Jēkabs gatavojas tikties ar Ēsavu
1 Lābans cēlās agri no rīta, skūpstīja savus dēlus un meitas un svētīja tos. Tad viņš devās atpakaļ. 2 Bet Jēkabs gāja savu ceļu. Un viņu satika Dieva eņģeļi. 3 Jēkabs, viņus ieraudzījis, teica: “Šī ir Dieva kara nometne!” – un to vietu viņš nosauca vārdā Mahanaima .
4 Un Jēkabs sūtīja sev pa priekšu vēstnešus pie sava brāļa Ēsava uz Seīra zemi, uz Edoma laukiem. 5 Viņš tiem pavēlēja: “Tā sakiet manam kungam Ēsavam: tā saka tavs kalps Jēkabs: es biju apmeties pie Lābana un līdz šim laikam paliku pie viņa. 6 Un man ir vērši un ēzeļi, avis un kalpi, un kalpones, un es esmu sūtījis to pateikt manam kungam, lai gūtu viņa vēlību!” 7 Bet vēstneši atgriezās pie Jēkaba, sacīdami: “Mēs aizgājām pie tava brāļa Ēsava, un arī viņš nāk tev pretī un četri simti vīru kopā ar viņu!” 8 Jēkabs ļoti izbijās un satraucās, un viņš sadalīja savus ļaudis, avis, vēršus un kamieļus divās nometnēs. 9 Un viņš domāja: “Ja Ēsavs nāks uz vienu nometni un to nopostīs, tad vismaz atlikusī nometne varēs paglābties!” 10 Un Jēkabs teica: “Mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzaka Dievs! Kungs, tu man teici: ej atpakaļ uz savu zemi un vietu, kur tu esi dzimis, un es darīšu tev labu! 11 Es neesmu vērts visas tās žēlastības un taisnības, ko tu savam kalpam esi darījis, – jo toreiz, kad es šķērsoju Jardānu, man bija tikai nūja, bet tagad man ir divas nometnes! 12 Izglāb jel mani no brāļa rokas, no Ēsava rokas, jo es viņa baidos – ka viņš nenāk un nenokauj mūs, kā mātes, tā dēlus! 13 Un tu teici: es darīšu tev labu un došu tev pēcnācējus kā smiltis jūrā, ko daudzuma dēļ ne saskaitīt!” 14 Un tonakt viņš palika tur. Viņš ņēma no tā, kas viņam bija un sagatavoja kā dāvanu savam brālim: 15 divi simti kazu un divdesmit āžu, divi simti avju un divdesmit teķu, 16 zīdītājas kamieļmātes un trīsdesmit to mazuļus, četrdesmit govis un desmit vēršus, divdesmit ēzeļmātes un desmit ēzeļus. 17 Viņš deva tos saviem kalpiem, katru baru atsevišķi, un teica tiem: “Ejiet pa priekšu tā, lai starp pulkiem paliek atstarpe!” 18 Un viņš pavēlēja galvenajam, sacīdams: “Kad mans brālis Ēsavs satiks tevi un jautās: kam tu piederi un kurp tu ej, un kam pieder šie? – 19 tad saki: tā ir tava kalpa Jēkaba dāvana, kas sūtīta manam kungam Ēsavam, un, re, arī aiz mums vēl nāk!” 20 Un viņš pavēlēja arī otrajam un trešajam, un arī tiem, kas gāja aiz ganāmpulkiem, sacīdams: “Kad sastapsiet Ēsavu, sakiet viņam tāpat! 21 Sakiet: redzi, arī tavs kalps Jēkabs nāk aiz mums!” Jo viņš domāja: “Es viņu pielabināšu ar dāvanām, kas iet man pa priekšu, un tik pēc tam skatīšu viņu vaigā – varbūt viņš mani pieņems!” 22 Un dāvanas devās viņam pa priekšu, un tonakt viņš pārnakšņoja nometnē.
Jēkabs cīnās ar Dievu
23 Tonakt viņš cēlās, ņēma abas savas sievas, abas kalpones un vienpadsmit dēlus un pārgāja Jabokas braslu. 24 Viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, pārveda pāri visu, kas viņam bija. 25 Jēkabs bija palicis viens. Un ar viņu cīkstējās kāds vīrs, līdz svīda gaisma. 26 Un tas redzēja, ka nevar viņu pievārēt, un sita viņam pa gurna locītavu, un Jēkaba gurna locītava izmežģījās, ar to cīkstoties. 27 Un tas teica: “Atlaid mani, jo svīst jau gaisma!” Bet viņš teica: “Es tevi nelaidīšu, kamēr tu mani nesvētīsi!” 28 Un tas viņam teica: “Kāds ir tavs vārds?” Un viņš teica: “Jēkabs!” 29 Un tas teica: “Tevi vairs nesauks vārdā Jēkabs, bet gan Israēls, jo tu cīkstējies ar Dievu un cilvēkiem un uzvarēji!” 30 Un Jēkabs jautāja: “Pasaki man savu vārdu!” Un tas teica: “Kāpēc tu prasi manu vārdu?” Un tas viņu tur svētīja. 31 Un to vietu Jēkabs nosauca vārdā Penuēla – jo es redzēju Dievu vaigu vaigā un paliku dzīvs! 32 Un, kad viņš gāja garām Penuēlai, pār viņu uzlēca saule, un viņš kliboja sava gurna dēļ. 33 Tādēļ Israēla dēli līdz pat šim laikam neēd gūžas cīpslu, kas iet pār gurnu locītavu, jo viņš aizskāra Jēkaba gūžas cīpslu.
1 Un Lābans pamodās nākamajā rītā, sagatavojās ceļam un, skūpstījis savus bērnubērnus un savas meitas, atgriezās savā dzīves vietā. 2 Bet Jēkabs devās savā ceļā. Un Dieva eņģeļi tam parādījās. 3 Un, tos ieraudzījis, Jēkabs sacīja: "Šī ir Dieva karapulka nometne." Un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Mahanajima. 4 Un Jēkabs sūtīja vēstnešus savā priekšā pie sava brāļa Ēsava uz Seīras zemes Edoma apgabalu 5 un tiem pavēlēja, sacīdams: "Sakiet tā manam kungam Ēsavam: tā saka tavs kalps Jēkabs: es esmu kā svešinieks mitis pie Lābana līdz šai dienai. 6 Un man ir vērši, ēzeļi, sīklopi, kalpi un kalpones, un es sūtu šo vēsti savam kungam, lai atrastu žēlastību tavās acīs." 7 Un sūtņi atgriezās pie Jēkaba, teikdami: "Mēs nogājām pie tava brāļa Ēsava, un tas jau nāk tev pretī, un četri simti vīru ir ar viņu." 8 Un Jēkabs ļoti izbijās, un smagas rūpes nospieda viņa sirdi, un viņš sadalīja ļaudis, kas bija ar viņu, tāpat sīklopus, liellopus un kamieļus divos pulkos, 9 un viņš domāja: ja Ēsavs uzbrūk vienam pulkam un to sakauj, tad atlikušais var mesties bēgt. 10 Un Jēkabs sacīja: "Tu, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzāka Dievs, Tu, ak, Kungs, kas esi sacījis man: atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu, - 11 es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības priekšā, ko Tu Savam kalpam esi parādījis: ar spieķi rokā es pārcēlos pāri šai Jordānai, un tagad es esmu tapis par divi pulkiem. 12 Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ēsava rokas, jo es bīstos viņa, ka tas nenāk un nenokauj mūs, mātes un viņu bērnus. 13 Jo Tu esi sacījis: Es darīdams darīšu labu tev un vairošu tavus pēcnācējus kā jūras smiltis, kuru tik daudz, ka tās nevar saskaitīt." 14 Un viņš pārnakšņoja tur šo nakti un paņēma no tā, kas bija nācis viņa rokās, dāvanu savam brālim Ēsavam, 15 divi simti kazu, divdesmit āžus, divi simti avju un divdesmit aunus, 16 trīsdesmit zīdītājas kamieļu mātes līdz ar kumeļiem, četrdesmit govis, desmit vēršus, divdesmit ēzeļu mātes un desmit ēzeļu kumeļus. 17 Un viņš tos deva savu kalpu rokās, katru ganāmpulku atsevišķi, un sacīja saviem kalpiem: "Ejiet manā priekšā, bet tā, lai paliek atstarpe starp vienu un otru pulku." 18 Un viņš pavēlēja pirmajam un sacīja: "Kad tev nāk pretī mans brālis Ēsavs un prasa tev, sacīdams: kā vīrs tu esi, un kurp tu ej, un kam pieder tie, kas tavā priekšā? - 19 tad saki: tavam kalpam Jēkabam tie pieder, tā ir dāvana, ko viņš sūta savam kungam Ēsavam, un arī viņš pats nāk aiz mums." 20 Un viņš pavēlēja tāpat arī otram un trešajam, un arī visiem, kas ar ganāmpulkiem nāca aiz viņa, sacīdams: "Tā jums jāsaka Ēsavam, viņu sastopot. 21 Un arī tā vēl sakiet: redzi, tavs kalps Jēkabs mums seko." Jo viņš domāja: es gribu remdināt viņa dusmas ar šo dāvanu, kas man iet pa priekšu, un tikai pēc tam es gribu pats rādīties viņa vaiga priekšā; varbūt viņš mani saņems draudzīgi. 22 Un tā dāvana devās viņam pa priekšu ceļā, bet viņš pa nakti palika nometnē. 23 Un tai pašā naktī viņš piecēlās, paņēma abas savas sievas un abas savas kalpones, un savus vienpadsmit dēlus un cēlās pāri Jabokas upes braslam. 24 Tad viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, tāpat visu, kas tam pašam piederēja. 25 Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai. 26 Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu. 27 Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi." 28 Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs." 29 Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis." 30 Un Jēkabs jautāja un sacīja: "Pasaki jel savu vārdu!" Bet tas sacīja: "Kādēļ tu man prasi manu vārdu?" Un Viņš to tur svētīja. 31 Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu , jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību." 32 Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja garām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ. 33 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla.
