Dieva svētība Israēlam
1 Tagad klausies Jēkab, mans kalps,
un Israēl, mans izredzētais,
2 tā saka Kungs, tavs Radītājs,
kas tevi no mātes klēpja veidojis,
viņš tev palīdzējis:
nebīsties, mans kalps Jēkab,
Ješurūn, mans izredzētais!
3 Kā es izleju ūdeni pār sausu zemi
un straumes pār kalšņu,
tāpat es izliešu savu Garu pār taviem pēcnācējiem
un savu svētību pār tiem, kas celsies no tevis,
4 tie sadīgs kā zāle,
kā vītoli pie ūdens straumēm,
5 viens sacīs: es Kungam!
otrs sauksies: Jēkaba vārdā!
cits ar savu roku rakstīs: Kungam! –
un nēsās Israēla vārdu.
6 Tā saka Kungs, Israēla Ķēniņš,
Izpircējs, Pulku Kungs:
es esmu pirmais, un es esmu pēdējais,
nav cita Dieva bez manis!
7 Kurš ir kā es? – lai runā,
lai saka un izklāsta –
kopš es iedibināju mūžīgo tautu
līdz pat tam, kas vēl nāks, –
lai stāsta! –
8 Nebīsties un nebaiļojies –
vai jau izsenis es neesmu tev to sacījis un sludinājis,
un jūs esat mani liecinieki –,
vai ir vēl kāds cits Dievs bez manis!?
Nav citas klints, es nezinu tādu!”
Bezvērtīgo elku tēlu taisītāji
9 Visi, kas darina tēlus, ir niekkalbji,
viņu dārgumi tiem neko nedod,
viņu liecinieki neko nav redzējuši,
un tie nezina, ka paliks kaunā!
10 Kas darinās dievus un lies tēlus,
kuri nedod nekādu labumu, –
11 tie paši un viņu biedri tiks kaunā,
un amatnieki tik cilvēki vien,
lai tie visi sapulcējas un nostājas –
visi nobīsies un paliks kaunā!
12 Kalējs ar sitamo uz oglēm darina,
ar āmuru veido to, ar savu stipro roku sastiprina;
bet, kad izsalcis, tad nav spēka,
ja ūdeni nepadzeras, tad pagurst!
13 Kokgriezējs nostiepj auklu, ar irbuli izzīmē,
ar grebli izgrebj, ar cirkuli apvelk
un taisa to pēc cilvēka veidola,
pēc cilvēka krāšņuma – lai mīt mājā!
14 Viņš cērt sev ciedrus,
ņem cipresi vai ozolu,
kas mežā starp kokiem uzaudzis,
iestāda egli, un lietus to audzē,
15 tas ļaudīm ir kurināmais,
to ņem un sildās
vai dedzina un cep uz tā maizi,
arīdzan uztaisa par dievu un zemojas tam,
darina tēlu un krīt zemē tā priekšā!
16 Pusi sadedzina ugunī,
lai paēstos gaļu,
cep liesumu un ēd līdz sātam,
ņem siltumam un saka:
heijā! Man silti, es redzu, kā kuras!
17 Bet atlikumu uztaisa par dievu un elku,
krīt zemē tā priekšā un zemojas tam,
pielūdz un saka:
glāb mani, tu esi mans dievs!
18 Viņi nezina un nejēdz,
acis tiem aizdarītas, ka neredz,
un sirdis – ka nesaprot!
19 Nevienam tas nenāk ne prātā,
neviens neatzīst, neapjēdz un nesaka:
pusi es sadedzināju ugunī,
cepdams uz oglēm maizi,
cepu gaļu un ēdu,
bet to, kas palika pāri,
uztaisīju par pretekli
un zemojos koka kluča priekšā!
20 Kas pārtiek no pīšļiem,
tas savu sirdi paļauj maldiem,
tas nevar pats sevi glābt,
tas neteiks: vai ne meli pie manas labās rokas?
Israēls nav aizmirsts
21 Atceries to, Jēkab
un Israēl, jo tu mans kalps,
es tevi radīju, tu mans kalps,
Israēl, es tevi neaizmirsīšu!
22 Kā mākoni es aiztrencu tavus noziegumus,
kā dūmaku tavus grēkus –
atgriezies pie manis, es tevi esmu izpircis!
23 Dziediet debesis, jo Kungs rīkojas,
līksmojiet, zemes dzīles,
lai izlaužas gaviles ik kalnam
un visiem kokiem mežā,
jo Kungs izpircis Jēkabu
un viņš tiks daudzināts Israēlā!
24 Tā saka Kungs, tavs Izpircējs,
kas tevi veidojis kopš mātes klēpja:
“Es, Kungs, esmu radījis visu,
viens pats izstiepis debesis
un izpletis zemi –
kas bija kopā ar mani?! –
25 Kas liek pievilties krāpnieku zīmēm,
kas pareģu darbus sagandē,
kas gudriem spēj stāties pretī
un viņu zināšanu piemuļķo?!
26 Kas piepilda savam kalpam solīto,
kas savu vēstnešu sacīto apstiprina,
kas saka Jeruzālemei: tā būs apdzīvota! –
un Jūdas pilsētām: jūs atkal uzcels,
jūsu drupas es atkal uzsliešu!
27 Kas saka dzīlei: kalsti!
Tavas upes es nosusināšu!
28 Kas saka par Kīru: viņš ir mans gans,
viņš pildīs manu gribu, –
un sacīs Jeruzālemei: atkal tu tiksi uzcelta! –
un templim: tev atkal liks pamatus!”
1 Bet nu klausies, Jēkab, Mans kalps, un, tu Israēl, ko Es esmu izredzējis! 2 Tā saka Tas Kungs, kas tevi radījis un tevi veidojis no mātes miesām un kas tev palīdz: nebīsties, Mans kalps Jēkab, un, tu Ješurūn, ko Es esmu izredzējis! 3 Jo, kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu Savu Garu uz tavu dzimumu un Savu svētību uz taviem pēcnācējiem, 4 ka tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens upēm. 5 Šis sacīs: es piederu Tam Kungam; kāds cits sauksies Jēkaba vārdā, vēl kāds trešais ar savu roku pierakstīsies kā piederīgs Tam Kungam un ar godu nēsās Israēla vārdu. 6 Tā saka Tas Kungs, Israēla ķēniņš un Pestītājs, Tas Kungs Cebaots: Es esmu pirmais un pēdējais, un bez Manis nav cita Dieva! 7 Kas var Man līdzināties? Lai tas nāk un Man saka un ziņo! Kas sūtījis senlaikos tautas pasaulē un pasludinājis nākošo, kas vēl notiks? Lai tie to pasaka! 8 Nebīstieties un neuztraucieties! Vai Es to tev neesmu no senlaikiem darījis zināmu un pasludinājis? Tā jūs esat Mani liecinieki. Vai ir bez Manis vēl cits Dievs? Nē, nav nevienas citas klints, Es nezinu nevienas!" 9 Visi elka tēlu taisītāji nav nekas, un viņu vismīļākajiem tēliem nav nekādas vērtības. Tie ir gan viņu liecinieki, bet tie neredz un nesaprot nekā, un tie paliks kaunā. 10 Kas tad gan darina dievus un lej elku tēlus, kas nekam neder? 11 Lūk, paši lietpratēji un viņu biedri visi stāv nokaunējušies, jo tie ir tikai cilvēki! Lai tie vīri nāk un sapulcējas, tie izbīsies un paliks kaunā! 12 Kalējs strādā ar savu darba rīku ogļu uguns svelmē un vesera sitieniem veido ar stipru roku tēlu. Kad viņš cieš badu, tad viņa spēks iet mazumā, un, kad viņš nedzer ūdeni, tad viņš nogurst. 13 Kokgriezējs izstiepj savu mērauklu, uzzīmē tēlu ar zīmuli, izgrebj to ar grebli, nosprauž to ar cirkuli un izveido pēc vīra parauga par skaistu cilvēka tēlu, ko domāts novietot namā. 14 Viņš cērt ciedru kokus un cipresi vai ozolu un izmeklē kādu no meža kokiem. Viņš bija dēstījis egļu kokus, ko lietus izaudzējis. 15 Tie ir cilvēkiem dedzināmais, viņš sildās pie to uguns, viņš kurina ar tiem arī krāsni un cep maizi. Bet viņš veido no atsevišķa šāda koka arī elka tēlu un pielūdz to. 16 Vienu daļu no tā viņš sadedzina ugunī, ar pārējo viņš cep gaļu, paēd, sildās pie uguns un saka: cik labi, es sajūtu siltumu! 17 Bet no atlikušā viņš darina sev dievu, elka tēlu, tā priekšā viņš zemojas, metas ceļos un to pielūdz, sacīdams: palīdzi man, jo tu esi mans dievs! 18 Tiem nav atziņas un saprāta, jo viņu acis ir aizlipušas, ka tie neredz, viņu sirdis ir apcietinātas, ka tie nesaprot. 19 Tādēļ neviens to nepārdomā un nesajēdz, lai sacītu: vienu koka daļu es sadedzināju ugunī, cepu uz tās oglēm maizi un gaļu un ēdu. Un vai tad es no atlikušā lai taisu kauna un šausmu tēlu un koka stumbenu lai pielūdzu? 20 Kas savu cerību liek uz nīcīgām lietām, uz pelniem, to maldina viņa pieviltā sirds un apmātais prāts, ka viņš nenāk pie garīgas skaidrības, lai jautātu: vai tie nav maldi, uz ko es paļaujos? 21 Apdomā to, Jēkab, un, tu Israēl, jo tu esi Mans kalps! Es tevi radīju, tu esi Mans kalps; Israēl, Es tevi neaizmirsīšu! 22 Es izgaisinu tavus pārkāpumus kā miglu un lieku izklīst taviem grēkiem kā mākonim. Atgriezies pie Manis, jo Es tevi atpestīšu! 23 Gavilējiet debesis, jo Tas Kungs to darījis! Priecājieties, zemes dziļumi, paceliet priecīgi savu balsi, jūs, kalni, mežs un visi koki, kas tanī, jo Tas Kungs ir Jēkabu atpestījis un ir Israēlā pagodināts! 24 Tā saka Tas Kungs, tavs Pestītājs, kas tevi vadījis no mātes miesām: "Es esmu Tas Kungs, kas visu radījis, kas debesis izklājis, Es viens pats, un arī zemei nospraudis robežas, - bez Manis tur neviena cita nebija! 25 Kas murgotāju brīnuma zīmes padara par neesošām un pašus zīlniekus parāda neprašas esam, kas gudros apkaunotus piespiež pazust un viņu zināšanu pierāda muļķību esam, 26 bet kas īsteno sava kalpa vārdu un piepilda savu sūtņu iepriekš pasludināto lēmumu, kas par Jeruzālemi apsola: to atkal apdzīvos! - un par Jūdas pilsētām: tās atkal atjaunos, un Es to izpostītās vietas atkal atjaunošu! 27 Kas saka jūras dziļumam: izsīksti! - un: Es tavas straumes padarīšu sausas! 28 Kas par Kīru saka: tas ir Mans gans, viņš izpildīs Manu gribu, pavēlēdams atjaunot Jeruzālemi un atkal uzcelt Dieva namu!"
