Jēkabs svētī savus dēlus
1 Jēkabs sasauca savus dēlus un teica: “Sanāciet kopā, un es teikšu jums to, kas ar jums notiks nākamajās dienās!
2 Sapulcējieties un klausieties, Jēkaba dēli!
Klausieties Israēlu, savu tēvu!
3 Rūben – tu mans pirmdzimtais!
Mans spēks, manas vīrišķības pirmais!
Izcils dižumā un izcils spēkā!
4 Kā ūdens mutuļo,
bet priekšroku tu nedabūsi –
jo sava tēva gultā tu kāpi,
uzkāpdams manas cisas tu sagānīji!
5 Šimons un Levī – brāļi!
Varasdarbu rīki ir viņu milnas!
6 Viņu lokā mana dvēsele nenāks,
viņu pulkam mana godība nepievienosies –
jo savās dusmās viņi kauj vīru,
kā iegrib, tā pārgriež vērsim cīpslas!
7 Nolādētas viņu dusmas – par savu spēku,
un viņu niknums – par savu stiprumu,
es viņus pa Jēkabu izkliedēšu,
pa Israēlu viņus izkaisīšu!
8 Jūda – tavi brāļi tevi slavēs,
tava roka pie naidnieka spranda,
tev zemosies tava tēva dēli!
9 Lauvu jaunulis Jūda!
No medījuma, mans dēls, tu celies,
gulsties kā lauva,
kā lauvene – kas gan piecels!?
10 Jūdam zizli neatņems,
ne valdnieka scepteri viņa ceļiem –
kamēr nenāks Šīlo !
Viņam paklausīs tautas!
11 Pie vīnakoka viņš savu ēzeli piesies,
pie vīnstīgas – savu ēzelēnu,
viņš mazgās vīnā savas drānas
un vīnogu asinīs – savu ģērbu!
12 Tumšākas viņa acis par vīnu,
un baltāki viņa zobi par pienu!
13 Zebulūns mitīs jūras krastā!
Viņš kļūs par piestātni kuģiem,
viņa robežas ies līdz Sidonai!
14 Jisašhars – stiprs ēzelis,
ganās pie gardumiem…
15 Ieraudzīja, ka labi,
ka tīkama zeme,
un pastiepa savu plecu, lai nestu!
Kļuva par klaušu vergu!
16 Dāns – savu tautu tiesās
kā vienu no Israēla ciltīm!
17 Dāns būs čūska uz ceļa, odze uz takas –
dzels papēdī zirgam,
ka jātnieks augšpēdu kritīs!
18 Uz tavu glābiņu ceru, Kungs!
19 Gāds – uzbrucēji tam uzbruks,
bet viņš tiem bruks pretī!
20 Par Ašēru – trekna tam maize,
viņš dabūs ķēnišķus kārumus!
21 Naftālī – brīvībā skrejoša briežumāte,
kas dod brangus briedulēnus!
22 Auglīgs koks – Jāzeps,
auglīgs koks pie avota,
kam atvases kāpj pa mūri!
23 Viņam darīs jo rūgti – apšaudīs bultām,
ar viņu naidosies tie, kas tver bultu maku!
24 Bet viņa loks paliks stiprs,
viņa roku delmi būs veikli!
No Jēkaba Varenā,
no turienes – gans, Israēla klints!
25 No tava tēva Dieva – viņš tev palīdzēs,
no Visuvarenā – viņš tevi svētīs
ar debesu svētībām no augšienes,
ar dzīļu svētībām, kas apakšā mīt,
ar svētībām, kas no krūtīm un klēpja!
26 Tava tēva svētības varenākas
par mūžīgu kalnu svētību,
par sensenu augstieņu dārgumu!
Lai tās nāk pār Jāzepa galvu,
uz pakauša tam, kas nošķirts no brāļiem!
27 Benjāmins – plēsīgs vilks!
No rīta viņš ēdīs medījumu,
pret vakaru dalīs laupījumu!”
28 Visi šie ir divpadsmit Israēla ciltis, un šo tiem sacīja viņu tēvs. Viņš tos svētīja – katru svētīja ar savu svētību!
Jēkaba nāve un apbedīšana
29 Viņš tiem pavēlēja un teica: “Nu es tieku piepulcināts savai tautai. Apglabājiet mani pie maniem tēviem, alā, kas hetieša Efrona laukā, 30 tajā alā, kas Mahpēlas laukā, kas pret Mamri Kanaāna zemē, ko Ābrahāms kopā ar lauku nopirka no hetieša Efrona, lai iemantotu kapavietu. 31 Tur apglabāja Ābrahāmu un viņa sievu Sāru, tur apglabāja Īzaku un viņa sievu Rebeku, un tur es apglabāju Leu. 32 Tas lauks un ala, kas tajā, ir pirkti no Hēta dēliem.” 33 Kad Jēkabs bija izteicis pavēli saviem dēliem, viņš ievilka kājas gultā, nomira un tika piepulcināts savai tautai.
1 Un Jēkabs sasauca savus dēlus un sacīja: "Sapulcējieties, es jums gribu darīt zināmu, kas jūs gaida nākamajās dienās. 2 Sapulcējieties un klausieties, Jēkaba dēli! Uzklausiet Israēlu, savu tēvu! 3 Rūben, mans pirmdzimtais, mans spēks un mana stipruma iesākums, pirmais augstībā un pirmais stiprumā. 4 Verdošs kā ūdens, tu nebūsi pārāks, jo tu gāji sava tēva atdusas vietā toreiz, tu apkrāvies ar vainu, manā gultā kāpdams. 5 Simeons un Levijs - tie abi ir brāļi; varmācības rīki ir viņu cērtamie cirvji. 6 Viņu padomam lai nepiebiedrojas mana dvēsele, viņu pulkam lai nepievienojas mana sirds, jo tie savās dusmās ir nokāvuši cilvēkus un savā patvaļā sakropļojuši vēršus. 7 Nolādētas lai ir viņu dusmas, jo tās ir varmācīgas, un viņu niknums, jo tas ir nežēlīgs! Es tos sadalīšu starp Jēkaba ciltīm un izkaisīšu viņus Israēlā. 8 Bet Jūda - tevi tavi brāļi teiks; tava roka grābs tavu ienaidnieku skaustu, un tavā priekšā lieksies tava tēva dēli. 9 Jauns lauva ir Jūda, no laupījuma tu augi liels, mans dēls! Tagad tas notupies, izstiepies kā lauva, kā lauvas māte. Kas gan viņu piecels? 10 Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekāms tas Šīlo nāks. Viņam tautas klausīs. 11 Tas savu ēzeli sies pie vīna koka un pie vīna koka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu. 12 Viņš savas drēbes mazgā vīnā, savu apmetni vīnogu asinīs. Viņa acis ir sarkanas no vīna, un balti no piena viņa zobi. 13 Zebulons apmetas jūras malā, viņš mīt pie kuģu ostām, un viņa platība sniedzas līdz Sidonai. 14 Isašars ir kaulains ēzelis, viņš guļ starp aplokiem. 15 Viņš redz, cik labi ir dusēt savā zemē, cik tā jauka, jo viņš ir liecis savu muguru zem nastas un klausībā kalpojis kungiem. 16 Dans spriedīs tiesu savai tautai kā vienai no Israēla ciltīm. 17 Dans ir kā čūska uz ceļa, kā bīstama odze tekas malā, kas iedzeļ pat zirgam nagā, tā ka jājējs krīt atpakaļ. 18 Kungs, es ceru uz Tavu pestīšanu! 19 Gads - dzinēji viņu dzen, bet viņš dzenas tiem pa pēdām. 20 Ašera maize būs trekna, un tas spēs pat ķēniņam dot gardumus. 21 Naftalis - tramīga stirna, kas pauž skaistus vārdus. 22 Augļu koks ir Jāzeps, augļu koks pie avota, kura zari stiepjas mūrim pāri. 23 Strēlnieki cēla nemieru, viņi raidīja uz viņu bultas, karoja ar viņu, 24 tomēr viņa loks nelūza, un viņa elkoņi palika stipri. To darīja Jēkaba stiprums, viņa gans - Israēla klints. 25 No tava tēva Dieva nāk tev palīdzība, no Visuvarenā, kas tevi ir svētījis ar debesu svētībām no augšienes un svētībām no zemes dziļumiem, ar svētībām, kas nāk no mātes krūtīm un no mātes klēpja. 26 Tava tēva svētības, kas ir pārākas par seno kalnu svētībām un pakalnu godību, tās lai ir pār Jāzepa galvu un pār izraudzītā galvu starp brāļiem. 27 Benjamīns ir plēsīgs vilks, kas no rīta ieguvumu ēd un vakarā laupījumu sadala." 28 Visas tās ir Israēla divpadsmit ciltis, un tie ir vārdi, kurus viņu tēvs viņiem sacīja, kad viņš tos svētīja, ikvienu ar savu īpašu svētību viņš tos svētīdams svētīja. 29 Un viņš pavēlēja tiem, sacīdams: "Es tagad piepulcēšos savai tautai. Apglabājiet mani pie maniem tēviem tanī alā, kas atrodas hetieša Efrona tīrumā, 30 tanī alā, kas atrodas Makpelas tīrumā, iepretim Mamrei, Kānaāna zemē, tanī laukā, kuru Ābrahāms nopirka no hetieša Efrona sev par kapa vietu. 31 Tur viņi ir apglabājuši Ābrahāmu un Sāru, viņa sievu, tur viņi apglabājuši arī Īzāku un Rebeku, tā sievu, un tur es esmu apglabājis Leu. 32 Tīrumā un alā, kas tanī ir, kas pirkti no Heta bērniem." 33 Un, kad Jēkabs bija beidzis dot pavēles saviem dēliem, viņš savilka savas kājas atpakaļ gultā; viņš nomira un tika piepulcināts savai tautai.
