Vardarbība pret Dīnu
1 Dīna, Leas meita, ko tā bija Jēkabam dzemdējusi, iznāca laukā, lai satiktos ar tās zemes meitām. 2 Un viņu ieraudzīja Šehems, hivieša Hamora dēls, tās zemes vadonis, un viņš viņu ņēma, gulēja ar viņu un pazemoja viņu. 3 Un viņa dvēsele pieķērās Dīnai, Jēkaba meitai, un viņš mīlēja meiteni un runāja ar to maigi. 4 Šehems teica savam tēvam Hamoram: “Ņem man to meitēnu par sievu!” 5 Un Jēkabs uzzināja, ka viņš padarījis nešķīstu viņa meitu Dīnu, bet viņa dēli bija laukā pie lopiem, un Jēkabs klusēja, kamēr tie pārnāk. 6 Hamors, Šehema tēvs, aizgāja pie Jēkaba, lai ar viņu runātu. 7 To uzzinājuši, no lauka pārnāca Jēkaba dēli, un viņi sadrūma un stipri dusmojās, jo viņš bija nodarījis kaunu Israēlam – gulējis ar Jēkaba meitu, bet tā nedara! 8 Un Hamors runāja ar viņiem: “Mana dēla Šehema dvēsele ir pieķērusies jūsu meitai! Dodiet jel to viņam par sievu! 9 Saprecieties ar mums: savas meitas dodiet mums un mūsu meitas ņemiet sev! 10 Dzīvojiet kopā ar mums, un visa zeme būs jūsu priekšā. Dzīvojiet, pērciet to un ņemiet sev īpašumā!” 11 Un Šehems teica viņas tēvam un viņas brāļiem: “Lai jel es gūstu jūsu vēlību, un, ko jūs man teiksiet, to es došu! 12 Prasiet man krietni daudz izpirkuma un dāvanu, un es došu, ko jūs man teiksiet, bet tikai dodiet man to meiteni par sievu!” 13 Bet Jēkaba dēli atbildēja Šehemam un Hamoram ar viltu, jo viņš bija padarījis nešķīstu viņu māsu Dīnu, 14 un viņi teica: “Mēs nevaram tā darīt – dot mūsu māsu vīram, kam priekšāda, jo tas mums ir apsmiekls! 15 Tikai šādi mēs varam jums piekrist – ja jūs kļūstat tādi paši kā mēs, ja tiek apgraizīti visi jūsu vīri! 16 Tad mēs dosim jums savas meitas, gan ņemsim sev, gan dzīvosim pie jums, un mēs būsim viena tauta. 17 Bet, ja jūs mums neklausīsiet un neapgraizīsieties, tad mēs ņemsim savu meitu un aiziesim!” 18 Un viņu vārdi patika gan Hamoram, gan Šehemam, Hamora dēlam. 19 Un puisis nevilcinājās to darīt, jo kāroja Jēkaba meitu – viņš sava tēva namā tika godāts visvairāk.
20 Hamors un viņa dēls Šehems nāca pie savas pilsētas vārtiem un runāja ar pilsētas vīriem: 21 “Tie vīri ir mums labvēlīgi, lai viņi mīt šai zemē un pērk to, un zeme, re! – varen plaša viņu priekšā! Mēs ņemsim sev par sievām viņu meitas un mūsu meitas dosim viņiem! 22 Taču tikai ar vienu nosacījumu šie vīri piekrīt dzīvot kopā ar mums – ja mēs būsim kā viena tauta, ja mēs apgraizīsim visus savus vīrus, tāpat kā viņi ir apgraizīti! 23 Viņu ganāmpulki, viņu manta un visi viņu lopi – vai tie nebūs mūsu? Tikai piekritīsim viņiem, un tie dzīvos kopā ar mums!” 24 Un Hamoram un viņa dēlam Šehemam paklausīja visi, kuri iet pa viņa pilsētas vārtiem, un tika apgraizīts ik vīrs, katrs, kas iet pa viņa pilsētas vārtiem.
Brāļi atriebj Dīnu
25 Taču trešajā dienā, kad tie cieta sāpes, notika tā – divi Jēkaba dēli, Šimons un Levī, Dīnas brāļi, ņēma savus zobenus, un viņi bez bailēm gāja uz to pilsētu un apkāva visus vīrus. 26 Viņi nokāva ar zobenu Hamoru un viņa dēlu Šehemu, un viņi paņēma Dīnu no Šehema mājas un aizgāja. 27 Jēkaba dēli nāca pār nokautajiem un izlaupīja pilsētu, jo viņu māsa bija padarīta nešķīsta. 28 Viņi paņēma visu: avis, vēršus, ēzeļus, visu, kas bija pilsētā un uz lauka, 29 un visu viņu bagātību! Visus viņu bērnus viņi sagūstīja un nolaupīja un visu, kas bija namos! 30 Tad Jēkabs teica Šimonam un Levī: “Jūs mani esat iegrūduši nepatikšanās, darījuši man kaunu pie šīs zemes iemītniekiem, kanaāniešiem un periziešiem, bet man ir maz ļaužu – nu viņi sapulcēsies pret mani un sakaus mani un būšu postā es un mans nams!” 31 Bet viņi teica: “Vai kā ar mauku viņam darīt ar mūsu māsu?!”
1 Un Dīna, kas bija Leas meita un kuru tā bija dzemdējusi Jēkabam, gāja iepazīties ar tās zemes meitām. 2 Un viņu ieraudzīja Šehems, hīviešu valdnieka Hamora dēls, un viņš to paņēma, gulēja pie tās un nodarīja tai varasdarbu. 3 Un viņa sirds pieķērās Jēkaba meitai Dīnai, un viņš iemīlēja jaunavu un runāja laipnīgi ar viņu. 4 Un Šehems sacīja savam tēvam Hamoram: "Iegūsti man šo meitu par sievu." 5 Jēkabs gan bija dzirdējis, ka tas bija apsmējis viņa meitu Dīnu; bet viņa dēli bija pie viņa ganāmpulkiem laukos, un Jēkabs klusēja līdz viņu pārnākšanai. 6 Un Hamors, Šehema tēvs, gāja pie Jēkaba aprunāties. 7 Pašreiz Jēkaba dēli arī nāca no lauka, un, tiklīdz tie to dzirdēja, tie pārskaitās, un tas tiem ļoti derdzās, jo, guļot pie Jēkaba meitas, tas kauna darbu bija nodarījis Israēlam. Tā tam nevajadzēja notikt. 8 Un Hamors runāja ar viņiem, sacīdams: "Šehema, mana dēla, sirds pieķērusies jūsu meitai, dodiet to viņam par sievu. 9 Saradojieties ar mums; jūsu meitas dodiet mums, mūsu meitas ņemiet jūs. 10 Dzīvojiet ar mums. Zeme, kas jūsu priekšā, jums atvērta; dzīvojiet tanī, staigājiet apkārt un apmetieties tajā." 11 Un Šehems sacīja viņas tēvam un viņas brāļiem: "Kaut es atrastu labvēlību jūsu acīs! Ko jūs no manis prasīsit, to es došu. 12 Lai cik lielu atpirkšanas maksu un cik daudz dāvanu jūs prasītu no manis, es tās došu, kā jūs sacīsit man, tikai dodiet jaunavu man par sievu." 13 Un Jēkaba dēli atbildēja Šehemam un viņa tēvam Hamoram ar viltu, tāpēc ka viņš bija apsmējis Dīnu, viņu māsu, 14 un teica tam: "Mēs nevaram to pielaist, ka dodam savu māsu vīram, kas neapgraizīts, jo tas mums ir apkaunojums. 15 Tikai ar vienu noteikumu mēs to varam darīt, ka jūs kļūtu kā mēs, apgraizīdami visus vīrus. 16 Tad mēs dotu savas meitas jums un ņemtu jūsu meitas, un mēs dzīvotu ar jums un būtu viena tauta. 17 Bet, ja jūs nepaklausīsit mums un neliksit apgraizīties, tad mēs paņemsim savu meitu un aiziesim." 18 Šie vārdi patika Hamoram un Šehemam, Hamora dēlam. 19 Un jauneklis nekavējās darīt, kā bija teikts, jo viņam labi patika Jēkaba meita, un viņš visā sava tēva namā bija godāts. 20 Un Hamors ar savu dēlu Šehemu gāja pilsētas vārtos un runāja nopietni ar savas pilsētas ļaudīm, teikdami: 21 "Šie vīri tur labu prātu uz mums, atļaujiet tiem šinī zemē dzīvot un to pārstaigāt, jo zeme ir diezgan plaša viņu priekšā; mēs ņemsim viņu meitas sev par sievām un dosim savas meitas viņiem. 22 Bet tikai tad vīri ir ar mieru dzīvot ar mums un kļūt par vienu tautu, ja katrs vīrs, gluži tāpat kā tas ir pie viņiem, tiktu apgraizīts. 23 Viņu ganāmpulki, viņu īpašumi un visi viņu lopi, vai tie nepiederēs mums? Izdabāsim viņu prātam, lai tie dzīvo ar mums!" 24 Un visi, kas tik mēdza nākt pa viņu pilsētas vārtiem, paklausīja Hamoram un viņa dēlam, un visi vīri tika apgraizīti, visi, kas gāja pa viņu pilsētas vārtiem. 25 Un notika, trešajā dienā, kad tiem bija sāpes, Simeons un Levijs, abi Jēkaba dēli, Dīnas brāļi, paņēma katrs pa zobenam, netraucēti ienāca pilsētā un apkāva visus vīrus. 26 Un tie nokāva ar zobena asmeni Hamoru un viņa dēlu Šehemu un paņēma no Šehema nama Dīnu un izveda to ārā. 27 Un Jēkaba dēli gāja pie pārmāktiem un aplaupīja pilsētu, kurā viņu māsa bija tikusi apsmieta. 28 Viņu sīklopus un viņu liellopus, un viņu ēzeļus, un visu, kas bija pilsētā vai uz tīruma, tie nolaupīja. 29 Un visu viņu bagātību un visu viņu bērnu pulku, un viņu sievas tie aizveda gūstā kā laupījumu. 30 Un Jēkabs sacīja Simeonam un Levijam: "Jūs grūžat mani postā, padarīdami mani ienīstu šīs zemes iedzīvotāju kānaāniešu un ferisiešu starpā. Cik liels ir mūsu skaits? Ja tie sapulcējas pret mani, tie mani var sasist. Un es un mans nams tiksim iznīcināti." 31 Bet tie sacīja: "Vai viņš drīkstēja apieties ar mūsu māsu kā ar netikli?"
