Kalpa uzdevums
1 Klausieties, salas, uz mani,
un sadzirdiet, tālās tautas, –
Kungs mani jau kopš klēpja saucis,
kopš mātes miesām
viņš piesaucis manu vārdu!
2 Viņš darījis manu muti par asu zobenu,
paslēpis mani savas rokas ēnā,
viņš darījis mani par urbjošu bultu,
savā bultmakā viņš mani noglabājis!
3 Viņš man teica:
“Tu esi mans kalps, Israēl,
tevī godinās mani!”
4 Bet es teicu:
velti es pūlējos,
niekiem un tukšībai šķiedu spēkus,
tādēļ mana tiesa pie Kunga
un mana alga pie Dieva!
5 Tagad runā Kungs,
kas jau kopš klēpja
mani darījis sev par kalpu,
lai vedu Jēkabu pie viņa
un Israēlu viņam piepulcinu, –
es pagodināts Kunga priekšā,
mans Dievs ir mans stiprums!
6 Un viņš teica:
“Par maz, ka tu esi mans kalps,
ka atjauno Jēkaba ciltis
un sargā Israēlu, lai pārvestu to pie manis, –
es tevi darīšu par gaismu tautām,
lai mana glābšana sniegtos līdz zemes malai!”
7 Tā saka Kungs, Izpircējs, Israēla Svētais,
nicinātam, tautu nonievātam,
visādu valdnieku vergam:
“Ķēniņi redzēs un piecelsies,
augstmaņi zemosies,
jo Kungs ir uzticams,
Israēla Svētais tevi ir izredzējis!”
Ciānas bērni tiks pārvesti mājās
8 Tā saka Kungs:
“Laipnības laikā es tev atbildēju,
glābšanas dienā es tev palīdzēju,
es sargāju tevi un darīju par derības tautu,
lai atjaunotu šo zemi,
lai atdotu atņemto mantojumu,
9 lai sacītu ieslodzītajiem: nāciet laukā! –
un tiem, kas tumsā: rādieties šurp!
Pie visiem ceļiem tie ganīsies,
uz visām kalnu korēm tiem būs ganības!
10 Tie necietīs izsalkumu un slāpes,
tiem necirtīs svelmains vējš un saule,
jo viņu žēlotājs tos vadīs,
pie ūdens avotiem aizvedīs!
11 Visus kalnus es padarīšu par ceļiem,
un manas takas pa augšieni vīsies!
12 Redzi, šie no tālienes nāks,
Redzi, citi no ziemeļiem un jūras puses
un tie – no Sīnīmas zemes!”
13 Gavilējiet, debesis, līksmo zeme,
kalni, izlauzieties gavilēs,
jo Kungs mierinājis savu tautu
un savus apspiestos apžēlojis!
14 Un Ciāna saka:
Kungs pametis mani,
mans Kungs mani aizmirsis! –
15 Vai sieva savu zīdaini aizmirst,
vai nemīl to, kas no klēpja nācis? –
Pat ja tā tevi aizmirstu,
es tevi neaizmirsīšu!
16 Redzi, sev delnās tavu vārdu
es esmu iegriezis,
tavi mūri ir manā priekšā vienmēr!
17 Jau steidz tie, kas tevi uzcels, –
tavi postītāji un nīdētāji aizies no tevis!
18 Pacel acis un raugies visapkārt –
tie visi jau sapulcējušies un nāk pie tevis!
“Es esmu dzīvs,” saka Kungs,
“tos visus tu apliki sev kā rotu,
apjozi sev kā līgava!
19 Tavas drupas un tavs izpostījums,
un tava izdeldētā zeme
kļūs par šauru tiem, kas tur mīt,
un tavi nīdētāji būs tālu no tevis!
20 Tavas ausis vēl dzirdēs
tavus atņemtos dēlus sakām:
par šauru šī vieta,
dod plašumu, kur dzīvot!
21 Un tu savā sirdī teiksi:
kurš man dzemdējis šos?! –
jo es biju bez bērniem un padzīta,
patriekta trimdā,
un kurš šos uzaudzināja?
Redzi, es biju palikusi viena,
no kurienes šie?!”
22 Tā saka Kungs Dievs:
“Redzi, pār tautām es stiepšu savu roku,
pār tautām celšu savu karogu,
un tie nesīs sev pie krūtīm tavus dēlus
un tavas meitas nēsās uz pleciem!
23 Ķēniņi tevi auklēs,
un viņu kundzes zīdīs tevi,
tie zemosies tev ar seju līdz zemei
un tavu kāju putekļus laizīs –
tad tu zināsi, ka es esmu Kungs,
kaunā es nepalieku –
gaidi uz mani!”
24 Vai spēkavīram var atņemt guvumu,
vai varmākas gūstekņi var paglābties?
25 Jo tā saka Kungs:
“Pat spēkavīra gūstekņi tiks svabadi,
pat varmākas gūtie paglābsies –
es pats šķiršu strīdu ar tiem,
kas strīdas pret tevi,
es izglābšu tavus dēlus!
26 Tavus apspiedējus es ēdināšu
ar viņu pašu miesu,
dzirdīšu pašu asinīm kā ar vīnu –
tad visi dzīvie zinās,
ka es, Kungs, esmu tavs Glābējs,
ka Jēkaba Varenais ir tavs izpircējs!”
1 Uzklausait mani, jūras salas, un ņemiet vērā, tālās tautas! Tas Kungs aicināja mani jau no mātes miesām, jau no manas mātes klēpja Viņš domāja un atcerējās par manu vārdu. 2 Un Viņš man piešķīra muti kā asu zobenu un mani paglabāja Savas rokas ēnā. Viņš izveidoja mani par spožu bultu, paglabāja mani Savā bultu somā 3 un teica: "Tu esi Mans kalps, Israēl, kurā Es gribu parādīt Savu godību un gribu daudzināts būt." 4 Es savukārt nodomāju: es velti esmu pūlējies, es lieki un ne par ko esmu šķiedis savu spēku; tomēr mana taisnība ir pie Tā Kunga un mana alga mana Dieva rokā. 5 Tad Tas Kungs teica - Viņš, kas mani no mātes miesām izredzējis par Savu kalpu, lai es atgrieztu pie Viņa Jēkabu un pulcinātu ap Viņu Israēlu, - es tiešām esmu pagodināts Tā Kunga acīs, un mans Dievs ir mans stiprums, - 6 un tad Viņš teica: "Tas ir par maz, ka tu esi Mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru tevi arī par gaismu citām tautām, ka tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam." 7 Tā saka Tas Kungs, Israēla Pestītājs, viņa Svētais, nicinātai dvēselei, novārtā liktai tautai un apspiedēju kalpam: "Ķēniņi to redzēs un piecelsies, un lielkungi zemosies Tā Kunga dēļ, jo Viņš ir uzticīgs, Israēla Svētā dēļ, kas tevi izredzējis." 8 Un vēl saka Tas Kungs: "Es tevi paklausīju žēlastības laikā un tev palīdzēju pestīšanas dienā; Es tevi pasargāšu un celšu tevi tautai par derību, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu 9 un lai sacītu cietumniekiem: nāciet laukā! - bet tiem, kas sēd tumsā: nāciet gaismā! - Tie atradīs ganības jau ceļmalā un visās augstās tukšās vietās. 10 Tie neizsalks un neizslāps, tos nespiedīs ne karstums, ne saules svelme, jo viņu apžēlotājs tos vadīs, tos vedīs pie ūdens avotiem un atspirdzinās. 11 Visi Mani kalni kļūs par ceļiem, un visi Mani ceļi būs līdzeni. 12 Redzi, vieni nāks no tālienes, otri no ziemeļiem un vakariem un vēl citi no jūras un Sinimas zemes." 13 Gavilējiet, debesis, priecājies, zeme, un līksmojiet, jūs kalni! Jo Tas Kungs ir iepriecinājis Savu tautu un apžēlojies par nelaimīgajiem. 14 Bet Ciāna žēlojas: Tas Kungs mani ir atstājis, Tas Kungs mani ir aizmirsis! 15 Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. 16 Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis; tavi mūri ir vienmēr Manā priekšā. 17 Tavi namdari jau steidzas šurp, bet tavi postītāji un iznīcinātāji dodas projām no tevis. 18 Pacel savas acis un raugies visapkārt! Viņi visi jau sapulcējušies un nāk pie tevis! "Tik tiešām, ka Es dzīvoju," saka Tas Kungs, "kā dārgas rotas tu apliksi viņus ap sevi un apjozīsies ar viņiem kā līgava ar jostu. 19 Jo tavas drupu vietas, tavi tuksneši un tava izpostītā zeme būs turpmāk taviem iedzīvotājiem par šauru. Tavi postītāji tad jau būs projām. 20 Tu dzirdēsi vēl ar pašas ausīm savus tev no tavas vientulības laikiem pāri palikušos bērnus katru par sevi sakām: šeit man par šauru, gādā man vietu, ka es varu dzīvot! 21 Tad tu pati savā sirdī sev jautāsi: kas man tos dzemdēja, jo es biju bez bērniem, neauglīga, dzīvoju trimdā, atstāta? Kas man tos uzaudzināja? Es taču biju viena palikusi; kur tad šie radušies?" 22 Tā saka Dievs Tas Kungs: "Redzi, Es pacelšu Savu roku pār ciltīm un uzvilkšu Savu karogu pār tautām! Tad tie atnesīs tavus dēlus uz rokām un tavas meitas uz pleciem. 23 Un ķēniņi būs tavu bērnu kopēji un viņu ķēnišķīgās laulātās draudzenes tavu bērnu zīdītājas; tavā priekšā tie metīsies uz sava vaiga pie zemes un laizīs tavu kāju pīšļus. Tad tu atzīsi, ka Es, Tas Kungs, esmu tas, kurā nevilsies tie, kas paļaujas uz Mani." 24 Vai var atņemt laupījumu stiprajam, jeb vai no viņa var aizbēgt tā gūstekņi? 25 "Tomēr," tā saka Tas Kungs, "arī paša stiprākā gūstekņus viņam var atņemt, un savu laupījumu viņš var atkal zaudēt: Es pats cīnīšos ar taviem pretiniekiem, un Es pats izglābšu tavus bērnus. 26 Es likšu taviem naidniekiem ēst savu paša miesu un apreibināties pašiem ar savām asinīm. Un visa miesa redzēs, ka Es esmu Tas Kungs, Es esmu tavs Glābējs un Pestītājs, Jēkaba Varenais."
