas, no Bocras spilgti sarkanās drēbēs? Stalts viņš savā apģērbā un lepns savā lielajā spēkā. "Es tas esmu, kas runāju taisnību un kam ir vara un līdzekļi palīdzēt!" 2 Kādēļ tavs uzvalks ir sarkans, un kādēļ tavas drēbes ir kā vīna spaida minējam? 3 "Es minu vīna spaidu viens pats, no tautām nevienas nebija pie Manis. Es tās piespiedu ar kājām pie zemes Savās dusmās un tās saminu Savā bardzībā. Tā šo tautu dzīvības sula apšļakstīja Manas drēbes un aptraipīja visu Manu apģērbu, 4 jo atmaksas diena Man bija prātā un Mans pestīšanas gads bija atnācis. 5 Es raudzījos visapkārt, bet palīga nebija; Es raidīju uz visām pusēm izbrīnas pilnus skatienus, bet nebija neviena, kas Mani atbalstītu. Tad Mans elkonis Man palīdzēja, un Mana bardzība Mani atbalstīja. 6 Es saminu tautas Savās dusmās un Savā bardzībā tās samalu un to dzīvības sulai liku iztecēt zemē." 7 Es teikšu Tā Kunga žēlastību un Viņa slavas pilnos darbus, kā tas klājas, par visu, ko Tas Kungs mums darījis, un par visu labu, ko Viņš mums parādījis Israēla namam pēc Savas bagātās žēlastības un pēc Savas lielās apžēlošanas. 8 Jo Viņš sacīja: "Jūs tomēr esat Mana tauta, bērni, kas nepaliks neuzticami." Tā Viņš kļuva viņiem par glābēju. 9 Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba, Viņš tos atbalstīja un nesa uz Savām rokām jau kopš seniem laikiem. 10 Bet tie bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tādēļ Viņš kļuva tiem par ienaidnieku un karoja pret viņiem. 11 Tad Viņa tauta atcerējās sen pagājušos laikus, tā pieminēja Mozu. Kur ir Tas, kas izveda no jūras Sava ganāmā pulka ganu? Kur ir Tas, kas viņa sirdī ielika Savu Svēto Garu? 12 Kas ar Savu vareno elkoni ņēma Mozu pie viņa labās rokas un to pavadīja? Kas pāršķēla jūru viņu priekšā, lai darītu Savu Vārdu mūžīgi slavenu? 13 Kas tos vadīja cauri dziļumiem kā zirgus ganībās, ka tie neklupa? 14 Kā ganāmu pulku, kas nokāpj ielejā, tā viņus izvadīja Tā Kunga Gars atpūtas un dusas vietā. Tā Tu vadīji Savu tautu, lai darītu slavenu Savu Vārdu. 15 Raugies no debesīm lejup un skaties šurp no Sava svētā godības mājokļa! Kur ir Tava bardzība un Tava vara? Tavas sirds trauksme un Tava žēlastība tomēr turas pret mani! 16 Tu taču patiesi esi mūsu Tēvs. Ābrahāms nekā nezina par mums, Israēls mūs nepazīst. Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs: jau no seniem laikiem tas ir Tavs vārds. 17 Kādēļ Tu, Kungs, mums ļāvi nomaldīties no Taviem ceļiem un nocietināji mūsu sirdis, ka Tevis vairs nebīstamies? Piegriezies mums atkal Savu kalpu dēļ, to cilšu dēļ, kas ir Tavs īpašums! 18 Tikai īsu laiku Tava Tev svētītā tauta valdīja pār savu mantojumu, tad mūsu pretinieki atkal samina Tavu svēto vietu. 19 Mums klājās kā tādiem, pār kuriem Tu it kā nemūžam nebūtu valdījis un kas nav saukti pēc Tava Vārda.
