Dieva dusmas pret Israēlu
1 Efraims runāja – visi trīcēja!
Viņš bija augstu Israēlā,
bet apgrēkojās ar baāliem un mira!
2 Un tagad tie turpina grēkot,
taisa sev izlietus sudraba tēlus,
dievekļus pēc savas sajēgas –
tie visi tik kalēja darbs!
Par tiem viņi saka:
kas cilvēku upurēs,
tas drīkstēs skūpstīt šos teļus!
3 Tādēļ tie kļūs kā mākonis,
zudīs kā rīta rasa,
kā pelavas aizvirpuļos no klona,
kā dūmi no lūkas!
4 Es esmu Kungs, tavs Dievs,
jau kopš Ēģiptes zemes,
citu Dievu tu nepazīsti,
un nav glābēja, izņemot mani!
5 Es tevi pazinu tuksnesī, kalšņas zemē!
6 Bet tie tik ganās līdz sātam,
kad sāti – tad tiem lepna sirds
un tad aizmirst mani!
7 Es tiem būšu kā lauva,
kā leopards uz ceļa uzglūnēšu!
8 Es uzbrukšu tiem kā lācene, kam atņemti mazuļi,
es plēsīšu viņu cietās sirdis,
aprīšu viņus kā brangs lauva,
un viņus plēsīs lauka zvēri!
9 Iznīdēja tevi, Israēl!
Bet pie manis tev glābiņš!
10 Kur tad tavs ķēniņš? –
Lai līdz tev glābties ik pilsētā!
Kur tavi soģi, par kuriem tu teici:
dod tik man ķēniņu un augstmaņus!?
11 Savās dusmās es došu tev ķēniņu
un savā niknumā es arī ņemšu!
12 Savīkstītas Efraima vainas,
noglabāti viņa grēki –
13 dzemdību sāpes nāks pār viņu:
negudrs bērns,
laikā nav klāt,
lai lauztos no klēpja!
14 No šeola es atgūšu viņu,
no nāves es viņu izpirkšu –
kur gan tavs spēks, nāve?
Kur gan tava sērga, šeol?
Līdzcietība manām acīm būs slēpta!
15 Kaut viņš saukts par auglīgu starp saviem brāļiem –
nāks austrenis,
Kunga vējš no tuksneša celsies –
tas izkaltēs viņa spirgtumu,
izsusēs viņa avotu,
tas dārgumus nolaupīs,
it visus tīkamos traukus!
1 Kad Efraims runāja, visos radās bailes, un viņš bija ieguvis lielu cieņu Israēlā; bet tad viņi krita grēkā ar Baalu un dabūja tādēļ galu. 2 Bet tagad viņi grēko arvien vairāk; no sava sudraba viņi darina elka dievu tēlus pēc savas iedomas, tas tomēr ir amatnieka roku darbs. Un tomēr viņi augsti teic šos tēlus, sacīdami: "Kas grib šos teļu tēlus skūpstīt, tiem jānes kaujamam upurim dzīvi cilvēki!" 3 Tādēļ viņi kļūs kā agrīnas rīta miglas vāls, kā rīta rasa, kas jau rīta agrumā izzūd, kā pelavas, ko vējš aizpūš no klona, kā dūmi, kas iziet pa skursteni. 4 Es turpretī esmu Tas Kungs, tavs Dievs, jau kopš Ēģiptes laikiem. Cita Dieva bez Manis tev nebūs pazīt un arī neviena cita glābēja kā vienīgi Mani. 5 Es taču gādāju par tevi tuksnesī, saules svelmes izkaltušajā zemē. 6 Bet, kad viņi nu ir atraduši labas ganības, kad viņi paši ir labi paēduši un kad viņiem arī pašiem tālāk pietiek barības, tad viņu sirds kļūst lepna un viņi Mani aizmirst. 7 Tad arī Es pret viņiem kļūšu kā lauva, un kā leopards Es gribu viņiem uzglūnēt ceļmalā. 8 Es viņiem stāšos pretī kā lāču māte, kurai nolaupīti mazuļi, un saplosīšu viņu apcietināto sirdi un aprīšu viņus turpat kā lauva; meža zvēriem būs viņus saplosīt! 9 Israēl, tu grūd sevi postā; vienīgi Es esmu tavs glābiņš un atbalsts. 10 Kur tad nu ir tavs ķēniņš, kas tev palīdzētu visās tavās pilsētās? Un kur ir tavi tiesneši, par kuriem tu teici: dod man ķēniņus un vadoņus? 11 Lai nu arī tā - Es taču tev devu reiz Savās dusmās ķēniņu, un to Es atkal tev atņemšu Savā bargumā! 12 Sakrāti ir Efraima noziegumi, un saglabāti ir visi viņa grēki. 13 Viņam būs jāpiedzīvo sāpes kā dzemdētājai, Viņš ir neizpratīgs bērns, jo, kad laiks pienāk, viņš negrib traukties ārā no mātes miesām. 14 Bet Es gribu atsvabināt viņus no pazemes valsts varas un izglābt no nāves. Nāve, kur ir tava inde un sērgas? Elle, kur ir tavs iznīcības spēks? Un tomēr līdzcietība Manu acu priekšā paliek apslēpta! 15 Lai gan viņš, Efraims, ir auglīgs brāļu vidū, tad tomēr celsies un brāzīsies pāri viņam Tā Kunga rītenis no tuksneša, tā ka izsīks viņa akas un izžūs viņa avoti, un ienaidnieks izlaupīs un aiznesīs projām no viņa dārgumu krātuves visas dārglietas.
